Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Muižas vietā atpūtas bāze
«Savā mājā Rīgā esmu ieguldījusi savu sirdi un enerģiju. Taču nu gatavojos to pārdot. Kad sākās kovids un attālinātais darbs, man, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, mainījās domāšana un vērtību sistēma. Gribējās dzīvot tuvāk dabai, tāpēc sāku meklēt īpašumu laukos,» žurnālam Privātā Dzīve stāsta Lielās talkas rīkotāja Vita Jaunzeme.
«Man bija sens sapnis iegādāties muižu, tāpēc braucu uz Valdemārpili skatīties Sasmakas muižu, kas joprojām ir pārdošanā. Diemžēl sapratu, ka tā ir traģiskā stāvoklī un man nebūs pa spēkam to atjaunot,» nopūšas viņa. Tomēr Vita uzzinājusi, ka pārdošanā ir muižai blakus īpašums, kas atrodas Sasmakas ezera krastā.
«Kad ieraudzīju šo maģisko vietu, sapratu – esmu tajā iemīlējusies,» atminas Jaunzeme.
Padomju gados te bijusi atpūtas bāze, kurā atpūtušies ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī partijas vīri, ievērojami enerģētiķi un pat ierēdņi no Maskavas. Pagaidām ēka, kas atrodas uz zemes gabala, līdzinās graustam, dzīvošanai piemērota ir tikai viena neliela istabiņa. Tāpēc Vita ciemiņus aicina reti. «Ilgāku laiku neviens to negribēja pirkt. Varbūt tāpēc, ka viss jau bija pietiekami aizaudzis un īstais skaistums no ceļa nebija redzams. Taču no tā, kas ir, ar laiku iespējams izveidot skaistu, elegantu atpūtas vietu,» ir pārliecināta Vita.
Maģiska vieta
Pirmo reizi aplūkot šo vietu, kas vēsturiski ietilpusi Sasmakas muižas teritorijā, Vita braukusi kādā rudens vakarā, kad jau sācis krēslot. «Kad nonācu ezera malā, sapratu – te ir maģija. Tā ir mana vieta!»,» stāsta Vita.
Tomēr dienas gaismā realitāte bijusi un joprojām ir diezgan skarba, ēka izpuvusi, jumts caurs, viss aizaudzis,
bet Vitai tik ļoti šī vieta patikusi, ka prātā nav nācis no tās atteikties. «Te ir cits laika ritējums, cita domāšana un izjūtas, nekā dzīvojot lielpilsētā. Māja ir sekundāra, gan pamazām savedīšu to kārtībā. Svarīgākā ir vieta. Varbūt tā maģija ir no ezera vai arī 17. gadsimtā celtās muižas, kura ir tuvumā un joprojām gaida savu īsto saimnieku,» spriež viņa. «Es nevarētu dzīvot viena meža vidū. Jā, man patīk sajūta, ka mani neviens neredz un nevienu neredzu, taču pilnīgs klusums man būtu par traku. Tāpēc ir labi, ka te netālu ir ceļš un dzirdu nelielu civilizācijas troksni,» atzīst Vita, kura savā lauku īpašumā dzīvo nedēļām ilgi. Saimnieci un īpašumu rūpīgi sargā Maskavas sargsuns Reičela. Ja ir vēss, iekurina krāsniņu un strādā attālināti. Uz Rīgu viņa aizbrauc vien nopietnākās darīšanās.
Sāk ar stadiona sakārtošanu
Šai vietai ir vēl viena pievienotā vērtība. «Man ir savs stadions, kas palicis no laikiem, kad Sasmakas muižā vēl bija Valdemārpils vidusskola. Te pat vēl palikuši dažādi vingrošanas rīki. Pirmos uzlabošanas darbus sāku nevis mājā, bet stadionā – līdzināju bedres, frēzēju futbola laukumu, uzliku jaunus soliņus…
Citiem ir mazdārziņi, man – mazstadions,» smejas Vita,
kas pati reiz bijusi sportiste. Viņas mamma ir pirmā Latvijas olimpiskā čempione un medicīnas zinātņu doktore Inese Jaunzeme, kura devās mūžībā 2011. gadā. «Reizēm gara acīm iztēlojas, kā šeit šķēpu varētu mest mana mamma,» teic Vita. Šobrīd sportot Vitai šeit nesanāk, fiziskās aktivitātes ir nemitīgā apkārtnes uzpošana un remontdarbi.
Vairāk lasi un skati žurnālā Privātā Dzīve!
