Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Visur, kur gāju, atdūros kā pret sienu»
«Skatoties uz senākām bildēm, tagad nākas atzīt – kādreiz tiešām biju pilnīgāks,» saka kādreiz populārā analītiskā TV raidījuma Jauna nedēļa un TV šova Rīta mikslis vadītājs Egils Zariņš, kas tagad ir Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists. «Jau vairāk nekā gadu esmu atmetis pīpēšanu. Daudzi teica, ka tad parasti svars nākot klāt, bet es saku: tā nav.»
Viņš neslēpj – liekais svars strauji sācis kust pārdzīvojumu dēļ. «Tas sākās pirms kādiem četriem gadiem… Līdz tam strādāju televīzijā, un pēkšņi – viss cauri! Kāds projekts beidzās, jo mainījās televīzijas īpašnieki, cits vienkārši tika nobeidzināts. Sapratu, ka nekas šajā dzīvē nav mūžīgs,» atzīst Zariņš un piebilst: jūtas gandarīts, ka cilvēki joprojām atceras Rīta miksli, ko viņš vadīja 16 gadus.
«Taču vienā brīdi nevienam vairs nebiju vajadzīgs. Sapratu, ka ar fanfarām visur mani negaidīs, bet, ka nebūšu vajadzīgs vispār – tas man bija pārsteigums. Kādu laiku nevarēju atrast sev lietojumu. Visur, kur gāju, atdūros kā pret sienu. Līdz pensijai vēl bija tālu, kaut kā bija jāiztiek un vismaz maizei jānopelna. Tas bija sarežģīts un kreņķīgs laiks pāris gadu garumā. Bija mazas haltūriņas un darbiņi, bet iekšēji visu laiku milzīgs stress. Uz nervu pamata arī svars gāja mazumā. Par laimi, tas nav atgriezies.»
Brauc ar riteni un ēd mazāk
«Mans indikators ir drēbes. To, ka kilogrami nenāk klāt, redzu pēc bikšu siksnas. Kamēr nav jāpalaiž vaļīgāk, dzīvoju mierīgi,» smejas Zariņš. Nekādas īpašas diētas viņš neievērojot. «Vienīgais, ko esmu izmēģinājis, ir pārtrauktā badošanās. It kā bija rezultāts, tomēr šķita, ka sevi mazliet moku. Visu laiku nācās piedomāt, kad drīkst un kad nedrīkst ēst,» atceras Zariņš.
«Galvenais – vajag mazāk ēst un vairāk kustēties.
Pērn iegādājos velosipēdu un braucu uz darbu – dienā tie bija 14 kilometri.
Sporta zālē jau sen neesmu bijis, lai gan vajadzētu. Toties mēģinu daudz staigāt. Labs palīgs ir soļu skaitītājs telefonā, ar ko regulāri sarunājos. Tas atgādina, ka es kādu laiku neesmu staigājis, un tad es mazliet ar to palamājos,» pasmaida Zariņš.
Pandēmija mainījusi Zariņa ēšanas paradumus. «Agrāk pirms darba nekad neēdu brokastis. Tagad daudz sanāk strādāt attālināti, un esmu sācis no rītiem ieturēt vieglas brokastis. Tagad mēģinu atrast vislabāko auzu pārslu putras variantu. Vēlos dabūt tādu, kādas agrāk pasniedza kafejnīcās. Pagaidām nav izdevies,» teic viņš.
«Patlaban dzīvoju viens un gatavoju ēdienu pats. Lai gan apņemos gatavot mazāk, sanāk pilns katls. Ar to pietiek divām trijām dienām. Ēst taisīt māku, un man tas padodas, bet vairākas dienas pēc kārtas sāk apnikt pat visgaršīgākais,» saka viņš. «Nesen sev atklāju vistas buljonu ar mazajiem makaroniņiem. Sanāca tik kolosāls, ka esmu kļuvis no tā atkarīgs!» smejas Zariņš.
«Neēdu baltmaizi, picu un čipsus, bet mana vājība ir saldinātie dzērieni. Tā kā esmu kārs uz saldumiem, vismaz cenšos tos gatavot pats.
Tūlīt sāksies rabarberu laiks, un taisīšu rabarberu plātsmaizi pēc savas mammas receptes. To apbrīno visi, kurus esmu cienājis. Knifs slēpjas tajā, ka rauga mīklas vietā izmantoju smilšu mīklu.
Tādēļ tā līdzinās irdenam cepumam ar rabarberiem,» stāsta Egils.
Lai gan par savu vaļasprieku sauc makšķerēšanu, Zariņš atzīstas – paša ķertās zivis ēd nelabprāt. «Man nepatīk asakas. Ņemoties ar tām, negūstu baudījumu no ēšanas. Pagājušā gada beigās pirmo reizi biju butēs. Kaut ko arī izdevās noķert. Arī šogad makšķerēšanas sezonu jau esmu atklājis. Biju spiningot un noķēru mazu līdaciņu, kuru gan uzreiz palaidu brīvībā. Man vairāk patīk makšķerēšanas process – gatavošanās, došanās uz izraudzīto vietu,» atzīstas Zariņš.
Ies Džiļa pēdās?
Egils 20. martā nosvinēja apaļu jubileju. «Paskatoties pasē, man šis cipars nepatīk. Nejūtos es 60 gadus vecs! Vecums ir tāda dīvaina lieta, jo noveco jau tikai organisms. Āda paliek krunkaināka, kauli stīvāki, taču prāts nenoveco. Īpaši, ja ikdienā nodarbini savu galvu ar ko vairāk nekā TV skatīšanās,» saka Zariņš.
Bet vai nemaz vairs neuznāk ilgas pēc darbošanās televīzijā? Uz to Egils vaļsirdīgi saka: «Nevienu nenosodu, bet patlaban televīzijā pie mums valda jaunības kults. Tādi veci onkuļi kā es televīzijā vairs nav vajadzīgi. Protams, kaut kādas idejas man ir, un kopā ar bijušajiem Jaunas nedēļas kolēģiem ir doma turpināt projektu Būt latvietim. Desmit gadus veidojām filmas par latviešiem pasaulē. Bija doma doties uz Ķīnu, bet visu apstādināja Covid-19.»
«Lai veidotu kaut ko savu, mūsdienās vairs nevajag televīziju – visu iespējams izdarīt YouTube. Tikai jāatrod sponsors, un ikviens var veidot raidījumu,» secina Egils.
«Reizēm paskatos YouTube sarunu šovus, kuru pašlaik ir tik daudz kā dubļu. Tādus veido gan Horens, gan Kivičs, Džilindžers un vēl rinda meiteņu… Daudziem liekas, ka nav nekā vienkāršāka par sarunu. Ne velna! Lielu daļu sarunu šovu man ir garlaicīgi skatīties. Turklāt, ja vēl viens un tas pats cilvēks parādās visos šovos. No visiem, kurus esmu redzējis, Maijas Rozītes vadītais šovs man patīk visvairāk.
Džilindžers sarunām ļoti nopietni sagatavojas, tomēr tandēms ar Ievu Adamsu, manuprāt, ir nāvējošs. Viņi nepārtraukti savā starpā koķetē, viens otram runā pāri, brīžiem pat neklausoties, ko saka šova viesis,» komentē Egils.
Zariņš neslēpj – arī pats labprāt šādā formātā padarbotos. «Ja kādam ir interese mani izmantot līdzīgā projektā, esmu atvērts. Man nav obligāti jāiet kadrā, mierīgi varu darboties aizkadrā. Nevienam neko vairs nevēlos pierādīt. Laiks, kad gribas būt zvaigznei, kuru visi pazīst, ir beidzies. Es vienkārši priecātos par iespēju likt lietā savas spējas,» teic Zariņš.
