Rīga +24°C 
«Dzejniece Mirdza Ķempe bija pirmā lielā zvaigzne manā dzīvē. Man toreiz bija maz gadu – kādi 22 tikai. Es jau biju sācis rakstīt dzejoļus, un redaktors Ļeņina Ceļā mani bija pieņēmis darbā par literāro līdzstrādnieku. Un pēkšņi ierodas Mirdza Ķempe ar vienu pašu galveno nolūku – atrast sava tēva kapu Liepājā. Man likās – zeme, atveries, dzejniece ieradusies! Jo es taču pielūdzu visu, kas saistīts ar literatūru. Es ļoti pieķēros Mirdzai Ķempei, un viņa mani pieņēma. Labā nozīmē biju Mirdzas Ķempes pāžs, un par to biju laimīgs,» 2022. gadā teica Peters.
"Viņa man tik daudz stāstīja par pasaules kultūru, mudināja daudz lasīt. Viņas sauklis bija – lasi, lasi, lasi! «Ja gribi būt latviešu dzejnieks, izlasi Edvarta Virzas Straumēnus!» tā viņa man teica. Ķempe man atvēra acis un izbrāķēja manus pirmos dzejoļus, kurus biju rakstījis pēc tā laika šabloniem. Par kosmonautiem, piemēram. Kādi kosmonauti Liepājas zēnam?! Par dažiem dzejoļiem viņa teica tā: «Šitas ir štrunts, bet šitas atkal tīri labs.» Māris Čaklais bija vēl asāks nekā Ķempe, un no viņa kritikas es riktīgi satrūkos. Bet daudzi citi arī brāķēja manus dzejoļus. Šī brāķēšana man deva spītību.
Es paslēpos vienā vecā neapkurināmā vasarnīcā Jūrmalā uz mēnesi, un tajā laikā es uzrakstīju Dzirnakmeni (pirmais Jāņa Petera dzejoļu krājums). Tas izraisīja lielu blīkšķi. Visi mani apsveica, un Imants Auziņš, kurš mani galīga neatzina, kļuva par redaktoru Dzirnakmenim. Viņš teica: «Apsveicu, brīnišķīga grāmata!» Es biju tik laimīgs. Pēc tam sākās mans ceļš dzejā. Grūts, bet labs," tā Peters.
Jānis Peters devās mūžībā 2025. gada 27. janvārī.
