Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
2018. gada februārī sagruva Ernesta Berņa vadītā komercbanka. Tas notika acumirklī pēc ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcijas (FinCEN) ziņojuma, apsūdzot banku naudas atmazgāšanas shēmās, kukuļdošanā un Ziemeļkorejas sankciju apiešanā. Bernis visas apsūdzības noraidījis.
Pēc Eiropas Centrālās bankas lēmuma, banka bija spiesta pieņemt lēmumu par pašlikvidāciju, jūnijā to akceptēja FKTK. Bet oktobrī uzpeldēs ziņas par 30. maijā nošautā maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus pūliņiem ABLV bankas pašlikvidācijas procesu nepieļaut, sadarbojoties ar ASV valdību un noalgojot prominentu amerikāņu lobistu.
Advokāti, kuri pārstāv lielākos akcionārus, vēl pirms šīm ziņām izsludināja miljona eiro lielu atlīdzību par pierādījumiem saistībā ar tirgošanos ar ietekmi bankas likvidācijas lietā.
Tikai divas bankas no tām, kas Latvijā darbojas, man piezvanīja un mani atbalstīja. Pārējās slēdza kontus mūsu darbiniekiem, izbeidza kredītlīnijas.
– Kāda ir jūsu loma bankas likvidācijas procesā?
– Ņemot vērā likumu, ļoti ierobežota. Esmu akcionārs, man jānobalso par likvidatoriem un viņu atalgojumu jeb motivāciju. Un, protams, mēs saņemam ne pārāk plašas atskaites. Bet kopumā esmu diezgan tālu no likvidācijas procesa. Varat tam neticēt, bet tā ir.
– Ko jūs domājat par TV3 raidījuma Nekā personīga versiju, ka maijā noslepkavotais maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus bijis ieinteresēts nepieļaut jūsu bankas pašlikvidēšanos? Vēl vairāk – viņš Vašingtonā ticies ar ietekmīgu ASV Valsts departamentam pietuvinātu vīru, lai runātu par sevi kā iespējamu ABLV bankas likvidatoru?
– Mūsu advokāts to jau labi noformulēja – tas tikai pierāda, ka centieni panākt piespiedu likvidāciju bija. Un mūsu izsludinātā atlīdzība nav bijusi bez pamata. Iespējams, ir notikusi tirgošanās ar ietekmi. Iespējams, tas noticis ilgstoši. Kā redzams, šajā gadījumā pat iesaistīti diplomāti un starptautisks auditors, kas ir šokējoši, ja vien sižetā paustā informācija ir patiesa. Taču atkārtošos vēlreiz, Bunkus nevarēja būt likvidators. Vairāk gan par klientu neko nedrīkstu teikt.
Mums bija izcila organizācija: ievērojama daļa darbinieku bija akcionāri, simtiem bija iegādājuši vērtspapīrus…
– Uz banku vēl aizejat?
– Ļoti reti, pārsvarā tikai uz sanāksmēm par Luksemburgas banku, tiek mēģināts atrast jaunu pircēju. Bet es arī nemaz vairs negribu tur iet, emocionāli ir smagi. Likvidācijas enerģija ir nomācoša. (Attin un iemet mutē īrisa konfekti, uzreiz izspļauj un iedzer ūdeni.) Oi, salipa zobi, nevaru parunāt… Bet paņemiet varbūt jūs… Vecais labais Maskavas Kis Kis… Man no bērnības šitie patīk, vienam darbiniekam sieva bija ciemos pie radiem Krievijā un atveda…
– Kur jūsu bērnība pagājusi?
– Rīgā. Vecāki – inženieri ekonomisti. Uzaugu Sporta ielā, mācījos 21. vidusskolā… Teicamnieks nebiju, trijnieki arī bija…
– Labi runājat latviski…
– Tētis latvietis, mamma armēniete. Mācījos krievu skolā, latviešu valodu nepratu, bet 90. gadu sākumā iestājos Latvijas universitātes latviešu plūsmā, tur valodu apguvu diezgan ātri.
Es par savu reputāciju cīnīšos līdz galam – līdz pēdējam miljonam, kas būs manā rīcībā. Viss pārējais ir sekundārs. Bet dzīvot bez reputācijas – tā nav dzīve.
