Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1987. gada 4. maijā Maskavas ikdienas hronikā bez īpašas ievērības palika kāds fakts – satiksmes negadījumā bojā gājusi 87 gadus veca pensionāre. Kurš gan varēja iedomāties, ka sirmgalve, kas pakļuva zem satiksmes autobusa, savulaik bija izcila padomju spiedze?! Aukstasinīga sieviete, kas divdesmit gadus vairākās pasaules valstīs dzīvoja dubultdzīvi, izveicīgi dibināja kontaktus, vervēja aģentus, saņēma un tālāk nosūtīja slepenu informāciju, kas būtiski ietekmēja vēstures gaitu.
Liza, Anna, Erna
Liza Rozencveiga šajā pasaulē ieradās īpašā laikā, uz jaunā gadsimta sliekšņa – 1900. gada 31. decembrī. Tas notika Besarābijā, ko vēlāk revolūcijas izraisītais pārmaiņu vilnis pievieno Rumānijai. Tādējādi Liza neauga Padomju Savienībā un studēja Eiropas augstskolās. Šo iespēju izmantoja arī Lizas brālis, kas vēlāk kļuva par atzītu lingvistu. (Apsteidzot notikumus, jāsaka – arī viņš izvēlēsies pārcelties uz PSRS, bet mūža nogalē, tiklīdz varēs, steigšus dosies dzīvot uz ASV.)
Viņi abi studēja vispirms Parīzē, Sorbonas universitātē, tad mācības turpināja Vīnē. Valodas Lizai pielipa – viņa perfekti pārvaldīja sešas.
Izglītoto jaunkundzi aizrāva ideja par labākas pasaules izveidi, un, ideālu aizrauta, viņa iestājās Austrijas komunistiskajā partijā, iegūstot partijas pseidonīmu Anna Deiča. Iespējams, kāds no biedriem aizlika labu vārdu vai arī viņu noskatīja kā potenciālu ieguvumu, bet drīz vien Liza sāka strādāt par tulku PSRS vēstniecībā un tirdzniecības pārstāvniecībā Vīnē. Protams, tur viņu savervēja, un aģente ieguva segvārdu Erna. Turklāt jaunā dāma paspēja apprecēties un mainīt uzvārdu. Tomēr šī epizode viņas dzīvē ir tikai mirklis, kas vēlāk pat netiek pieminēts.
Acīmredzot jaunā aģente darbojās veiksmīgi, jo drīz vien Ernu aizsūta nelegālā darbā uz Franciju.
Mīla un nodevība
Tur gan viņa neuzkavējas, jo drīz vien tiek norīkota uz Turciju, kur viņa nelegāli darbojas kopā ar Jakovu Bļumkinu. Tā gan ir ļoti kolorīta persona! Kādreizējais eseris, kas piedalījies vācu sūtņa Mirbaha slepkavībā, pārgāja pie komunistiem, tika labi ieredzēts, jo kā gan citādi viņam uzticētu vadīt padomju rezidentūru Turcijā. Priekšniecība cer, ka Jakovs, izmantojot agrākās labās attiecības ar Ļevu Trocki, pienesīs precīzas ziņas par Staļina kvēli nīsto oponentu. Taču Bļumkins, izrādās, priekšniecībai neatklāj, cik bieži tiekas ar politiķi, kas izraidīts no valsts, un par ko abi spriež. Par to viņu arestē un kā nodevēju nošauj.
Kāda loma šajos notikumos bija aģentei Ernai? Pēc vienas versijas – tieši Liza nodeva savu kolēģi un vienlaikus arī mīļāko, vēl vairāk – pat palīdzēja aizbēgušo ievilināt slazdā, pēc otras – pierunāja viņu pašu izstāstīt noklusēto, tādējādi cerot izvairīties no soda. Skaidrs ir vien tas, ka spiedze pati gandrīz iekļuva melnajā sarakstā ar visām no tā izrietošajām sekām. Viņas darbība tika pamatīgi izvētīta. Kā nu tur bija kā ne, taču viņai izdevās ne vien palikt dzīvai un turpināt strādāt izlūkdienestā, bet pat saņemt paaugstinājumu un jaunus dokumentus. Jau vairākus gadus viņa ir PSRS pilsone, bet nu iegūst citu uzvārdu. Pasē rakstīts Jeļizaveta Gorska.
