Rīga +31°C 
Mongolijas komandā Latvijas 3×3 basketbolists Nauris Miezis spēlē kopš aprīļa sākuma un atzīst – neesot pirmais latvietis eksotiskajā zemē. «Savulaik te strādājis arī basketbola treneris Juris Vasiļjevs. Mongolijā ir pat maza Latvijas vēstniecība. Tas arī ir viss, ko par Latvijas klātbūtni Mongolijā zinu,» smaidot saka Miezis. Viņš dzīvo Ulanbatorā, kas tiek uzskatīta par vienu no aukstākajām galvaspilsētām pasaulē.
Nauris atzīst – laikapstākļi Mongolijā sagādā pārsteigumus.
«Vasara tur ir tikai divus mēnešus gadā – jūlijā un augustā. Man ļoti nepatīk aukstums un ziema, tāpēc tas man būs ļoti liels izaicinājums.
Mongolijā ir vājprātīgas temperatūras maiņas. Dienas laikā gaisa temperatūra var būt gan plus 20, gan mīnus 10 grādi, savukārt ziemā termometra stabiņš nokrītas līdz pat mīnus 40 grādiem,» nodrebinās Nauris. Kā piemēru basketbolists min kādu pārsteidzošu gadījumu pavasarī. «Tās bija maija beigas. Aizgāju uz treniņu, ārā bija skaists, saulains laiks. Pēc treniņa izgāju ārā, un visapkārt jau bija sniegs. Mongolijā sniegs var uznākt jebkurā brīdī – arī vasarā,» viņš skaidro.
Uz ielas atpazīst un fotografē
Kad vēl tikai taisījos doties uz Mongoliju, palasīju par šo valsti informāciju internetā. Un pirmais fakts, kas mani pārsteidza, – zirgu tur ir vairāk nekā iedzīvotāju. Cilvēku ir ap trīsarpus miljonu, bet zirgu – astoņi miljoni. Prasīju saviem kolēģiem, vai tā tiešām ir, un viņi šo faktu apstiprināja. Pat teica, ka realitātē zirgu esot vēl vairāk,» stāsta Nauris. Kas attiecas uz mongoļiem, sportists saka, ka vietējie ir ļoti atvērti un draudzīgi.
«Mongoļi ir ļoti viesmīlīgi. Viņiem ir svarīgi parādīt savu zemi, savu kultūru. Katru reizi, kad kaut kur ejam, viņi man uzreiz stāsta par savām tradīcijām – kā pareizi pasniegt tēju, kādas ir viņu paražas.» Arī Nauris cenšas mongoļiem pastāstīt par Latviju. «Saku, ka esmu no Baltijas valsts Latvijas. Nezinu, vai viņi zina, kur tā atrodas kartē. Taču, kad mani komandas biedri savulaik bija Latvijā, viņus pārsteidza mūsu valsts zaļums,» teic basketbolists. Pagaidām viņš ar visiem sarunājas tikai angļu valodā. «Iepērkoties vietējos veikalos, esmu apguvis dažas pieklājības frāzes arī mongoļu valodā,» palepojas basketbolists.
Mongolijā viņu kā sportistu uz ielas bieži atpazīst. «3×3 basketbols starptautisko sporta veidu vidū šajā valstī ieņem pārliecinošu pirmo vietu, tādēļ cilvēki nāk man klāt uz ielas un prasa kopbildes. Man tas šķiet forši, jo viņi atšķirībā no latviešiem pavisam noteikti nav kautrīgi. Latvijā bieži manu, ka cilvēki grib nofotografēties, bet neuzdrošinās man pienākt klāt, tā vietā kādu brīdi seko man pa mazu gabalu, klusi sačukstoties. Tad parasti es pats pajautāju: «Jūs gribat bildi?» – un top foto,» smaida Nauris.
Pietrūkst Latvijas biezpiena
Mums vajadzētu tikt vaļā no kautrīguma,» norāda basketbolists. Īpašas latvieša simpātijas iemantojuši vietējie ēdieni. «Mongoļi ļoti daudz lieto gaļu, pārsvarā liellopu. Man tas ļoti patīk, jo arī pašam gaļa ir viens no mīļākajiem ēdieniem,» stāsta Miezis. Vēl viņam iepaticies arī kāds tradicionāls brokastu ēdiens – urum jeb vietējais piena gardums. «Tas ir krēms, ko smērē gan uz pankūkām, gan maizītes. Nu debešķīgs! Saldeni sāļš. Ļoti, ļoti garšīgs,» smaidot teic Nauris. Ir tikai viens ēdiens, kura viņam pietrūkstot no Latvijas. «Tas ir biezpiens, kāda Mongolijā nav,» viņš saka.
Makšķerēt dodas ar privātu helikopteru
Visneaizmirstamākais piedzīvojums Mongolijā Naurim bijusi ekskluzīva makšķerēšanas ekspedīcija, ko latvietim sarūpējis viņa kluba prezidents. «Viņš zināja, ka esmu liels makšķerēšanas fans, tāpēc pirms līguma noslēgšanas apsolīja mani aizvest īpašā makšķerēšanas braucienā. Šomēnes tas arī notika.» Basketbolistam tas nebija parasts izbrauciens. «Viņa uzņēmumam pieder helikopters, lai varētu pārvietoties pa visu Mongoliju. Ar to tiku nogādāts uz tādām vietām, kur ar automašīnu nemaz nevar piekļūt. Trīs dienas lidinājos no vienas ūdenstilpnes uz nākamo, baudot Mongolijas dabu. Tas bija bezgala ekstravagants pasākums. Fantastiska pieredze!» sajūsmu neslēpj Miezis. «Noķēru arī 120 centimetru garu taimiņu. Tobrīd jutos patiešām ļoti laimīgs,» latvietis ir vaļsirdīgs.
Regulāri sazvanās ar savu suni
Mājās Latvijā Nauri gaida viņa sieva Marita, ar kuru basketbolists šogad svinēs kāzu sešu gadu jubileju un suņu puika Cukurs – dobermanis, ar kuru sportistam ir īpaša saikne. Mongolijas basketbola klubs latvietim gan ļauj ik pa laikam aizbraukt apciemot ģimeni. «Tas bija viens no iemesliem, kāpēc parakstīju līgumu. Liels paldies komandai un prezidentam, kas mani ik pa laikam palaiž mājās. Man tas ir ļoti svarīgi,» norāda basketbolists, kas Latvijā ierodoties ik pēc diviem mēnešiem. Vislielākais satikšanas prieks parasti ir viņa sunim.
«Ikreiz, kad abi satiekamies, viņa prieks ir neaprakstāms. Cukurs griežas uz riņķi un nezina, kur likties. Kad ir īpaši priecīgs, viņš paceļ degunu un rāda zobus – izskatās, it kā Cukurs smaidītu. Tas ir bezgala jauki,» atzīst Nauris. Sportists atklāj, ka kādu brīdi esot apsvēris iespēju uz Mongoliju pārcelties kopā ar sievu un Cukuru, taču, uzzinot, cik sarežģīta ir dzīvnieku ievešana šajā valstī, no šīs idejas atteicies. «Regulāri sazvanāmies ar sievu videozvanā. Un tad es saucu Cukuru. Izdzirdot savu vārdu, viņš groza galvu uz visām pusēm un meklē, kur es esmu. Mums ar sievu ir vienošanās, ka viņai man katru dienu ir jāatsūta vairākas bildes un video, kurā ir redzama kopā ar Cukuru,» smaidot stāsta Nauris.
