Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Patiesībā viss notika ļoti skaisti – bērniņš pie manis atnāca kā sapnī, intuitīvi tuvojoties ar mazām, dzīves piespēlētām zīmēm, kuras spēju iztulkot tikai ar savu sievietes sirdi. Kādā rītā, kad tikko esmu pabeigusi kārtējo projektu, sēžu gultā un prātoju, ko nu tālāk iesākt, atveras istabas durvis un mans mīļotais ir ieradies ar rožu pušķi. Pēc mirkļa dzeram kafiju, pļāpājam par nākotnes plāniem, un viņš man jautā: «Tu gribētu, lai mums ir bērni?» Es pasmaidīju, un tālāk vairs neieslīgšu detaļās, tikai precizēšu, ka jau pēc trim nedēļām pirmo reizi uzzināju, kā jūtas sieviete, kad grūtniecības tests viņai uzrāda divas strīpiņas. Tas tiešām notiek ar mani? Mani!!!
Tik daudz pretrunu!
Neviens neko nezina, neko nevar redzēt, tikai tu pati zini, ka tev pieder liels brīnums un skaists noslēpums. Īsta iemīlēšanās fāze, kas jāslēpj pat no draudzenēm. Tā es lidoju kādu nedēļu, bet tad piezagās realitāte un mani mātes instinkti sāka uzdot konkrētus jautājumus – vai tu vispār esi gatava bērnam? No kā tu dzīvosi? Kāds būs tavs pabalsts? Kas tev palīdzēs? Kas būs ar darbiem? Tu saproti, ka tava dzīve neatgriezeniski mainīsies? Un kāpēc tu vēl neesi aizgājusi pie normāla ginekologa? Tu vispār apjēdz, cik tas ir nopietni? Nolaižoties uz zemes, vispirms nopirku lielo mammu bībeli – grāmatu Māte un bērns – un sāku ienirt tēmā, par kuru līdz šim nekad savos 34 gados nebiju interesējusies. Jāsaka, uz labu laimi, bet tā izrādījās labākā literatūras izvēle. Jau pēc savas būtības esmu analītiska knīpstanga un, kad sāku intersēties par grūtniecību, zīdaiņu kopšanu un mazuļu veselības aprūpi, sapratu – auzas! Jo te ir tik daudz pretrunu, kas vienkārši dzen izmisumā. Un tad vēl divas galējības – ezoteriski netradicionālā pieeja, kas netieši, bet ļoti konkrēti pa visām vīlēm kritizē klasiko medicīnas pieeju. Un otrādi – rūdīti klasiskās medicīnas piekritēji, kas ar dziļu smaidu izsakās par visām mājdzemdību praksēm, mūzikas klausīšanos dzemdību laikā un placentas kokteilīšu dzeršanu. Saprotu, ka reāli esmu starp diviem krastiem, kas nekad nesatiekas.
Mans analītiskais prāts nosveras par labu klasiskajai medicīnai. Jā, cenšos ar pietāti izturēties pret citādi domājošajām mammām, tomēr apzinos, ka tas nebūs stāsts par mani.
Izkušana no pirmā acu skatiena
Zināju, ka man vajag labu ginekologu, tādu, kam varu uzrakstīt arī īsziņu ar savu kārtējo jautājumu un tāpēc nejutīšos stulbi. Mēģināju saprast, kura manā poliklīnikā ir pati labākā ginekoloģe, noskaidroju dažus uzvārdus, taču man pietika ar saskarsmi pirmās pāris minūtes, lai saprastu – nebūs. Mani patiešām biedē auksta, bezjūtīga un neieinteresēta attieksme. Sapratu, ka man vajag īstu eņģeli, ar kuru varētu justies pasargāta visu grūtniecības laiku. Un, redz, kas meklē, tas atrod! Mana dakterīte, kuru beidzot esmu laimīgi atradusi, ir ārste no Dieva – saprotoša, gādīga, kompetenta un silta komunikācijā. «Lūk, te nu viņš ir!» ginekoloģe man parāda embrija siluetu ultrasonogrāfijā. Cik gan reižu šī epizode nav redzēta romantiskās filmās, bet tikai mirklī, kad pati redzi savu mazuli pirmo reizi, saproti, ka tev nav citu izredžu kā vien piedzīvot to pašu banālo sajūtu, kad pēkšņi no aizkustinājuma kļūst grūti parunāt.
Vizītes beigās ginekoloģe man arī iedod pirmo ultrasonogrāfijas bildīti un no sirds iesaka par satraucošo jaunumu pateikt tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem.