Biedre Gorska tiek kārtīgi izdresēta speciālās apmācībās Maskavā, iegūst citu segvārdu – Vardo – un tiek gatavota nelegālam darbam ārzemēs. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka sagādāt ticamu aizsegu vientuļai jaunai sievietei ir pārāk sarežģīti. Daudz neuzkrītošāk apkārtējā vidē iekļaujas pāris, un tam ir lielākas iespējas nomaskēt slepeno misiju. Vardo lieliski apzinās, ka viņai nāksies dzīvot kopā ar priekšniecības izvēlētu kolēģi. Ja vajag, tad vajag, lietas labā viņa ir ar mieru apprecēties.
Un te notiek gandrīz neticamais. Tiem, kuri izvēlas, kas tad tēlos ģimeni, izdodas izveidot īstu pāri uz mūžu.
Lizas un par viņu sešus gadus vecākā Vasilija Zarubina darba dēļ noslēgtā savienība pāraug patiesās jūtās. Ideāls pāris – tā par viņiem teiks paziņas, draugi un kolēģi. Un te nu mēs stāstā nonākam pie Lizas kārtējā un visvairāk zināmā vārda – Jeļizaveta Zarubina.
Kočeka kungs un kundze
Sešdesmitajos gados Maskavā iznāk grāmata Kočeka kunga reklāmas birojs, kuras pamatā ir Zarubinu pāra, kas lieliski iejuties čehu biznesmeņa Kočeka un viņa sievas lomās, spiegu dzīve Dānijā, Francijā un fašistiskajā Vācijā, veidojot un pārraugot aģentu tīklu. Izrādās, ka Štirlica, grāmatas un arī populārās filmas 17 pavasara mirkļi galvenā varoņa, prototips nebija vis PSRS iesūtīts aģents, bet gan Zarubinu savervēts vācietis. Turklāt Villijs Lēmans tik veiksmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm nacistiskajā Vācijā, ka nonāca amatā, kura pienākums bija – saturieties! – apkarot padomju spiegus… Zarubinu kontā ir vēl virkne vērtīgu aģentu. Kā dokumentālajā filmā par Vardo Padomju izlūku karaliene saka eksperti – viņa lieliski prata sadraudzēties, atvērt cilvēkus un pārliecināt par sadarbību, turklāt nešantažējot, nepiespiežot un neizmantojot viņu sliktās rakstura puses, bet gan izceļot labās īpašības. Tā kā daļa no savervētajiem turpināja strādāt padomju valsts labā arī pēc kara, informācija par viņiem joprojām ir slepena. Tāpat kā liela daļa tā, ko savas spiegošanas laikā darīja Zarubini.
Kā gan tas ir iespējams – dzīvot dubulto dzīvi, vēršoties pret valsti, kurā atrodies, un palikt neatmaskotiem? Turklāt 1932. gadā Parīzē spiegu pārim piedzimst dēls Pjotrs. Sakiet, kā gan ir iespējams audzināt bērnu, fašistiskajā Vācijā izliekoties par čehu ģimeni? Kādā valodā viņi sarunājās, ko stāstīja zēnam? Kā viņš uzzināja, kas patiesībā ir vecāki? Visi šie jautājumi paliek bez atbildēm. Zināms vien tas, ka Pjotrs Zarubins kļuva par zinātnieku, ieguva doktora grādu tehniskajās zinātnēs, bija viens no tiem, kas Padomju Savienībā piedalījās lāzera tehnoloģiju izmantošanā armijas vajadzībām.
