Rīga +8°C 
Režisores Virdžīnijas Lejiņas videofilmai Likteņa līdumnieki pieder Latvijas TV nepārspēts rekords kā vērienīgākajam latviešu seriālam, kura uzņemšanā piedalījušies 189 aktieri un neskaitāmi masu skatu dalībnieki. Stāsts par dzimtām, par latviešiem, par mājām… Pašas Lejiņas laimīgā zeme vienmēr bijuši Melluži. Virdžīnija te dzimusi un izaugusi. Kad jaunībā viņa satika savu vīru rakstnieku Jāni Lejiņu, kurš pērn devās mūžībā, abiem dzīve bija Rīgā, bet viņi gribēja savas mājas. Un tā, pēc vairākkārtējas dzīvokļu maiņas tika pie savas pirmās mājiņas Mellužos. Taču pienāca īpašumu atgūšanas laiks, un Lejiņiem pēc 20 gadiem nācās domāt, ko darīt. Īpašumu atpirkuši, bet treknajos gados pārdevuši. Liktenis piespēlējis citu mājiņu – turpat kaimiņos. Tur savulaik paviesojās arī žurnāls Lauku Māja.
«Te pagalmā nebija neviena koka, tikai plika māja.
Domājām, ka sirds mums lūzīs, ejot prom no savas skaistās vietas ar ābeļdārzu un ozoliem,
bet, pieņemot šo lēmumu, Dievs mums bija stāvējis klāt,» intervijā atcerējās Virdžīnija. Aiz viņu vecās mājas tagad slejas daudzdzīvokļu māju rinda.
«Šī māja mūs uzreiz pieņēma. Kad mēģinājām pārdot savu toreizējo mājiņu un pirkt citu, izbraukājām visu Pierīgu, atradām skaistas vietas un labas mājas, bet viss bija svešs. Jutu – tas nav mans! Kad ienācām te, sajūta bija, ka esmu mājās,» sacīja Virdžīnija. Tur apmetusies arī Lejiņu meitas ģimene. Jānim tas bija lielākais prieks – atgriežoties mājās, zināt, ka savējie ir blakus, ka viss ir labi.
Šajā mājā tapa arī Jāņa vēsturiskie romāni – pie rakstāmgalda, kas kādreiz piederējis Virdžīnijas tēvam, bet pirms tam kalpojis viņa vecākiem. Triloģijai Zīmogs sarkanā vaskā, kurā notikumu darbība sākas 1164. gadā, Jānim vajadzēja desmit gadus. «Tā pasaule jāuzbur, lai tajā dzīvotu cilvēki,» sacīja Jānis.
Virdžīnijai jau tad bija sapnis par filmu, kas taps pēc romāna Zīmogs sarkanā vaskā. Jānis rakstīja tai scenāriju. «Tādai vēsturiskai kostīmfilmai vajadzīga milzīga nauda, bet šī filma man ir svarīga, jo arī tā ir patvērums. Mūsu iekšējais patvērums, kurā mums, latviešu tautai, jātiek atpakaļ. Kamēr tas nenotiks, mēs klupsim, klibosim, būsim īgni, neapmierināti, brauksim prom no Latvijas, pametīsim mājas.
Mani biedē, ka mēs kā tauta varam pārvērsties par klaiņotājiem,
tāpēc filma man ir liels un svēts uzdevums, lai radītu patvēruma sajūtu,» uzskatīja Virdžīnija. Šim sapnim jāpiepildās. Un kurš gan cits to varētu izdarīt labāk kā Virdžīnija.
