Rīga +17°C 
Par kino maģiju
«Viss tas rituāls – kad pamazām dziest gaismas, iestājas tumsa, parādās filmas titri – rada sava veida burvestību. Iedomājieties, kā tas skan – šodien iešu uz kino! Es, piemēram, dzīvoju Jelgavā, man skatīties kino jābrauc uz Rīgu, un tas process piešķir dienai tādu svētku noskaņu. Lai arī skatīšanās pat tad, ja esi atnācis uz kino ar kādu kopā, vispār ir ļoti vientuļš process, bet ne sliktā izpratnē.»
Par pirmizrādēm
«Ja arī aizeju, jau laikus ielavos zālē, lai mani neviens nepamanītu. Tad es varu savā nodabā mierīgi sēdēt, nevis pozēt pie plakātiem, kas man šķiet pilnīgi lieki un nevajadzīgi. Nesen medijos pazibēja frāze – «kino gardēži apmeklē Tarantīno filmas pirmizrādi». Nav runas par to, ka Tarantīno ir lielisks režisors, bet, ja sabildē kādas septiņdesmit bildes ar cilvēkiem, kuri apmeklē filmu, un piekabina viņiem kaut kādas birkas, tas man šķiet smieklīgi.
Kaut arī, pieļauju, ka daļa kino apmeklētāju tiešām ir labi kino pazinēji, bet kādi gardēži?»
Dzīve kā aizslēgtā skapī
«Kad man bija divdesmit, šķita, ka nekas un nekad te nemainīsies un mēs dzīvosim kā aizslēgtā skapī mūžīgi mūžos. Lai cik neiespējami padomju laikos bija kaut kur aizbraukt, uz Poliju varēja tikt. Tur arī uz kinoekrāniem pirmoreiz noskatījos filmu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu un Vējiem līdzi. Pirmā mani satrieca daudz vairāk nekā otrā. Pirms tam biju pabeidzis angļu filologus, un mūsu grupa bija brīvdomātāji. Gājām uz kino, spriedelējām, par to paša Tarkovska Spoguli. Neskaitāmas reizes esmu redzējis šo filmu un joprojām to uzskatu par līdz galam neinterpretējamu. Ar katru reizi atklājas jauni tās aspekti.»
Par melno humoru
«Man liekas, ka melnais humors ļauj nosmiet nost ļaunumu, patriekt to prom no dzīves. Daudziem cilvēkiem nepatīk pārāk melns humors, bet man personīgi tas palīdz.
Piemēram, angļu melnā humora tradīcija ir ļoti sena, un tā pat parādās bērnu dzejoļos. Precīzi neatceros tekstu, bet bērnu koris priecīgi dzied dziesmu, kurā nekā priecīga nav – apmēram «ārā līst lietus, gāž kā no spaiņiem, vecais vīrs aiziet gulēt, atsit galvu pret gultas galu un no rīta tā arī nepamostas.».»
Par mīlestību
«Romeo un Džuljetas variants visu mūžu, manuprāt, nav iespējams.
Savas laulības sākumā es piedzīvoju tādu lielu uzrāvienu. Mēs pa vienam vispār nekur negājām. Diemžēl tā pilnīgās laimes izjūta nebija pārāk ilga. Bet visi jau ar laiku neglābjami ieslīgst zināmā rutīnā – ar kaut ko sadzīvo, ar kaut ko samierinās.
Mīlēt var arī darbu vai, lai cik banāli tas neizklausītos, dzīvi kā tādu. Un nezaudēt interesi par to, kas notiek apkārt.»
Par kļūdām
«Man pašam arī nepatīk, ja par mani kāds kaut ko sliktu pasaka un pārmet, ka kaut ko ne tā esmu uzrakstījis feisbukā. Vienreiz pieliku klāt filmai nepareizu bildi, tad Ilmārs Šlāpins mani mazliet sabāra par neprecizitātēm attiecībā uz Polaņska filmu Rozmarijas bērns. Bet es viņam par to pateicu paldies, jo nebiju pirms tam visu pārbaudījis.»
Par skaistumu
«Reiz piekritu tulkot Mis Pasaule konkursu. Tā ārprāta šļura un muldēšana ap to visu man likās kā murgs – kāpēc es vispār piekritu tulkot?
Turklāt visas tās sievietes bija bez jebkāda šarma –
standartskaistas, ar tiem mākslīgajā smaidā atieztajiem zobiem. Nodomāju - nekad vairs dzīvē.»