Aizdomas
Mazliet lielāka skaidrība ir par Vasilija Zarubina meitu no pirmās laulības. Zoja auga un skolā sāka iet Ķīnā, jo tur tēvs strādāja vēstniecībā, kaut patiesībā vadīja aģentu tīklu – gan legālo, gan nelegālo. Tā nu spiegošanu Zoja iepazina, ja tā var teikt, jau autiņos. Kad tēvs devās braucienos pa Ķīnu, lai veiktu kādu slepenu uzdevumu, viņš maskēšanās nolūkos parasti līdzi ņēma gan sievu Olgu, gan mazo meitiņu. Zojas auklīte bija ķīniete, kas runāja tikai ķīniski, tāpēc meitene drīz vien prata šo valodu. Tā kā viņa apmeklēja amerikāņu skolu, arī angļu valodu apguva vienlīdz labi kā dzimto.
Ierasto dzīves kārtību izjauca negaidīts notikums. Zojas māte pameta vīru, jo aizgāja pie viņa kolēģa, kurā iemīlējās no pirmā acu skatiena. Arī šis cilvēks strādāja izlūkdienestā. Naums Eitingons (viņš arī Leonīds Eitingons), kas iegājis vēsturē kā Ļeva Trocka slepkavības organizators.
Tā kā arī tēvs vēlāk apprecējās ar profesionālu izlūci, Zojai gan vecāki, gan audžumāte un audžutēvs darbojās izlūkdienestā. Kaut Zarubins mēģinājis iebilst, sakot, ka ģimenē jau pietiek izlūku, arī Zoja vēlāk pievērsās šai nodarbei. Meitas, tēva un audžumātes ceļi krustojās, viņiem to pat nenojaušot. Kad Zojai uzticēja tulkot padomju spiegu piegādātos materiālus par atombumbas tapšanu ASV, viņa nezināja, kas tos ir sagādājis. Bet varbūt nojauta?
Kāpēc gan tēvs vēlējās meitu atturēt no sava un sievas izvēlētā ceļa? Jo zināja, ka tā ir staigāšana pa naža asmeni ne tikai misijas laikā.
Pāris gadus pirms kara sākuma Zarubiniem pavēlēja atgriezties Maskavā un uzsākt darbu Iekšlietu komisariātā. Taču 1939. gadā sākās kadru tīrīšana un Ļizu, neņemot vērā lielos nopelnus, atlaida. Nav zināms, kā viņa pārdzīvoja šo neuzticības apliecinājumu. Tomēr drīz vien izrādās, ka izveicīgā spiedze ir vajadzīga. Pēc gada Vardo atjauno darbā, aizsūtot riskantā misijā, gandrīz vai drošā nāvē. Iedomājieties, ebreju izcelsmes sieviete ierodas hitleriskajā Vācijā, lai atjaunotu zaudētos sakarus ar vairākiem aģentiem. Taču viņai tas izdodas. Piemēram, pārliecināt turpināt sadarbību ar Augusti – vācu diplomāta sievu, kura pirms gadiem neprātīgi iemīlējusies padomju izlūkā. Spiegs izmantoja šīs jūtas un viņu savervēja. Tikai mīlestības dēļ ārlietu ministra Ribentropa palīga sieva kļuva par vērtīgu aģenti. Kā jau padomju režīmā ierasts, izlūku atsauca un arestēja. Auguste izteica ultimātu – nodos informāciju tikai un vienīgi savam mīļotajam, tādējādi pārliecinoties, ka viņš ir dzīvs un vesels. Tomēr Vardo izdevās viņu ne vien pārliecināt, ka ar šo cilvēku viss ir kārtībā, bet arī pierunāt turpināt sadarboties.
Kad sākās karš, Vardo atradās Vācijā. Viņai izdevās aizbraukt no Berlīnes kopā ar padomju vēstniecības darbiniekiem.
Atombumbas zagļi
Skopajā informācijā par spiegu ģimeni koši izceļas 1941. gada 12. oktobra nakts. Vasiliju Zarubinu steidzami izsauc uz Kremli. Ar pieredzējušo spiegu tiekas pats Staļins. Un norīko misijā uz ASV, piebilstot: «Es dzirdēju, ka sieva jums lieliski palīdz. Sargājiet viņu.»