Siltumiņš un mieriņš
Patiesībā tas ir ļoti interesants stāvoklis, jo principā jāizliekas, ka tava dzīve rit ierastajās sliedēs. Uz jautājumiem kā iet? un kas jauns? jāatbild izvairīgi un neitrāli. Apkārtējie neko nenojauš, bet tev pasaule jau griežas citādi. Pēkšņi viss ir citādi! Izvairos no alkohola glāzēm, trakulīgām izklaidēm un sargāju sevi vairāk nekā jebkad. Smaidu, satraucos un patisībā tā īsti vēl nespēju aptvert lielās pārmaiņas. Labi, es atzīstos, manā galvā pa laikam iestājas pilnīgs gļuks. Vienbrīd gribas mesties jaunā biznesā un lidot uz Honkongu, citā dienā jūtos kā pāris dienu vecs kaķēns, kas izbīlī ieplestām acīm ņaud pret visu pasauli. Man vajag siltumiņu un mieriņu. Dīvainā kārtā sāku ar aizdomām uzlūkot arī savu mīļoto vīrieti. Uzmanīgi viņu vērtēju un visam zemtekstā meklēju atbildes uz jautājumiem – un kā būs tad, kad man būs liels vēders un es to vairs nevarēšu? Kā būs tad, kad būs piedzimis mazais? Vai viņš man palīdzēs? Vai es varēšu paļauties? Sievietei, kura pieradusi kontrolēt savu dzīvi, grūtniecība tik precīzi māca, ka neko jau mēs īstenībā kontrolēt nevaram. Kā es zinu, vai man nepiemetīsies rīta nelabumi? Vai nepārvērtīšos par histērisku rīmu? Nesākšu skandalēt par sīkumiem? Patiesībā neko par to nezinu, jo pārņem sajūta, ka daļa no manis man pašai vairs nepieder.
Revīzija drēbju skapī
Tāpat ar citu skatienu sāku pētīt savu drēbju skapi. Nu kur es to visu tagad vilkšu? Pārskatu dārgo zīmolu kurpes – mīļo pasaulīt, kam man tādi papēži vairs vajadzīgi! Atceros, ar kādu sajūsmu šos modernās sievietes medījumus nesu mājās, bet tagad tas viss šķiet lieks un nevajadzīgs. Vienlaikus iekšēji sabīstos, kas tagad notiks ar manu sievišķību.
Ja nu zaudēšu saikni ar spoguli un kļūšu par vienu no tām pārgurušajām māmiņām, kas piesakās pārvērtību šovos, jo neko citu, izņemot džinsus un džemperus, nav vilkušas gadiem.
Apzvēru sev, ka ar mani tā nekad nenotiks, un sāku Pinterest pētīt grūtnieču aktuālo stilu. Ak jā, par manu vājību ir kļuvušas visdažādāko stilu platās kleitas (kāda laimīga sagadīšanās – tieši tās šosezon ir modē!). Un, izrādās, savu grūtniecību varu pavisam vienkārši, turklāt eleganti nomaskēt.
Negaidīts darba piedāvājums
Un tad notika tas, ko es gaidīju vismazāk, – man tika izteikts darba piedāvājums. Nevis vienkārši kaut kāds piedāvājums, bet amats, kas faktiski nozīmē augstāko punktu manā karjerā. Teicu, ka piedāvājums man pāris dienu jāapdomā, lai gan savā galvā dzirdēju pretrunīgas balsis. No vienas puses – cik fantastiski, no otras – bet es taču esmu stāvoklī… Un tad vēl ieskanējās trešā – un ko man tagad darīt? Bet tad, cik vien godīgi tas iespējams, mēģināju parunāt pati ar sevi. Sapratu, ka vienkārši atteikties – nē, tā nebūtu gudra taktika. Nepateikt, ka esmu stāvoklī, arī nebūtu korekti, turklāt man nav vajadzīgs lieks stress, ik dienas slēpjoties plīvuros un cenšoties maskēt savu grūtniecību. Sapratu – ja esmu patiesa pret sevi, tad es tiešām gribu šo darbu un ticu, ka man varētu izdoties, kaut arī darbam man atvēlēti vēl tikai daži mēneši. Tā nu ievilku gaisu un uzņēmuma vadībai pateicu: «Ziniet, esmu stāvoklī, termiņš ir tik mazs, ka to nezina pat mana mamma… Bet es gribu, lai dodat man iespēju. Es ļoti gribu mēģināt un domāju, ka man varētu izdoties.» Un, zini, viņi deva man iespēju.
Man, grūtniecei, tika uzticēta liela komanda un milzīga atbildība. Es burtiski lidoju, un tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs, – foršs izaicinājums, kurā ieguldīt savu enerģiju.
Apzinājos, ka tas ir pirmais drosmīgais solītis manā mammas dzīvē un skaidri saņemta zīme no augšas – bērniņš nav šķērlis taviem sapņiem, bērniņš ir motivācija, lai tos īstenotu. Jā, viss kā īstā mīlestībā – kājas trīc no bailēm, bet sirds gavilē.
Lasi vēl:
