Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Noskaidrosim, ko īsti nozīmē sociālās vecmāmiņas, kā par tādām kļūst un kāds darba lauks viņām paveras.
Vecmāmiņas ar 10 gadu stāžu
Šobrīd vecmāmiņu rotā darbojas aptuveni simt vecmāmiņu, visas pensionētas kundzes, un daudzām no viņām aktīvais darba mūžs ir pagājis, strādājot skolā vai bērnudārzā. Ideja par šādām sociālajām vecmāmiņām dzima biedrībā Rīgas aktīvo senioru alianse (RASA). Tika izveidota īpaša tālākizglītības pilnveides programma Bērnu aprūpes pamati, lai vecmāmiņas varētu atjaunot zināšanas, kā sniegt pirmo palīdzību, labāk pārzinātu bērnu tiesību aizsardzības jomu, zinātu jaunākās atziņas un pētījumus pirmsskolas bērnu aprūpē, kā arī mācētu organizēt spēles un rotaļas. Beidzoties apmācībām, kas, protams, bija bez maksas, katra dāma ieguva sertifikātu. Tika izveidota arī vecmāmiņu kontaktbirža, lai sociālās vecmāmiņas varētu sekmīgāk startēt darba tirgū. Viņu pakalpojumus var izmantot ģimenes, kurās aug pirmsskolas vecuma bērni un jaunāko klašu skolēni – vecmāmiņas bērnus pieskatīs, audzinās un mācīs, pavadīs no skolas, aizvedīs uz ārpusskolas nodarbībām, atsauksies uz SOS saucienu, ja bērns ir saslimis un nav, kas pie viņa paliek, kamēr vecāki darbā. Ikviens ir aicināts izmantot šo pakalpojumu.
Kā tas notiek dzīvē?
«Pavisam vienkārši – tie, kam ģimenē nepieciešama auklīte, zvana mums uz kontaktbiržu pa tālruni 67221487,» stāsta alianses biedre Zenta Roderte. Tieši viņa ir tas cilvēks, kas pārzina vecmāmiņu sarakstu un spēj piemeklēt katrai piemērotāko darbu. «Tiesa, kovida laikā mūsu darbs ir apsīcis, jo daudzas seniores pašas negrib šajā laikā braukt sabiedriskajā transportā un satikties ar svešiem cilvēkiem. Taču ir arī tādas vecmāmiņas, kas jūtas droši un ir mieru braukt un darīt. Līdz ar to nevarētu arī teikt, ka mūsu darbība būtu pavisam apstājusies. Vajadzības vecākiem ir visdažādākās – saslimst bērns un nav, kas pie viņa paliek, vai arī vecāki iecerējuši brīvdienas pavadīt divatā un meklē, kas tikmēr varētu palikt ar bērniem. Ir, kas meklē pastāvīgu auklīti, kura varētu pieskatīt bērnu, kamēr viņš sāks iet dārziņā. Citi atkal ir tādi, kas vēlas, lai bērnu sagaida no skolas un palīdz mācīties… Ir bijuši vecāki, kas tā arī saka: mums svarīgi, lai bērns ir paēdis un lai kaut ko arī iemācās, jo mums pašiem nav laika ar viņu nodarboties,» stāsta Zentas kundze. «Protams, uz visiem lūgumiem mēs nevaram atsaukties, jo mūsu seniorēm ir grūti nokļūt ārpus Rīgas, kā arī vietās, kur nav sabiedriskā transporta satiksmes. Tā kā pati Rīgu pārzinu ļoti labi, es vispirms noskaidroju vietu, kur cilvēki dzīvo, paskatos arī, kāda tur satiksme, un tad cenšos piemeklēt vecmāmiņu, kurai šī adrese ir vistuvāk… Kaut kā pa šiem desmit gadiem vēl nav sanācis, ka kāds zvanītājs akurāt būtu palicis bešā. Cita lieta, ka kādreiz paši vecāki pēdējā brīdī pārdomā – sākumā tik ļoti vajag auklīti, bet, kad vecmāmiņa sameklēta, izrādās, ka tomēr nevajag. Bet pie tā mēs arī esam pieradušas – kā ir, tā ir. Taču tas, kas pavisam noteikti būtu par mums jāzina: mēs visas esam uzticamas un drošas, visas esam izgājušas apmācību, visām mums ir sertifikāts, un līdz šim atsauksmes par mums ir bijušas tikai tās labākās.»
