🎁 75 % atlaide mēneša abonementam – tikai 48h! 🎁 
Rīga +16°C 
Mežaparka Lielajā estrādē jūlijā notika koncerts Manai dzimtenei, kura idejas autors un mākslinieciskais vadītājs bija Jānis Ķirsis. Pasākumu vēl pirms tā norises aptumšoja kritika. Sākotnēji tas tika pieteikts kā Raimonda Paula dziesmu svētki, taču Maestro iebilda pret sava vārda izmantošanu un norobežojās no šī notikuma. Rīkotāji mainīja koncerta nosaukumu, no dalības atteicās vairāki mākslinieki, diriģenti un kori.
Koncerts tomēr notika, pulcējot vairāk nekā 6000 dziedātāju un, pēc rīkotāju sniegtās informācijas, vairāk nekā 15 000 klausītāju. Pēc šī nebūt ne vienkāršā laika Ķirsis izvēlējies klusumu. Viņš pievērsās meditācijai, ko iepazinis jau pirms vairākiem gadiem.
«Pirms deviņiem gadiem pirmoreiz pieredzēju Vipassanas desmit dienu klusēšanu. Augustā atgriezos otrreiz – Siguldā. Disciplīna, klusums un divpadsmit stundas dienā pašam ar sevi,» atklāj Ķirsis.
Komponists neslēpj, ka pa šiem gadiem prāts bijis pārpildīts ar pavisam ikdienišķām lietām.
«Gadu gaitā galva bija piebirusi ar darbiem, raizēm, visādiem laicīgiem parazītiem
un domāju — viss būs jāmācās no jauna. Bet prāts atminējās. Atminējās klusumu, vērošanu un to savādo māku – neķert sajūtas un arī nedzīt tās projām,» stāsta viņš.
Desmit klusumā pavadītajās dienās viņš no jauna mācījies pieņemt gan nepatīkamās, gan patīkamās sajūtas, apzinoties, ka neviena no tām nav paliekoša.
«Sāpes – lai sāp. Nemiers – tas arī pāries.
Prieks – tam arī ir derīguma termiņš. Jo nekas jau nepaliek,» pārdomās dalās Ķirsis.
Pēc desmit dienām sekojusi atgriešanās ierastajā dzīvē un pienākumos, kur, kā pats saka, «katrs sīkums pēkšņi izaug liels un svarīgs». Taču šoreiz viņš centies sev līdzi paņemt klusumā apgūto – nesteigties reaģēt uz katru emociju. «Ne viss, ko domāju, ir patiesība.
Ne viss, ko jūtu, prasa tūlītēju rīcību. Ne viss, kas šodien šķiet nozīmīgs, tāds būs arī rīt,»
secina komponists. Ķirsis atzīst, ka tagad lielākais izaicinājums ir klusumā iegūto nepazaudēt ikdienas steigā. «Spēja uz mirkli neatsaukties uz katru kairinājumu kļūst gandrīz par brīvības formu. Atgriezties troksnī un nepazaudēt to, ko klusumā esi sadzirdējis,» apņēmies viņš.
Viņš nonācis arī pie jautājuma, kā «ikdienas horizontālajā skrējienā noturēties garīgajā vertikālē». Atbildi Ķirsis meklē tur, kur to reiz jau atradis: «Varbūt tā ir atgriešanās. Atkal un atkal. Pie klusuma. Pie vērošanas. Pie sevis.»
Uzmanības centrā
Jānis Ķirsis
Pazūd
