Rīga +16°C 
Dzejas fragmenti sašūmējuši cilvēkus vietnē X, daudzos radot neizpratni par šādas literatūras atbilstību skolas vecuma bērniem. Kamēr vieni uzskata, ka dzeja par Praidu un nelabvēlīgu situāciju ģimenē negatīvi ietekmē mazo lasītāju, citi teic – dzejai jāraisa diskusija, un tieši šādas rindas var veicināt sarunas ģimenē.
Un pastāstiet tagad, ka mēs neesam slima sabiedrība! šādu dzeju jālasa pirmās klases skolēnam vasarā. pic.twitter.com/rTEIv9OIiS
— Vladimirs Makarovs (@vmakarovs) July 3, 2026
Dažas dienas pēc tam, kad vārsmas radīja ažiotāžu, ar savu komentāru klajā nāca arī pats to autors Ivars Šteinbergs. Viņš precizē, ka dzejoļi publicēti grāmatā Ams, ams, ams!, ko izdevniecība Liels un mazs laida klajā 2025. gadā. Rādās, ir ļoti daudz cilvēku, kurus satraucis, ka vienā dzejolī pieminu kādu cilvēktiesību pasākumu, citā – metu mājienu uz alkohola lietošanu. Man dažādu robežu pārbaudīšana ir profesijas daļa, acīmredzot daudzuprāt šeit ir pārkāpta kāda sāpīga robeža.
Liela daļa komentāru ir naidpilni, tos lasīt ir sāpinoši un satraucoši, bet izskatās, ka vairums ir īstu cilvēku rakstīti, tātad tās ir īstu cilvēku bažas. Bažas, kas manuprāt ir nevietā, bet tas nepadara tās mazāk īstas, un to daudzums mani spiež publiski – vismaz šeit, vismaz īsumā – formulēt reakciju.
Pirmkārt, ja esmu radījis kādam ciešanas, lūdzu piedošanu. Bez ironijas vai liekulības – man žēl, ja manas grāmatas dēļ jums nācies ciest.
Otrkārt, man šķiet, ka paskaidrot bērnam, kas ir praids, var vienkārši: tas ir cilvēktiesību pasākums. Ja jāpaskaidro, kas ir cilvēktiesības, var teikt: «Mēs joprojām daudziem pasaules cilvēkiem darām pāri bez īsta iemesla. Lai tā nebūtu, mēs rīkojam dažādus pasākumus, piemēram, praidu.» Daudz, daudz grūtāk ir paskaidrot bērnam, kāpēc jums praids nepatīk, vienlaikus skaidrojot, kāpēc ir pareizi būt labestīgam.
Un, cik man redzams, šīs grūtības arī ir uzbrukumu patiesais iemesls – nedrošība, bailes, trauma. Manā darbā (un, šķiet, par laimi arī lielā daļā jaunās paaudzes) jo normālāk ir atzīt, ka izrunāšanās, tātad – iekšējo pretrunu un ievainojuma – izpaušana var būt dziednieciska. Izrunāšanās ir dažāda, tā ir gan burtiska iešana pie terapeita, gan individuāla pašrefleksija, tostarp – lasīšana un rakstīšana. Vienkāršāk sakot, ir veselīgi, ka literatūrā tiek pieminētas lietas, kas liek justies neērti. Tā kļūst iespējams domāt, no kurienes nedrošība rodas, tā – kļūt bezbailīgiem. Man nav ilūziju par to, cik aizspriedumainā sabiedrībā dzīvojam, bet man ir patiess prieks par tām retajām un bieži vien neredzamajām reizēm, kurās mans darbs tiešām kādam ierosinājis pārdomas un veicinājis līdzpārdzīvojumu (kāds gandrīz allaž ir mans mērķis, vismaz noteikti dzejolī, kurā, nenosaucot alkoholismu vārdā (jo bērnam šī vārda parasti nav), tiek no bērna perspektīvas tēlots, kā tēvs pārnāk mājās «un pēc kaut kā ož»).
Visbeidzot – un tam būtu jābūt pašsaprotami, bet tas diemžēl tā nav –, lūdzu, neaiciniet cenzēt, dedzināt, slēpt vai kā citādi iznīcināt grāmatas! Aplamības par mani es šajā gadījumā uztveršu par mirklīgu emociju izpausmi, ne reālu nostāju, un par mudinājumiem man fiziski kaitēt (un dažviet pilnīgi reālo naida runu) neattapos noziņot, pirms izdzēsa sākotnējo ierakstu (un man droši vien arī nebūtu bijis spēka rakties cauri simtiem ierakstu, tāpēc šoreiz labāk novēlu varmākām mīlestību un fokusējos uz to, lai mums ir pēc iespējas mazāk kopīgu darīšanu (labai daļai, pieņemu, jau ir dzīves, kuras viņi ir pelnījuši)), tomēr ierosinājumi aizliegt literatūru ir bīstams solis pretim represīviem režīmiem. Neviena grāmata šobrīd netiek nevienam uzspiesta, un grāmatu «izskaušana» – tas, ko rosina komentētāji, – ir vienkārši grāmatu piespiedu lasīšanas – tā, no kā viņi baidās, – monētas otra puse.
Dienā, kad šeit sākās sarunas par Ams, ams, ams!, dzejniece Māra Zālīte bija dalījusies ar manu pirms kāda laika rakstīto dzejoli Pasaules kauns, kurā tematizēju naida pieredzi un nosodu v.putina pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Man šķiet amizanti, ka es pēdējās dienas vienlaikus lasu gan apsveikumus un laba vēlējumus no nepazīstamiem cilvēkiem, kas izlasījuši Pasaules kaunu, gan mana krājuma svilināšanas draudus no nepazīstamiem cilvēkiem, kas “Izcilajās grāmatās” pamanījuši, ka es savā skolas vecuma bērnu literatūrā iesaistu mūsdienu pieredzes. Bet, līdzcilvēki, ienaids pret otro ved uz to pašu cenzūru, pret kuru vēršas pirmais. Tad, lai būtu konsekvence, varbūt visiem, kas rosina aizliegt Ams, ams, ams!, vajag doties pie Pasaules kauna pārpublicējumiem un komentāros rosināt aizliegt arī to?
Diskusijās interneta komentāros neiesaistos, augstu vērtējot savu laiku. Uz ilgāku brīdi atvados no Facebook, dodos radošā atvaļinājumā. Lai mums visiem jauka vasara, / paldies par lasīšanu! Atgriezīšos, tikmēr – miers,» savā paziņojumā pauž dzejnieks.