– Publicētajos sarakstos par šogad izņemtajām dividendēm no sev piederošajiem uzņēmumiem minēts, ka no sava SIA Cassandra Holding Company esat izņēmis 2,23 miljonus eiro. Dzīve turpinās?
– Nevaru pat atcerēties par šo. Bet jāsaprot, ka brīdī, kad nobloķēja mūsu banku un Luksemburgas banku, man vienu mēnesi nebija konta. Staigāju ar skaidru naudu kabatā. Tā bija daudziem mūsu vadītājiem, jo visi taču esam savas bankas klienti, tur glabājas ievērojami naudas līdzekļi. Mums bija izcila organizācija: ievērojama daļa darbinieku bija akcionāri, simtiem bija iegādājuši vērtspapīrus…
– Otrdiena, 13. februāris, bija melna diena tiem ABLV bankas klientiem, kas vēlējās izmantot dolāru kontus. Varam iedomāties, kas tās bija par šausmām pie veikalu kasēm un viesnīcās… Runā, ka no dusmām caur internetbanku līdz tās nedēļas svētdienai no bankas aizpludināti veseli 600 miljoni. Kāda šī diena bija jums?
– Kad saņēmu ASV paziņojumu, bija pusčetri pēcpusdienā. Uzreiz braucu pie regulatora, tajā pašā pusstundā. Pazaudēju drusciņ laika. Sapratu, ka viņi plāno rīkoties… Sarunājām, ka nākamajā dienā viņi pie ziņotājiem sūtīs savus cilvēkus. Un atgriezos darbā, tur mani jau visi gaidīja. Visi zināja. Mums bija diezgan pozitīva izjūta, ka tiksim galā. Diemžēl uzreiz nespējām, jo uzreiz tikām nobloķēti, pie savām milzīgajām naudas rezervēm nevarējām tikt klāt. Sakari ar finanšu iestādēm, citām bankām pārtrūka: vai nu neceļ klausuli, vai saka, ka nevar sniegt mums nekādu atbildi… Tas, ko varējām izdarīt 15 minūšu laikā, ieilga jau uz 15 dienām. Nepieciešamo naudu savācām, bet Eiropas banka uzskatīja citādi.
Pieļauju, ka Rimšēvičs visvairāk bija ieinteresēts, lai Latvija banku jomā nebūtu sakārota un to varētu izmantot savā labā.
Ļoti slikti šajā situācijā uzvedās tolaik vēl Latvijas Komercbanku asociācija, viņi vispār pārtrauca ar mums runāt! 20 gadus bijām asociācijas locekļi, visur piedalījāmies… Un tagad šitā… Bet no dokumentiem ir redzams, ka dienā, kad bija pieņemts lēmums par to, ka vajadzētu mūs slēgt un nobloķēt, galvenais bija izpētīt krievu naudu Eiropā – cik tā tīra. Ģeopolitiski. Tāpēc mana versija ir šāda – tā kā ilgstoši bijām Latvijas Bankas prezidenta nomelnoti, pienāca ģeopolitisks brīdis un mūs vienkārši upurēja.
– Notikušais sagrieza kājām gaisā ne vien jūsu biznesu, bet visu dzīvi. Esat tagad apvainojies uz valsti?
– Uz valsti nevar apvainoties. Tikai – uz konkrētām amatpersonām. Mēs nodarbojāmies ar paaugstināta riska biznesu – austrumu klientu naudas apkalpošanu. Bet šis bizness bija atļauts, pat apsveicams, ar to šeit nodarbojas ilgstoši, dažas bankas turpina joprojām. Un kad vienā dienā saņēmām to, ko saņēmām, valsts uzreiz pagrieza muguru. Tas šajā situācijā bija vissāpīgāk. Mēs pat netikām pie amatpersonām uz tikšanos, lai skaidrotu situāciju… Vienīgie, kas ar mums runāja, bija Regulators un kultūras ministre.
– Loģiski. Pārējie baidījās nosmērēties.
– Bet ko baidīties? Ko es tādu prasīju? Diemžēl amatpersonas ir tādas, kādas ir.
– Jūs runājat par Latvijas Bankas prezidentu Rimšēviču?
