Rīga +13°C 
Tieši pirms 25 gadiem tika uzsākts darbs pie seriāla Likteņa līdumnieki, kuru ar patiesu interesi skatās gan jaunās, bet jo īpaši vecākās paaudzes. Tā ir vienas – Nārbuļu – dzimtas vēsture, sākot no 1885. gada, kad barons izprecina pavesto istabmeitu un pūrā līdzi iedod zemi. Stāsts turpinās cauri visiem liktenīgajiem 20. gadsimta notikumiem līdz pat 1995. gadam. «Manī joprojām dzīvo tās izjūtas par laiku, kad tapa Likteņa līdumnieki. Protams, bez radošā kolektīva nekad nebūtu izveidojusi darbu, kam ir tāda paliekoša vērtība. Visi tagad jūtamies kā sava veida brālība. Seriālā kopumā ir filmējušies 195 aktieri no vairākiem Latvijas teātriem. Mājas Kalna Jaunzemji, kurus tagad visi sauc par Nārbuļiem, mums kļuvušas teju vai par ikgadēju svētceļojuma maršrutu. Varu teikt, ka šis darbs man ir kā Dieva dāvana, un ko tādu piedzīvot novēlu katram radošam cilvēkam,» saka režisore Virdžīnija Lejiņa. Viņa piebilst, ka, filmējot Likteņa līdumniekus, gan viņa, gan arī pārējā filmēšanas grupa šajā vietā esot jutuši ko maģisku. «To var apliecināt ikviens, kas tur bija iesaistīts. Vēlāk, pētot vēsturiskus materiālus par Liezēres pagastu,
atklāju, ka netālu no Kalna Jaunzemjiem ir Lubejas jeb Nāžu pilskalns, kurā savulaik pulcējās viedie, lai apspriestu dažādus jautājumus.
Mēs jūtamies svētīti, ka palaimējās atrast tieši šādu filmēšanas lokāciju. Ticu, ka pastāv lietas, kas mūsu prātam ir netveramas un nav izmērāmas, bet tajā vietā to neizskaidrojamo tiešām varēja sajust,» atceras Lejiņa. Režisore atzīst, ka viņai sāpēs sažņaudzas sirds, ka vieta, kur reiz ticis radīts leģendārais Nārbuļu dzimtas stāsts, tagad ir nolaista. «Latvāņi ir pārņēmuši šo māju teritoriju. Tur vairs nekas neizskatās kā tolaik, kad filmējām, – daudzas ēkas ir nojauktas, pāri palicis vien šķūnis un mājas. Arī Nārbuļu kalns vairs neizskatās tik varens, jo daudzi koki ir nogriezti,» nopūšas Lejiņa.
Likteņa līdumnieki režiosres Virdžīnijas Lejiņas atmiņās.
Spēja atklāt jaunos talantus
Veidojot Likteņa līdumniekus, Virdžīnija Lejiņa lomām izvēlējās ne tikai pazīstamus aktierus, bet deva iespēju atklāties jauniem talantiem. Var tikai apbrīnot, cik daudzi no viņiem pašlaik kļuvuši Latvijā atzīti skatuves mākslinieki. Režisore ar gandarījumu atceras: «Tā Mārtiņš Meiers, kas 2022. gadā ieguva Harija Liepiņa balvu teātra mākslā, vēl pavisam jauns būdams, Līdumnieku 4. sezonā spēlēja dzejnieku Andi. Liela nozīme seriālā ir mūzikai. Tās autors ir tagad pazīstamais komponists Raimonds Tiguls, toreiz vēl pavisam puika.» Viņa cer, ka nākamgad īstenosies ideja: «Raimonds savu koncertu Tiguļkalnā varētu veltīt Likteņa līdumniekiem, jo apritēs 20 gadi kopš beidzamās sērijas uzņemšanas 2007. gadā.»
Bet ir vēl arī daudz citu skaistu aizsākumu, kas priecē Lejiņu: «Laikā, kad Intars Rešetins filmējās Likteņa līdumniekos, viņam līdzi devās pirmā sieva Inese. Vērojot, kā es strādāju – tas radīja tādu interesi, ka pēc kāda laika pati kļuva režisore. Priecājos, ka nu jau abi darbojas šajā profesijā.» Daloties atmiņās, režisore atgādina, ka ne mazāk svarīga loma bijusi cilvēkiem, kurus skatītāji parasti neredz. «Operators Aivars Kalniņš, kas nu jau miris, spēja ļoti prasmīgi uztvert īstos rakursus, spēlēties ar gaismu, kas šajā darbā ir ārkārtīgi svarīgi. Un kur nu vēl mūsu grima māksliniece Dzintra Bijubena jeb Kriksis, izcila profesionāle, kas ieguvusi trīs Lielā Kristapa balvas. Viņa ar savām asprātībām prata visus uzmundrināt. Reiz no mājas iznesa gludināmo dēli, ko nodevēja par veikalu, un uz tā letes pārdeva dažādus jokainus nieciņus,» atceras Lejiņa.
Rešetins un Ančevskis dzinuši vellu uz nebēdu
«Intars un Ainārs bija brīnišķīgs tandēms. Kad viņi bija uzņemšanas laukumā, mēs bijām pārsmējušies. Ainārs vispār varēja zirgoties bez apstājas. Pateicoties viņam, valdīja liela jautrība, lai gan tajā brīdī bija jāfilmē ļoti skumjas ainas,» atceras Virdžīnija. Likteņa līdumniekos Intars Rešetins atveido Edgaru Nārbuli, savukārt Ainārs Ančevskis Ūvi Nārbuli. «Abi brāļi ekrānā ir sāncenši, jo iemīlējuši – Mirgu, ko atveido Inga Alsiņa-Lasmane, bet filmēšanas laukumā vienmēr bija uz vienu roku, izdomājot visādas ēverģēlības,» ar smaidu piebilst režisore.
Lai gan darba procesā joku netrūcis, disciplīna bijusi dzelžaina.
«Ņemot vērā, ka aktieriem brīvs laiks tikai vasarā, tāpēc, ja vajadzēja, dienā strādājām 12 un pat 14 stundas. Bija reizes, kad gulējām tikai trīs vai četras stundas. Kad tici tam, ka radi kaut ko lielu un nozīmīgu, tevī pamostas pavisam cits spēks, un to es piedzīvoju Likteņa līdumniekos,» teic Lejiņa.
Lai rezultāts būtu pēc iespējas perfektāks, vairākas ainas viņa likusi pārfilmēt. «Manas prasības daudziem neiet pie sirds. Esmu apveltīta ar tik labi attīstītu iztēli, ka dienas beigās nofilmēto materiālu varu noskatīties savā galvā. Viena frāze man burtiski var sabojāt dzīvi, jo es spēju just katra aktiera balsī vismazāko niansi. Pat ja citiem kāda aina šķitusi laba, tik un tā jāpārfilmē. Esmu no tiem, kas mācās pati no savām kļūdām. Un jāsaka, skatoties Likteņa līdumniekus, ja neskaita dažus sīkumus, es tās neatrodu,» secina režisore.