Jau pēc dažām dienām pāris ir ceļā pāri okeānam. Šoreiz Zarubins skaitās padomju vēstniecības sekretārs, bet patiesībā abi ar sievu auž tīklus Vašingtonā, Ņujorkā, Kalifornijā. Vardo pārzina 22 aģentus – ar katru ir slepus jāsatiekas, jāpārrunā iespējas, jānodod nauda, jāsaņem informācija un pēc tam tā jānodod tālāk, uz Maskavu.
Vardo kroņa numurs ir piekļūšana informācijai par Manhetenas projektu – amerikāņu stingri sargātu sevišķi slepenu darbu atombumbas radīšanā.
Kā spiedze to spēj? Viņa apzina cilvēkus, kas ir labās attiecībās ar fiziķiem, un sadraudzējas ar viņiem, kļūstot par savējo. Tā viņa nonāk pie vairākiem Manhetenas projektā iesaistītajiem speciālistiem, pat atombumbas tēva, projekta vadītāja Roberta Openheimera. Tiek pat apgalvots, ka Zarubina kļuva par uzticības personu Openheimera sievai Ketrīnai. Šai sievietei viņa esot bijusi mīļā, jaukā Liza. Vēl trakāk – abas pat esot turētas aizdomās par mīlas sakaru! Pats Openheimers gan nekad nav turēts aizdomās par informācijas nodošanu, taču sievas iespaidā viņš esot pieņēmis darbā cilvēkus, ko savukārt it kā ieteikusi Zarubina.
Taču padomju spiedze savervēja citus, kas bija informēti par atombumbas izveidi. Arī zinātnieku un projektā iesaistīto sievas un mīļākās. Kā īpaša veiksme Vardo panākumu sarakstā tiek izcelta Margarita Koņenkova, kas tolaik ir ne vien precēta sieva, bet arī kāda īpaša cilvēka mīļākā.
Kad Vācijā pie varas nāk Hitlers, Nobela prēmijas laureātam Albertam Einšteinam viņa politika nav pieņemama, un pasaulslavenais zinātnieks kopā ar sievu apmetas uz dzīvi ASV. Viņu pieņem darbā Prinstonas Universitātē, turklāt nolemj, ka izcilā personība jāiemūžina skulptūrā. To uztic veikt Sergejam Koņenkovam. Krievu skulptoram, kas savulaik no padomjzemes ieradās ASV uz pāris mēnešiem iekārtot izstādi, bet nezin kāpēc aizķērās, nebrauca atpakaļ… Einšteins, kam tobrīd bija piecdesmit seši gadi, aizgāja uz mākslinieka darbnīcu iepazīties un vienoties par skulptūras tapšanu. Protams, iepazinās arī ar mākslinieka sievu, divdesmit vienu gadu jaunāku par vīru. Margaritai viņas skaistajos trīsdesmit piecos jau ir liela valdzinātājas pieredze. Viņas dēļ jau cietuši Rahmaņinovs, Vrubels, tēvs un dēls Šaļapini. Skaistules dēļ sirdsmieru zaudē arī Einšteins. Abi dodas kopā pusdienās, pastaigās, sarunas ievelkas… Kad nomirst zinātnieka sieva, Margarita nekautrējoties nakšņo pie Alberta, paliekot tur pat vairākas dienas.
Kad Ņujorkā ierodas Vardo, viņa drīz vien ir tuva Margaritas draudzene, līdz ar to – informēta par kaislīgo romānu. Protams, spiedze saprot, kādas iespējas paver Einšteina sakari un pazīšanās. Savervēt zinātnieku neizdodas, viņš gan saprot, no kuras puses vējš pūš, tomēr nepārtrauc attiecības ar Margaritu. Taču to izdara Staļins. 1945. gadā pēc viņa rīkojuma pakaļ skulptoram Koņenkovam un viņa darbiem tiek nosūtīts kuģis. Margarita dodas līdzi vīram. Maskavā mākslinieku sagaida iespaidīgs dzīvoklis pilsētas centrā, lieliska darbnīca, daudzi apbalvojumi un citādi labumi. Iemesls šādai labvēlībai meklējams padomju spiegu šefa Pāvela Sudoplatova memuāros, kur viņš slavē Margaritu, lielisko aģenti…
Vardo nodrošina pārsteidzoši plašu informācijas plūsmu par Manhetenas projektu. Vēsturnieki lēš, ka tā padomju atombumbas radītājam Kurčatovam ļauj ietaupīt desmit gadus.