– Nu… Pieļauju, ka viņš visvairāk bija ieinteresēts, lai Latvija banku jomā nebūtu sakārota un to varētu izmantot savā labā. Es tā domāju. Domāju, ka tā ir Latvijas problēma, ka mums ilgstoši bija tieši šis galvenās bankas prezidents. Mēs desmit gadus viņu aicinājām izstrādāt precīzus spēles noteikumus, bet saņēmām gluži pretējo – neatbilstošu robežu kontroli, vāju finanšu noziegumu izmeklēšanu… Domāju, ka partneru acīs, runāju par Ameriku, tas bija aizdomīgi…
Protams, nospēlē arī ģeopolitika. Jo amerikāņu acīs mēs nodarbojamies ar tā sauktās krievu naudas apkalpošanu. Viņus neinteresē, cik daudz mums klientu no Latvijas, cik no Ukrainas, Gruzijas… Ka investējām Latvijā, kreditējām pa labi un pa kreisi. Pie mums nāca tie, kas nevarēja iegūt finansējumu pie zviedru bankām, tas portfelis bija simtiem miljonu liels. Finansējām arī hipotekāro kreditēšanu – tūkstošiem ģimeņu. Mums bija private equity bizness, tā sauktais amber stones, tur daudz ir paveikts – ir gan viesnīcas, kas turpina darboties, gan medicīnas uzņēmums, gan lauksaimniecība… Viss šis New Hansa City kvartāls, topošais muzejs, kolekcijas, atbalsts labdarībai… Tomēr galu galā dabūjām, ko dabūjām – sita lielāko tirgus spēlētāju.
Mēs devām iespēju klientam strādāt, nevis piedalījāmies kaut kādā tur naudas kustības apkalpošanā.
– Saistībā ar Rimšēviča rīcību jūs vērsāties policijā. Konkretizējiet, lūdzu!
– Par apmelošanu. Detalizētu informāciju jums sniegt nevaru, jo procesam ir savi noteikumi. Tikai pateikšu – viņš ir ilgstoši nomelnojis mūsu banku. Domāju, tāpēc, ka bijām pārāk neatkarīgi. Ar to samierināties daļa no amatpersonām diemžēl nevarēja. Bijām labākie šajā biznesā pārvaldības jautājumos. Neviena cita banka nebija ieguldījusi tik daudz līdzekļu sistēmās, darbinieku apmācībā. Mēs vairākkārt tikām pārbaudīti gan no auditoriem, gan ārējiem pārbaudītājiem amerikāņiem, un rezultāti bija labi. Un vienlaikus – lūk, tādas beigas.
– Kā to izskaidrojat?
– Nu kā… Jau vairāk nekā pirms četriem gadiem es ar Rimšēviču pārtraucu sarunāties. Jo sapratu, ka sarunas ar viņu mani var novest pie nepatikšanām. Latvija varēja būt otra Šveice, bet diemžēl tas nav noticis. Pirmām kārtām tāpēc, ka finanšu nozares vadītājs, kas te ilgstoši valdījis, bija ļoti skaudīgs un alkatīgs cilvēks. Tas viņam traucēja…
– Gribat sacīt, ka saņēmāt no viņa mājienus, ka vajag kaut kā specifiski sadarboties? Citādi, būdams Eiropas Centrālās bankas (ECB) valdes loceklis, viņš parūpēsies, ka «atnāk amerikāņi»?
– Jā. Jā! Un viņš diezgan atklāti tirgojās ar savu ietekmi. Ar to ir daudz pateikts. Varbūt pasauciet Ilmāru uz interviju un pajautājiet, kā viņš atceras savas sarunas ar mani… Policijai materiālu pietiek, kur redzams, ka viņam diemžēl bija vairākas sejas.
– Jūsu seja arī ir cietusi – jums pārmet sliktas naudas apriti.
– It kā jā. Vēl mums stāv priekšā apsūdzības par Ziemeļkorejas sankciju apiešanu. Starptautisku korupciju, vietējo korupciju – ar ko ilgstoši it kā nodarbojamies. Un ka pirms 25 gadiem banka vispār tika dibināta ar tādu mērķi.
– Aizkraukles banka?
– Jā! Visi ir aizmirsuši, ka Aizkraukles banka bija privatizējama valsts bankas nodaļa. Banku nodibināja 1993. gadā privatizācijas ceļā. Tolaik Latvijā parādījās liels skaits banku.
