🎁 75 % atlaide mēneša abonementam – tikai 48h! 🎁 
Rīga +17°C 
«Mēs nevaram no dzīves gaidīt vieglumu, taču piepildījumu gan,» to literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore Ausma Cimdiņa izjutusi pilnā mērā, izdzīvojot visdažādākās dzīves šķautnes – izaudzinot trīs bērnus un piepildot sevi profesijā. Viņa padalījusies savās dzīves atziņās.
1. Sabiedrībā vērojama tendence vai visās pasaules nelaimēs vainot sievieti.
Varētu domāt, ka sieva un māte ir tie divi briesmīgākie cilvēki, un es piederu abām šīm kategorijām. Sieviete nereti precas ar vīrieti, cerot, ka viņš mainīsies, ka viņa izmainīs viņu uz labo pusi. Savukārt vīrieši prec sievieti ar domu, ka viņa nemainīsies, ka viņa visu mūžu būs jauna, skaista un mīlīga. Bet gadi dara savu, un tā sieviete bieži vien neattaisno uz sevi liktās cerības.
Pēdējā laikā sabiedrībā ļoti saasinājusies arī tendence – ja cilvēkam nav izdevusies dzīve, vainīga ir māte!
Es to skaidroju ar to, ka tēvi ir skarbāki un atturīgāki, viņi nav tik naski saviem bērniem konkrētās situācijās norādīt, kā rīkoties. Savukārt mammas bieži grib bērnus turēt pie rokas un iegrozīt pa savam. Un, ja šī iegrozīšana nav bijusi veiksmīga, kas ir vainīgs? Mamma!
2. Es aktīvi interesējos par feminismu.
Neviena kustība vai ideja nav ideāli pareiza un derīga visiem, taču tā nav arī norakstāma. Feminisma idejas ciltstēvi lielā mērā bija tieši vīrieši – pārtikušie un izglītotie kungi, kuri, domājot par savām meitām, iestājās par viņu tiesībām iegūt izglītību. Tiesības sievietei studēt universitātē ir tikai kopš 19. gadsimta beigām, un sākotnēji tas izraisīja lielu pretestību. Bet, ja mēs dzīvotu bez šīm feminisma idejām, man pat bail domāt, kāda mūsu pasaule būtu… Protams, šajā kustībā ir arī pārspīlējumi, radikālais feminisms vai pie visām cilvēces nebūšanām vaino vīriešus, un tas nav gudri.
3. Visgrūtāk ir būt vieglos un tukšos ratos iejūgtam.
Ja cilvēks grib izdzīvot pilnu dzīves programmu, tas prasa lielu sevis ieguldījumu, un tas nekad nav viegli. Taču balva par to ir prieks, gandarījums un arī laimes izjūta.
4. Laimes resursu pasaulē ir vairāk par nelaimēm.
Arī smagu dzīves nastu nesdama, tu vari justies laimīga. Jo laimes resursu visapkārt ir tik daudz: viss dzīvais un skaistais, kā daba, cilvēki, literatūra un kultūra. Mani laimīgu darījuši gan cilvēki, gan teksti.
5. Iegūt doktora grādu un izaudzināt trīs bērnus nebija viegli, taču mūsdienās sievietēm to paveikt varētu būt vēl sarežģītāk.
Kamēr mani bērni bija mazi, es interesējos, kas notiek literatūrā un kultūrā, tomēr zinātnisko grādu ieguvu tikai 40 gadu vecumā, kad bērni bija paaugušies. Abi ar vīru uz Rīgu atnācām no laukiem, mums tuvumā nebija vecmāmiņu, kas varētu palīdzēt. Līdz ar to disertāciju aizstāvēju, kad manam jaunākajam bērnam bija jau desmit gadu. Tas bija stagnācijas laiks, kad dzīve vēl bija prognozējama, kad cilvēki bija pieticīgi un pieticība nebija netikums. Mūsdienu pasaule ir daudz sarežģītāka –
mežonīgā kapitālisma apstākļos nekas netiek garantēts, sabiedrībā notikusi milzu noslāņošanās.
Manā laikā nebija iespējama situācija, kad sieviete ar trim bērniem varētu palikt bez darba un maizes un tikt izlikta no dzīvokļa. Tagad sieviete, veidodama zinātnisko un akadēmisko karjeru, pakļauj sevi lielam riskam, un, ja viņai vēl ir bērni, viņa vēl vairāk riskē piedzīvot sociālo atstumtību. Vīrieši prec sievieti ar domu, ka viņa nemainīsies, ka viņa visu mūžu būs jauna, skaista un mīlīga.
6. Laulības dzīve ir tuvcīņa. jo tieši ģimenē notiek visas lielās lietas - katram ir savas gaidas, vajadzības, mērķi, ilūzijas, veiksmes un neveiksmes, katram sava izpratne par lauku, naudu un visu pārējo.
Mans vīrs Pēteris bija ļoti skarbs savos vērtējumos un izteikumos – viņš mani bieži nolika pie vietas. Un mūsu tuvcīņa izpaudās kā vārdu kaujas. Tomēr ļoti svarīgi ir ieraudzīt arī otru – gaišo – pusi. Mans vīrs bija krietns cilvēks, un, kaut arī mērķtiecīgi veidoja karjeru un rakstīja disertāciju, viņš ļoti palīdzēja arī sadzīvē. Nesaprotu sievietes ar bērniem, kas viegli izšķir laulību – viņas neapjēdz, cik lielu psiholoģisku, emocionālu un fizisku slodzi uzņemas. Viena es to nebūtu varējusi izturēt. Mēs abi arī bijām divi piebaldzēni un divi pasaules lāpītāji pēc savas psiholoģiskās struktūras. Un es bieži apbrīnoju Pētera domu gājumu un teicienus. Viņš, piemēram, sacīja: «Nav vērts atstāt tēva mājas Piebalgā, lai Rīgā muļķi dzītu.» Tāpēc turpinājām kopt arī mūsu lauku īpašumu. Un man dikti patika viņa ņiprā daba! Tas labais, ko novērtējam otrā, palīdz šo tuvcīņu izturēt.
7. Nesaprotu domu – sākt visu no gala, sākt dzīvi no jauna. Mēs nevaram sākt jaunu, vien turpināt atlikušo dzīves daļu.
Iespējams, dažkārt nekas cits neatliek kā sev iestāstīt: sāku jaunu dzīvi.
Un tas notiek, kad sieviete zaudē savu dzīvesbiedru. Bet es nevaru pieņemt, ka sieviete brīvprātīgi izlemj: kas bijis, tas bijis, tagad sāku jaunu dzīvi. Domāju, ka tā ir ilūzija, jo cilvēks jau nevar no sevis aizbēgt. Man nav gribējies dzīvi it kā sākt no jauna. Manuprāt, laulātajiem netraucē pieradums un tāds sava veida apnikums. Ir labi, ja mājās var dzīvot mierīgi, bez stresa un tev nekas nav jātēlo.
8. Par ģimenes strīdiem varu teikt: tiem jāpaliek ģimenē
Kategoriski aizliegts žēloties vīramātei par viņas dēlu vai sūdzēties savai mātei, cik slikts vai nepateicīgs ir tavs vīrs. Nedrīkst apskraidīt draudzenes, puņķojoties par savu nelaimīgo laulības dzīvi. Ja būtu sūdzējusies vīramātei vai vīrs manai mātei, skaidrs, ka ģimenes saietos viņas uz mums blenztu ar kaulainu aci, un tā mēs paši savā tuvākajā vidē radītu ap sevi negatīvu atmosfēru. Bet mēs taču vēla mies saviem radiem smaidīt un jauki kopā pavadīt laiku! Ikdiena un sadzīve nevienam nav viegla, tas ir skaidrs. Bet ir svarīgi domstarpību brīžos iztēloties un iejusties otra situācijā. Un, ja pavisam tas neizdodas, negatīvās emocijas kompensēt ar labu grāmatu, skaistu mūziku. Dažkārt der arī vienatnē nopinkšķēties, lai pēc tam atkal saņemtos.
9. Man netrūkst nejauku īpašību, bet vismaz viena ir laba – neesmu skaudīga.
Kā tautas parunā: neesi skaudīgs, būsi laimīgs. Es dažkārt pati par to brīnos, jo manī patiešām tādu skaudības jūtu nav. Varbūt to esmu mantojusi no tēva – viņš bija priecīga prāta cilvēks. Bet man ir arī cits izskaidrojums – tu redzi, ka pasaulē ir tik daudz labu lietu un panākumiem bagātu cilvēku, gan gudru, gan skaistu, gan jaunu, bet visu pasauli taču tā vai tā neapskaudīsi! Turklāt skaudīgs cilvēks jau pēc definīcijas nevar būt īsti laimīgs – vienmēr atradīsies kāds, ko apskaust.
10. Daudziem vieglāk ir pieņemt otra vājumu un nelaimi, nevis cilvēku, kurš ar savu dzīvi tiek galā.
To izjutu situācijā, kad mums ģimenē notika nelaime – mans vīrs cieta negadījumā un reanimācijā pavadīja divus mēnešus. Rezultāts nebija zināms. Toreiz paziņas, draugi, kolēģi, radi mēdza zvanīt un apjautāties, kā Pēterim ar veselību. Bet man nebija nekā jauna, ko teikt, nācās atkārtot: «Ir slikti, ir ļoti slikti.» Es atļāvos būt skarba: «Par to, lūdzu, nevaicājiet, ja izmaiņas būs, es par tām paziņošu.» Visi, kas izsaka līdzjūtības vārdus, patiesībā tev nemitīgi atgādina, cik grūti ir. Smagās situācijās dažkārt smalkjūtīgāk ir vienkārši paklusēt. Brīnumi notiek, tomēr mums jābūt gatavām arī tam, ka tie var nenotikt.
11. Bībelē ir teikts: atzīstiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.
Šie ir viedi vārdi. Mums ir jāspēj pieņemt realitāti, skatīties dzīves patiesībai acīs. Kad bērns ir liels un nav vairs tavs, tu nevari viņa dzīves laimi sarūpēt. Drīzāk sabojāt. Mēs dažkārt varam kādu ilūziju palolot, bet kritiskos momentos ir ļoti svarīgi atgriezties realitātē un nesacerēties par to, kas nevar notikt un nenotiks. Jo ilūziju sabrukums ir ļoti smags. Manas dzīves lūzuma punkts bija negadījums ar Pēteri. Toreiz apkārt bija daudzi mierinātāji, kas teica: «Viss būs labi. Pēteris noteikti atgriezīsies darbā.» Es zināju un sapratu: nebūs labi! Man bija svarīgi samierināties ar realitāti.
Dažkārt brīnumi notiek, tomēr mums jābūt gatavām arī tam, ka tie var nenotikt.
12. Visu, ko dzīve dod, agrāk vai vēlāk viņa arī atņem visdažādākajos veidos.
Mēs no visa, kas dzīvē bijis dots, pamazām atvadāmies. Tas notiek ar katru no mums, lai gan to ļoti negribas atzīt. Padzīvojot pāri pusmūžam, mēs tomēr arvien skaidrāk redzam, ka šī dzīve nav bezgalīga.
13. Mīlestība ir visu varena un tik daudzveidīga, ka visi, kas vien ir mīlestības spējīgi, to var piedzīvot.
Mūsdienās cilvēki ir piesardzīgāki, veidojot attiecības, taču tas nenozīmē, ka viņi nemīl. Arī vientuļnieki visu mūžu savā sirdī var nēsāt mīlestību. Vienatne mīlestības jūtas neizslēdz.
14. Kad bērns ir liels un nav vairs tavs, tu nevari viņa dzīves laimi sarūpēt. Drīzāk sabojāt.
Tāpēc katras jaunas ģimenes dzīve jāsaudzē no svešām acīm – arī no mammas, vīramātes, no brāļu, māsu un citu radinieku. Un šo novērojumu esmu centusies paturēt prātā arī attiecībās ar saviem bērniem. Viņu privātās dzīves situācijas komentēju minimāli un vienmēr ar piebildi: uzklausiet mani, bet tas nenozīmē, ka jums ir man jāpaklausa. Dzīve ir dzīve: ne vienmēr pēc pareizajiem priekšrakstiem to var nodzīvot. Neieklausoties sevī, sekot cita pieredzei, kaut arī tā būtu vistuvāko cilvēku pieredze, nevajadzētu.
15. Pēteris vienmēr bijis ļoti pareizs, es – nepareiza.
Mans vīrs ir disciplinēts perfekcionists, viņš ļoti apzināti savu dzīves līniju pats ir vilcis. Pēteris nāk no daudzbērnu ģimenes, kura tika turēta pie stingras disciplīnas. Viņš ļoti mērķtiecīgi veidoja karjeru un ģimeni. Es vairāk dzīvei esmu ļāvusies un gaidījusi, kad ceļš pavērsies. Un neesmu perfekcioniste. Kad tev ir vairāki bērni un uzmanība jādala uz tik dažādām pusēm, kāds tur perfekcionisms!
Turklāt, ja mājās būtu divi perfekcionisti, tad taču tur nebūtu, ko elpot!
Ja pārī perfekcioniste ir sieviete, viņai laulības dzīvē ir grūti, viņa tad savu vīrieti dresē. Man tas, par laimi, atkrita, no šī pienākuma sevi dabiski atbrīvoju un tam ne kripatiņas enerģijas netērēju.
