Elektrību ražot ar vēju! Kāpēc gan ne?

Latvijā aptuveni 45% elektroenerģijas nodrošina Daugavas kaskādes hidroelektrostacijas, un tā ir Latvijas zaļā elektroenerģija, kaut arī te jāsastopas ar dažādiem vides riskiem, kas saistīti ar izmaiņām upju ekosistēmā. Atlikušo daļu (aptuveni 36%) veido termoelektrostacijas, kas darbojas ar dabasgāzi no Krievijas. Tad seko mazākā daļa atjaunojamo – zaļo – energoresursu: biogāze; šķelda, mazās HES un vien aptuveni 3% elektroenerģijas tiek iegūta no vēja.

•   Pēc ar Latvijas Vēja enerģijas asociācijas datiem, Latvijā pašlaik ir trešā mazākā uzstādītā vēja enerģijas jauda (78,6 MW) Eiropas Savienībā, apsteidzot tikai Slovēniju un Slovākiju. Lietuvā vēja enerģijas jauda ir septiņas reizes lielāka nekā Latvijā (548 MW), bet Igaunijā – četras reizes lielāka (320 MW). Lietuvā vēja enerģija veido 13% saražotā apjoma, Igaunijā – 11%.
•   Vēja enerģija veido 16% visas Eiropas saražotās elektrības. Eiropas Savienības mērogā līderes vēja enerģijas ražošanas ziņā ir Dānija, Vācija, Īrija, Zviedrija, Nīderlande, Francija, Norvēģija. Vairākās no šīm valstīm vēja enerģija veido apmēram pusi visas saražotās enerģijas.
•   Eiropas Savienības zaļā kursa programma klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2030. gadam paredz 55% emisiju samazinājumu, kas nozīmē, ka nepieciešams straujāk attīstīt vēja parkus.
•   Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam paredz 800 MW vēja enerģijas jaudas uzstādīšanu Latvijā, taču pērnajā gadā nav ticis izveidots neviens vēja parks.

Vēja parki nedrīkst būt izvietoti aizsargājamu biotopu tiešā tuvumā, nedrīkst atrasties vietās, ko šķērso putnu un sikspārņu migrācijas ceļi.

•   Jānis Irbe lēno vēja enerģijas ieguves tempu Latvijā skaidro ar nepilnībām likumos, sarežģīto un dārgo projektu izstrādi un saskaņošanu un dažādiem sabiedrības aizspriedumiem, piemēram, ka vēja parki bojā vidi un nogalina putnus.
•   Patiesībā, lai izstrādātu projektu vēja parka izveidošanai, notiek nopietns sagatavošanās darbs, kurā iesaistīti dažādi starpnozaru eksperti, tai skaitā vides speciālisti, un tas ilgst pat 3–4 gadus. Vēja parki nedrīkst būt izvietoti aizsargājamu biotopu tiešā tuvumā, tie nedrīkst atrasties vietās, ko šķērso putnu un sikspārņu migrācijas ceļi, utt. Ņemot vērā vides faktorus, arī ģeneratoru darbība tiek programmēta tā, lai to aktīvās darbības laiks neietekmētu tuvumā esošās dzīvās būtnes. Skaņa, ko spārni rada griežoties, ir viegla šalkoņa, kas dzirdama, vien atrodoties dažu metru tuvumā.



Citi lasa

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ieva Jātniece

Stils un mode

Briseles korespondente Ilze Nagla atklāj sava elegantā stila noslēpumus



Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt
•   Kā teju vienīgo negatīvo ietekmi Jānis Irbe min izmaiņas ainavā – vēja ģeneratori ir vairāk nekā 100 metru augsti, un tos nekādi nevar padarīt neredzamus. Lielākā daļa, ap 80%, vēja parku Eiropas Savienībā atrodas uz sauszemes, bet arvien vairāk tiek attīstīti arī vēja parki, piemēram, jūras teritorijās.
•   Arī tā saucamais mirgoļošanas efekts, ko vēja ģeneratora spārni rada griežoties un saules gaismai mijoties ar objekta veidoto ēnu, tiek izvērtēts un, ja parka tuvumā atrodas, piemēram, dzīvojamā māja, tad ģeneratora darbība visa gada garumā tiek programmēta tā, lai laikā, kad tornis apēno ēku, spārni tobrīd negrieztos.
•   Tā kā lielāko daļu elektroenerģijas pasaulē joprojām iegūst, sadedzinot fosilos resursus, piemēram, akmeņogles, kas rada izmešus un negatīvi ietekmē klimatu, jau tuvākajā nākotnē ir jāmeklē alternatīvi enerģijas ieguves risinājumi.

Konsultē JĀNIS IRBE, LATVIJAS ATJAUNOJAMĀS ENERĢIJAS FEDERĀCIJAS VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJS.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.