Izlēmu, ka vienkārši nopirkt kaut kur ārzemēs māju, aizbraukt tur un sēdēt, smēķēt un dzert vīnu… negribu un nevaru atļauties.
– Un kas tā bija par naudu, kad sākāt?
– Es? Mēs ar Oļegu (Viens no ABLV bankas vadītājiem un līdzīpašniekiem Oļegs Fiļs. – Aut.) šajā bankā parādījāmies 1995. gada sākumā – kā Rīgas filiāles vadītāji. Bet vienlaikus sākās banku krīze, bankrotēja vairākas komercbankas, arī skandalozā Banka Baltija. Un uzreiz kļuva skaidrs, ka arī Aizkraukles bankai būs diezgan grūti – tāpēc, ka bija slikti kredīti, ienākumi… Bijām izvēles priekšā, vai turpināt strādāt. Lai turpinātu, bija jāsameklē kāds atbalsts kapitālam. Un mēs to atradām.
– Kur?
– Saprotiet, tajā brīdī tā bija privāta nauda. Plus vēl, teikšu godīgi, kaut ko uz neilgu laiku aizņēmāmies.
– No kā?
– Nu… Pārsvarā no radiniekiem, īsu brīdi palīdzēja arī daži klienti. Tagad šķiet jocīgi, kā mēs to banku nopirkām. Bet jāsaprot, ka 1995. gadā Aizkraukles bankas izmērs bija 2 vai 3 miljoni dolāru, kur kopējais kapitāls bija mērāms simtos tūkstošu. Un nevis vienā dienā, bet dažu gadu laikā. (Kad bankas lielākais akcionārs Baltijas Vērstpapīru nams bija spiests ar klientiem norēķināties graudā, Fiļs un Bernis akcijas uzpirka. 25 gadu vecumā viņi jau bija kļuvuši miljonāri un bankas līdzīpašnieki. – Aut.)
– Un kas jūsu banku tolaik apsargāja?
– Paši. Un kas? Ja tu godīgi strādā, tad kas tevi var apdraudēt? Šķiet, tur bija apsardzes nodaļa, šķiet, daļa no viņiem bija arī zemessargi. Bet varu kļūdīties.
– Un ko jūs atbildat tiem, kas šodien baumo, ka bankas pamatkapitālu tolaik veidojusi arī Ivana Haritonova jeb tā saucamā obščaka nauda?
– Nekad neesmu par to dzirdējis. No jums dzirdu pirmo reizi.
– Un vēl mēļo, ka bankas apsardze, tā saucamais jumts, tolaik arī bijis Haritonova cilvēku pārziņā.
– Nezinu. Vienlaikus sākām veidot apsardzes nodaļu Rīgā, un tur bija cilvēki no Sakaru bankas apsardzes nodaļas. Vēlāk – arī citi. Bet nekādas tā saukto reketieru, bandītu naudas nebija.
Diez vai es būtu tik ilgi vispār nodzīvojis un kļuvis par tik veiksmīgu biznesmeni, ja toreiz sāktu darboties tā. Nedomāju, ka būtu nošauts, bet nu… Visas šīs lietas – priekš kam? Maksājām nodokļus, bijām jauni un naivi, un man šķita – ja kādi uzbraucieni nāks, tad valsts mani pasargās. Un otra lieta – tās ir pasaciņas, ka tu vienkārši sēdi un nodarbojies ar godīgu biznesu, bet tev pie durvīm klauvē rekets. Saprotiet, es visu laiku zināju ar kuriem cilvēkiem sadarboties, bet ar kuriem labāk tikai sasveicināties un iet tālāk.
– Tik viegli? Pastāvēja dažādi viltīgi veidi, kā pret paša gribu ievilka biznesā.
– Bet ir jājūt cilvēki. Jājūt! Apskatieties, kā ir pašreiz: tik milzīga banka apturēta – tūkstoši klientu kontu. Bet nav nevienas pretenzijas tiesā! Mēs droši staigājam pa ielu, uz darbu ar Oļegu gājām kājām… Tāpēc, ka darām lietas pareizi. Visi saprot, kur bija mūsu atbildības robeža un kur – forsmažors. Mēs devām iespēju klientam strādāt, nevis piedalījāmies kaut kādā tur naudas kustības apkalpošanā. Lūk, kur būtiskā atšķirība.