Vai pastāv vecuma ierobežojumi?
Zentas kundze saka: ja reiz cilvēks zvana uz vecmāmiņu kontaktbiržu, ir skaidrs, ka jauna meitene pie viņiem mājās neieradīsies. «Šobrīd daudziem vecmāmiņas ir darbspējīgā vecumā, viņām nemaz nav laika savus mazbērnus pieskatīt. Bet mēs esam izaudzinājušas ne tikai savus bērnus, bet arī savus mazbērnus, mums ir pieredze un dzīves gudrība. Manuprāt šobrīd gadu skaits galīgi nav svarīgākais lielums, jo cilvēka produktīvais dzīves ilgums ir palielinājies. Man pašai tūliņ būs astoņdesmit divi gadi, un prāts man joprojām ir ass. Es pat varētu vēl skolā strādāt! Bet tomēr apzinos, kā tie astoņdesmit divi gadi izklausās. Ziniet, ir ļoti daudz sieviešu, kas, aizejot pensijā, nepavisam negrib sēdēt, rokas klēpi salikušas. Viņas tāpat grib justies noderīgas, un šī ir lieliska iespēja, kā to izbaudīt. Zinu, ka daudzas vecmāmiņas ir beigušas mūsu kursus, lai pašas būtu labākas vecmāmiņas saviem mazbērniem. Turklāt mēs taču visas saprotam, ko nozīmē darboties ar bērniem, – te nepiesakās kundzes, kas nespēj vairs turēt bērniem līdzi. Sociālās vecmāmiņas pienākums nav iedot bērnam paēst un vaktēt, lai viņš nenokrīt. Viņa ne tikai uzņemas atbildību par bērnu, bet arī sniedz visu to labāko, ko vien var bērnam iedot. Bez tā nu nekādi! Taču sociālā vecmāmiņa nekādā gadījumā nav mājkalpotāja – viņa negludina drēbes, viņa nepērk produktus un negatavo ēst.»
Cik maksā sociālā vecmāmiņa?
Sociālās vecmāmiņas tiešām neprasa par savu darbu astronomisku summu. Viss atkarīgs no tā, vai vecmāmiņa tiek nodarbināta uz divām trim stundām vai uz visu dienu. Ja tikai uz pāris stundām, tad, protams, par stundu būs jāmaksā dārgāk. Bet tie vienalga būs tikai pāris eiro. Katrā ziņā tāda vienota izcenojama vecmāmiņām nav, par samaksu katra vienojas individuāli.
Īpašai jautājums: Vai pēc pandēmijas sociālo vecmāmiņu apmācība atsāksies?
Šobrīd ir daudz sieviešu, kas arī gribētu šos kursus pabeigt, tāpēc gaidīsim, kas notiks ar pandēmiju, un skatīsimies, kurā brīdi varēs atsākt apmācības organizēt. Jo vecmāmiņas jau arī noveco, un jauna maiņa ir vajadzīga. Visdrošāk sekot līdzi informācijai Rīgas aktīvo senioru alianses mājaslapā www.biedribarasa.lv
Pieredzes stāsts: Esmu vecmāmiņa no pirmā izlaiduma
Vijai Ozoliņai šobrīd ir 75 gadi, jaunībā izmācījusies par latviešu valodas skolotāju, un kā sociālajai vecmāmiņa viņai ir darba pilnas rokas.
«Pati esmu uzaudzinājusi četrus bērnus, taču mazbērni pagaidām ir tikai trīs, turklāt divi jau pieauguši cilvēki. Tad, kad viņi bija mazi, pati vēl strādāju un varēju viņus pieskatīt tikai retu reizi brīvdienās. Jāatzīst, ka es jau pirms šiem kursiem biju pastrādājusi par auklīti – bija bezdarba laiks, un man gadījās šāda iespēja. Un tad ar interesi arī gāju kursos un turpināju. Visu šo laiku man ir darbs, dažreiz strādāju pat divās trīs ģimenītēs, jo ne jau visiem auklīte ir vajadzīga no rīta līdz vakaram piecas reizes nedēļā. Tās vecmāmiņas, kuras nav riska zonā, kas ir veselas un atbildīgas, turpina sniegt savus pakalpojumus arī kovida laikā. Vecākiem labi un mums arī, jo tas tomēr ir kaut neliels, tomēr atspaids pie pensijas. Diemžēl slidenajā laikā tik neveiksmīgi nokritu, ka salauzu abas rokas pie delnas locītavas, līdz ar to tagad esmu spiesta sēdēt mājās un jūtu, ka man drusku tās naudiņas pietrūkst.
Līdz šim neesmu novērojusi, ka mans gadu skaitlis kādu neapmierinātu. Zinu tikai vienu: ja strādā jauns cilvēks, tad viņam parasti ir lielākas prasības par atalgojumu. Šajā ziņā pensionāru nolīgt ir izdevīgāk – cik stundas nostrādā, tik arī samaksā, nav nekādu nodokļu. Un es jau arī neko daudz neprasu… Turklāt mans laiks ir piepildīts, un manā vecumā tas ir ļoti svarīgi – just, ka vēl varu būt noderīga.
Zinu, ka starp mums ir vecmāmiņas, kuru pienākums ir sagaidīt bērnu no skolas, iedot ēst, pakontrolēt, lai tiek izpildīti mājasdarbi, kamēr vecāki atnāk mājās. Man tādi piedāvājumi nav gadījušies. Esmu bijusi auklīte dvīņu māsiņām – kad sāku pie viņām nākt, meitenēm bija divarpus gadu. Nu tik disciplinētus bērnus vēl nebiju redzējusi! Mēs bieži gājām staigāt uz parku, un tad bija tā – kolīdz tuvojamās ielai, tā tūliņ pat abas man bija pie rokas klāt. Pieskatīju viņas, kamēr vecāki bija darbā – dziedājām, spēlējāmies… Kad sāka iet bērnudārzā, darbiņš man izbeidzās. Esmu auklējusi bērniņu no četru mēnešu līdz gada vecumam, tad deviņus gadus man bija meitenīte ar īpašām vajadzībām – viņa nestaigāja un nerunāja, bet bija ļoti mīlēts bērns ģimenē. Pēdējais darbiņš bija, nu jau var teikt, septiņu bērnu ģimenē, kur man vajadzēja palaist vecākus uz baznīcas pasākumiem. Bērni bija vecumā no dažiem mēnešiem līdz vienpadsmit gadiem, kāds gāja līdzi vecākiem, kāds negāja… Kad vecāki devās laukā pa durvīm, vienmēr noteica: nesatraucieties, mūsu bērni paši zina, ko viņi drīkst darīt un ko nedrīkst.
Tā kā pēc izglītības esmu skolotāja, varu teikt, ka reiz gūtās iemaņas tomēr saglabājas. Domāju, ka tas izpaužas arī attieksmē pret bērniem un vecākiem. Man šķiet, ka šajā darbā pats svarīgākais ir, lai patiktu ar bērniem dzīvoties. Un bērni man vienmēr ir patikuši. Protams, jārēķinās, ka šis darbs nozīmē arī zināmu fizisku slodzi, bet, ja veselība turas un gribas brīvo laiku aizpildīt ar kaut ko lietderīgu un citiem noderīgu, kāpēc to nedarīt?»
