Rīga +15°C 
Vienas no spilgtākajām Kārinas Pētersones dzīves epizodēm saistītas ar 1991. gada augusta puču. «Mēs pašlaik to pieņemam kā likumsakarību, ka tā tam bija jānotiek, bet toreiz viss risinājās ļoti spontāni. Atklāti sakot, ar to vēsturisko fonu – padomju militārpersonu klātbūtni Latvijā – tas bija brīnums, augstākā debesu labvēlība, kas Latvijai tika parādīta.
Prieks, ka toreiz ekselenti spējām to izmantot, izlīdām kā caur adatas aci – visu juridiski un politiski laikus izdarījām, un tagad nav, pat kur piesieties. Tas bija ļoti drosmīgi no Borisa Jeļcina, zinot situāciju Krievijā, starptautiskās sabiedrības attieksmi, kas joprojām vēl Mihailu Gorbačovu uzskatīja par līderi. Neaizmirstams brīdis, un šodien tās emocijas pat grūti aprakstīt.» viņa atceras.
Bet tajā pašā laikā viņa atzīst, ka ir lietas, kas stāv pāri visam:
«Tā ir mana kuplā ģimene, bērni, kuriem diemžēl netiku veltījusi pietiekami daudz laika.
Man kopā ir astoņas mazmeitas – tā ir liela bagātība un vērtība. Paskatoties uz savu dzīvi, varu teikt – pat ja es neko nebūtu paveikusi kā amatpersona, mani bērni un mazbērni – tā ir dzīves sāls.»
Lai arī sen kā vairs kā nav iesaistīta politikā, viņa ir aizņemta sabiedriskajos darbos Rīgas Latviešu biedrībā un Nacionālās bibliotēkas atbalsta fondā. Savukārt brīvajā laikā darbojas dārzā: «Man patīk puķes un favorīti ir flokši – patīk to smarža, krāsa. Esmu arī liela mežā gājēja. Mīlu savu māju, kur viss ir mantots, – tas sniedz stabilitāti. Patīk arī skaisti trauki, patīk gatavot un uzņemt ciemiņus un vispār – dzīvot! Mums ģimenē visiem, arī bērniem, patīk gatavot ēst. To lieliski pieprata arī mans vīrs Raimonds.»