Valdībai un Regulatoram trīs pēdējos gados nemitīgi jautāju, cik šis bizness Latvijai ir nepieciešams.
– Protams, bizness bija riskants.
– Jā, kopumā bija. To visu laiku apzinājāmies. Redzu, kā mainījusies ģeopolitika, kā Ukrainas un Krimas dēļ izcēlās milzīgs konflikts starp ASV un Krieviju… Un Latvija atrodas uz šo interešu robežas…
Bet visu laiku mani mierināja tas, ka zināju – esam labākie naudas plūsmas kontroles ziņā, nepārtraukti samazinājām riskantāko daļu. Varat apskatīties rādītājus par 2014., 2015. gadu – bijām gandrīz tādā pašā izmērā kā Swedbank. Tad plānveidā atteicāmies no ceturtās daļas klientu. Tas bija arī Regulatora ieteikums un amerikāņu partneru rekomendācija – un mēs to izdarījām. Mierināja arī tas, ka nepārtraukti taisījām savas pārbaudes ar vietējo auditu, nosacīti vietējo, jo tur bija pārstāvji no visām valstīm. Es kā bankas vadītājs devu visus resursus, lai pārliecinātos, cik liels ir mūsu riska līmenis, vai nav tā, ka darbinieki kaut ko slēpj… vai darbojamies atbilstoši normatīvajiem regulējumiem. Mums bija amerikāņu specializētais kompānijas audits, bija specifiskas pārbaudes par dažiem strīdīgiem momentiem. Un – neviena slikta rezultāta! Protams, katra pārbaude beidzās ar to, ka kaut ko jāuzlabo… Bet kopumā bijām novērtēti – atbilstoši vai pat augstu.
Valdībai un Regulatoram trīs pēdējos gados nemitīgi jautāju, cik šis bizness Latvijai ir nepieciešams. Teicu – ja ir riski valstij, tad esmu gatavs no daļas atteikties, bet daļu pārnest uz mūsu ABLV Bank Luxembourg. Protams, tur izmaksas ir augstākas, bet biju tam gatavs. Finanšu ministrija man atbildēja – nē, palieciet, jūs dariet Latvijai svarīgu darbu. Pēdējoreiz to jautāju 2017. gada decembrī. Šajā ēkā, kad viņi bija ciemos. Arī tas mierināja.
– Teicāt – tomēr jums bijusi sajūta, ka kaut kas notiek nepareizi…
– Jā. Ar tādu sajūtu jau dzīvoju trīs gadus. Es manīju, ka Latvijas bankas vadītājs izplata baumas, ka mūsu bankā neesot kārtības, ka viss ir viltots, ka nevienu neklausām. Bet tā ir pilnīgi nepatiesa informācija. Jo gadu gadiem katru būtisku jomu saskaņojām ar Regulatoru – kā un ko darīt, kā pārvaldīt… To darījām pat dažas dienas pirms amerikāņu ziņojuma.
Tā Ziemeļkoreja… Tas man ir lielākais noslēpums. Jo līdz pat šim brīdim nesaprotam, ar kādiem darījumiem, kādām klientu darbībām tās sankcijas ir apietas.
Tas bija viens no smagākajiem momentiem manā dzīvē: tev atņemti jebkādi ieroči, lai aizstāvētos. Ir skaļi apvainojumi. bet vienlaikus nav nevienas ierosinātas krimināllietas, kur mums būtu aizdomās turēto statuss.
– Jūsu banku vaino darbībās Ziemeļkorejas virzienā.
– Saprotiet, ar to Ziemeļkoreju… Tas vispār man ir lielākais noslēpums. Jo līdz pat šim brīdim mēs nesaprotam, ar kādiem darījumiem, kādām klientu darbībām tās sankcijas ir apietas. Kad 2017. gada martā uzzinājām, ka it kā kaut kas ir atrasts… Es pasūtīju divas iekšējās pārbaudes. Bankā tika pārmeklētas visas datorrsistēmas, pēc visiem sankciju sarakstiem – tiešiem, netiešiem. Rezultāts – zero. Nulle! Nekā nav. Uzpeldēja kādas sakritības firmu nosaukumos, bet redzam, ka tie ir pilnīgi citi, ne ar kādu Ziemeļkoreju nesaistīti darījumi.