Kāpēc tik daudzi piekrīt piegādāt ziņas padomju spiegiem? Izšķirošais apstāklis nav nauda, kas arī, protams, tika izmantota ar vērienu. Pasauli plosa karš, Amerikā patvērumu atraduši daudzi zinātnieki, kas aizbēguši no hitleriskās Vācijas, no fašisma skartās Eiropas. Viņiem ir skaidrs, ka tas, ko tik slepeni izstrādā, var kļūt ne vien par zinātnes triumfu, bet arī par pasaules postu – par jaunu, bezgala spēcīgu ieroci. Kā to izmantos politiķi? Šis jautājums ir aktuāls, un, apsverot nākotnes prognozes, centienos saglabāt pasaulē līdzsvaru daudzi izvēlas, viņuprāt, mazāko ļaunumu – atbalstīt Staļinu un PSRS.
Liktenīgais ziņojums
Kā jau raksturīgi aizdomu piesātinātajā padomju valstī, veiksmīgi strādājošo spiegu pāri 1944. gadā pēkšņi izsauc uz Maskavu. Skaidrs, ka tas neko labu nenozīmē. Zarubini paklausīgi ierodas un uzzina – par viņiem saņemta kāda aģenta sūdzība, ka pāris sadarbojoties ar ASV slepeno dienestu. Sākas sešus mēnešus gara izmeklēšana, kas beidzas ar secinājumu, kurš izklausās gandrīz smieklīgs. Izrādās, sūdzības rakstītājs sirgst ar šizofrēniju, tāpēc viņu ievieto psihiatriskajā slimnīcā, bet pret spiegiem vērsto apsūdzību atzīst par nepatiesu. Tik savādi beidzas no spiegošanas viedokļa spoži veikta misija.
Abi profesionāļi tiek nosēdināti pie rakstāmgaldiem. Vasiliju Zarubinu ieceļ augstā amatā – viņš kļūst par Ārējās izlūkošanas nodaļas priekšnieka vietnieku, kā arī tiek pie iespaidīgiem uzplečiem – ģenerālmajors. Liza Zarubina nēsā apakšpulkvedes formu. Tomēr abu karjeras drīz vien apraujas. Vīru veselības stāvokļa dēļ (kam patiesībā nav ne vainas) aizsūta pensijā. Lizu jau otro reizi atlaiž no darba. Pēc Staļina nāves viņas bijušais priekšnieks gan panāk pieredzējušās spiedzes atgriešanos, taču tas nav uz ilgu laiku. Jo arestē pašu priekšnieku, un viņa līdzgaitnieci atvaļina trešo un pēdējo reizi. Zarubinai ir tikai 53 gadi, milzu pieredze un unikālas atmiņas. Bet tas nevienu neinteresē.
Kad 1972. gadā nomirst Vasilijs Zarubins, uz bērēm ierodas Jurijs Andropovs, PSRS Drošības komitejas vadītājs. Kā vēlāk atceras spiega meita Zoja – viņš pienācis, izteicis līdzjūtību un piebildis, cik ļoti tēvu cienot, ka uz bērēm būtu atnākuši itin visi ministrijas darbinieki, ja vien drīkstējuši. Jo ārzemju specdienesti tad viņus nofotografētu, bet to jau nedrīkstot pieļaut…
Savukārt Liza savu mīļoto vīru pārdzīvoja par piecpadsmit gadiem. Vai viņu mocīja sirdsapziņa, piemēram, par Džūljusa un Eteles Rozenbergu nāvi? Laulāto pāri par valsts nodevību, par atombumbas izstrādes slepenās informācijas nodošanu padomju spiegiem, notiesāja uz nāvi, iesēdinot elektriskajā krēslā. Vai, vadot mierīgas dienas, viņa atcerējās par tiem daudzajiem, ko savervēja, apdraudot šo cilvēku dzīvi? Vai viņas nāve patiešām bija vecas sievietes neuzmanība, nokļūstot zem autobusa riteņiem?