Jau bija 2017. gada maijs, kad Regulators mums iedeva kādus atsevišķus sankciju apiešanas faktus. Tos atdevām ārējiem pārbaudītājiem – amerikāņu juristam, specializētai amerikāņu kompānijai, kas nodarbojas ar šo jautājumu pētniecību… Piesaistījām specializēto konsultantu. Katrs taisīja savas pārbaudes, un rezultāts – sankcijas nav skartas. Novembrī sekoja FKTK lēmums – neesam vainīgi nevienā sankciju apiešanas jautājumā. Viņi to uzrakstīja ar melniem burtiem un parakstīja! Bet, mūsuprāt, risks ir nevis tas, ka kāds no klientiem nodarbojas ar Ziemeļkoreju, bet ka nodarbojas, piemēram, ar Ķīnas pierobežas zonu, kur atrodas simtiem neizsekojamu tirdzniecības uzņēmumu. Mēs tur ieviesām filtrus, specializētu programmu. Un joprojām nekas nav atrasts.
Mani pārsteidz tie Latvijas Bankas nepārtrauktie paziņojumi – ka ABLV likvidēšana būs tas galvenais kritērijs, pēc kura visa pasaule lems, cik Latvijā esam labi un efektīvi.
Daudzus februāra notikumi piespieda Latviju pamest. Un daudzi aizbrauca aizvainoti. Jo arī viņu reputācija ir cietusi.
– Igaunijas Danske Bank filiālei arī draud bargas ASV sankcijas par netīru miljardu atmazgāšanu… Kā jūs domājat, vai tas beigsies ar likvidāciju?
– Nē. Domāju, būs naudassods. Ciparos varbūt liels, bet salīdzinājumā ar problēmas apjomu – nebūs iespaidīgs. Tāpēc, ka dāņu valdība, dāņu regulators darīs visu iespējamo, lai savu banku un valsts prestižu saglabātu.
– Zaudējuma sajūta… Ko tā nozīmē vīrietim, kurš bijis tik veiksmīgā biznesā tik ilgu laiku?
– Man ir īpaši sāpīgi, ka tikai ar laiku valstī sapratīs, kas tika pazaudēts. Zaudējumus summā neesmu rēķinājis, bet, protams, zaudēta ievērojama vai lielākā daļa no nopelnītā, 25 gados sastrādātā. Bet zaudējumi nav tikai naudā… Pats galvenais – ir sabojāta reputācija un nav izskaidrots, par ko. Ir neatbildēti jautājumi. Baidos, ka tie tā arī paliks neatbildēti…
Mēs strādājām padsmit valstīs, savācām šeit Latvijai lojālus klientus, tūkstošiem klientu brauca pie mums no visām pasaules malām. Daudziem ir reālas investīcijas Latvijas uzņēmumos… Banka bija objekts ar piesaistošu centrtieces spēku. Tā tagad ļoti pietrūkst. Ļoti pietrūkst kolēģu. Man ļoti patika mūsu valdes sēdes, komitejas sēdes – intelektuālā ziņā tās bija lieliskas. Tā bija biznesa profesionalitātes virsotne. Lūk, tā man tagad pietrūkst – tāda līmeņa saskarsmes. Ar daudziem joprojām strādājam holdinga kompānijā, daži palika bankā, bet tas jau ir cits līmenis. Daudzus februāra notikumi piespieda Latviju pamest. Un daudzi aizbrauca aizvainoti. Jo arī viņu reputācija ir cietusi. Augsta līmeņa finanšu speciālisti – gados jauni… Viņiem neatver kontus citās bankās, bet par hipotekāra kredīta piešķiršanu vispār nevar būt ne runas.
Mums ar Oļegu bija Latvijas vēsturē reti veiksmīgas biznesa attiecības, savulaik ļoti papildinājām viens otru. Bet bijām pārāk dažādi un dažādi arī paliekam.
– Kāda turpmāk būs jūsu dzīve? Ar biznesu paliksiet Latvijā?
– Pavasarī un vasarā ilgi domāju. Tomēr izlēmu, ka vienkārši nopirkt kaut kur ārzemēs māju, aizbraukt tur un sēdēt, smēķēt un dzert vīnu… negribu un nevaru atļauties. Man tomēr ir daudz nesakārtotu lietu. Vienīgais bizness, kas mums bija ārpus Latvijas, bija banka Luksemburgā… Es palieku Latvijā. Un ļoti labi saprotu, ar ko man jānodarbojas dažus tuvākos gadus. Pirmkārt, finanšu un darījumu centrā New Hansa City attīstība un nekustamo īpašumu joma. (Dienu pēc šīs intervijas Komercreģistrā tika iegrāmatota vēl viena jauna Berņa kompānija – AS Syzygy Capital. – Aut.)
– Vai tagad ar Fiļu kā partneri šķiraties?
– Labs jautājums. Banku ziņā joprojām sadarbojamies ļoti cieši, bet jaunā investīciju holdingā esmu viens. Tur galvenais akcionārs esmu es. Ieguldu naudu, kas man palikusi pēc visas šīs situācijas.
– Publiskā telpā jūs šobrīd izskatāties tā – Bernis – smadzeņu centrs ar īstu, solīdu ģimeni. Fiļs – plejbojs, kurš cīnās mīlas frontē… Un viņa gaitas pat izskatās pēc psiholoģiskas reakcijas uz bankas krahu.
– Es domāju, ka tā varētu būt viņa reakcija, jā. Bet katram savas īpašības. Arī lomas bankā mums bija dažādas – viņš veiksmīgi strādāja uzraudzības padomē, es biju atbildīgs par ikdienas darbu. Varbūt man Oļega gaitas nepatīk, bet tā ir viņa privātā darīšana. Bankas imidžam būtu traki, bet bankas jau vairs nav. Tad ko tagad? Neko.
Kultūras ministrei un arhitektam apsolīju, ka līdz galam finansēsim Laikmetīgās mākslas muzeja arhitektūras projekta īsetnošanu.
– Biznesa partneri ir arī draugi?
– Nē. Mums ar Oļegu bija Latvijas vēsturē reti veiksmīgas biznesa attiecības, savulaik ļoti papildinājām viens otru. Bet bijām pārāk dažādi un dažādi arī paliekam.
– Jūs teicāt – domāju, ka vēsture mūs attaisnos.
– Tālā nākotnē pierādīsies, ka esam bijuši apzināti nomelnoti, nevis tā – ka kāds piezvanīja uz Vašingtonu un kaut ko pateica, bet pakāpeniski, katru dienu, nedēļu pa drusciņai… Tas mums traucēs strādāt jebkurā biznesā. Ilgstoši. Gadiem.
– Kam jūsu krišana nāk par labu?
– Atbildēšu tā: tikai divas bankas no tām, kas Latvijā darbojas, man piezvanīja un mani atbalstīja. Pārējās izdarīja tikai sliktāk – slēdza kontus mūsu darbiniekiem, izbeidza kredītlīnijas, uzsverot, ka melnā nauda ir tikai un vienīgi pie mums.
Savulaik esošie un potenciālie lielie klienti regulāri mēdza atnākt pie manis kafiju padzert… Un es viņiem jautāju par kontiem citās bankās… Riskantajiem klientiem ir konti Šveicē, Luksemburgā, Holandē, Polijā, Vācijā, Kazahijā, Armēnijā… Jocīgi, bet arī ASV! Ko tas nozīmē? Bez komentāriem.
Ņemot vērā reputāciju, man ir faktiski aizliegts strādāt finanšu jomā. Bet es par savu reputāciju cīnīšos līdz galam – līdz pēdējam miljonam, kas būs manā rīcībā. Viss pārējais ir sekundārs. Bet dzīvot bez reputācijas – tā nav dzīve.
Bet kopumā esmu laimīgs cilvēks. Pirmkārt, tāpēc, ka man ir ģimene. Otrkārt, pa šiem gadiem profesionālajā karjerā esmu izdarījis maksimumu, neko neesmu palaidis garām. No nulles pašu spēkiem izveidojām milzīgu uzņēmumu un veiksmīgi konkurējām ar visiem.
– Kur, jūsuprāt, ir atslēga?
– Augsta līmeņa komanda. Lai tāda būtu, pareizi jāuzstāda mērķi un jābūt pareizai motivācijai. Un visi redzēja, kā darbojas vadība. Biju saprotošs, kad darbinieks kļūdījās, kad bija problēma. Un nodarbojāmies tikai ar to, ko sapratām. Ja nesapratām, tad klientam atteicām.
– Jūsu padotie man teica – Bernis ir prasīgs vadītājs, var būt arī ļoti tiešs, toties kvalitāti atalgo dāsni…
– Bet kā citādi! Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mūsu cilvēki tagad virzās projām no Latvijas – tāda līmeņa un tā atalgotu darbu sameklēt šeit ir ļoti grūti.
– Kāds bija vidējais jūsu darbinieka atalgojums?
– Man šķiet, ka 55 tūkstoši eiro gadā.
No astoņiem līdz astoņiem strādāju, vakarus atvēlēju ģimenei. Ar klientiem, partneriem vakariņās devos ļoti reti.
– Jūsu bankā iestrēga arī Latvijas lielākā mecenāta Teterevu fonda nauda.
– Jā. Viņu labdarības fonds bija mūsu akcionārs. Un Latvija diemžēl aizbiedēja ļoti labu mecenātisma organizāciju. Teterevus pazīstu kopš 90. gadiem, daudz bijis biznesa sadarbības.
– Kad notiks ar iespaidīgo valsts laikmetīgās mākslas kolekciju, kas ir bankas īpašumā un bija paredzēta iecerētajam laikmetīgās mākslas muzejam? Tā likvidācijas rezultātā neizšķīdīs?
– Tā noteikti neizjuks. Domāju, ka gleznu kolekcija būs gandrīz pēdējais objekts, ko likvidatori izpārdos. Vairākkārt esmu ar bankas likvidatoriem to izrunājis. Ja likvidācija notiks veiksmīgi, tas nozīmē, ka man galu galā pienāksies atgūt ievērojamus naudas līdzekļus. Tad es atrisināšu kolekcijas jautājumu. Es iegādāšos to pats, lai pēc tam atdāvinātu valstij. Bet par to vēl par agru runāt. Ja redzēšu, ka kaut kas notiek nepareizi, atklāti runāšu ar Regulatoru.
Kultūras ministrei un arhitektam apsolīju, ka līdz galam finansēsim Laikmetīgās mākslas muzeja arhitektūras projekta īsetnošanu. Tas notiks jau drīz, kopīgi ar Oļegu, ar Tetereviem atradām vajadzīgo finansējumu. Tas būs tikai arhitektūras un tehniskais projekts, par pārējo būs jādomā.
– Jūs sacījāt, ka mecenātisms nav lielas naudas likumsakarība.
– Nav, jā. Iemesls mecenātismam ir dzimtenes sajūta. Visi pasaules lielākie mecenātisma projekti ir saistīti ar vēlmi atdāvināt dzimtenei. Arī mūsu mecenātisma pamatā bija tas pats – Oļegs taču arī ir no Latvijas. Te mēs izaugām par tādiem biznesmeņiem, kādi esam. Te bijām pasargāti no kaut bandītiem, savulaik morāli atbalstīti, jutāmies ļoti labi. Un ja pelnu naudu – kāpēc man neizdarīt labas lietas savai zemei? Priekš kam tad tā nauda? Lai skatītos uz to?
– Jums ir trīs meitas. Kā strādājot šādā biznesā izdevies saglabāt ģimeni?
– Tāpēc, ka visu laiku esmu centies turēt ģimeni tālāk no biznesa iespējamās negatīvās ietekmes. Jo bizness ir risks, dažreiz pārāk liels risks. Un galu galā man bija taisnība. Ja vēl v etom košmare būtu iesaistīta ģimene, būtu briesmīgi. Visu laiku zināju, kur ir robeža –, piemēram, no astoņiem līdz astoņiem strādāju, vakarus atvēlēju ģimenei. Ar klientiem, partneriem vakariņās devos ļoti reti. Sestdiena, svētdiena arī ir nošķirta no darba. Tiesa, šogad visa kārtība sajuka. No darba mājās pārrados četros no rīta, cēlos septiņos un devos tālāk. Bet tas jau ir pagājis. Jā, sieva pārdzīvo. Divas meitas vēl mācās skolā, vecākā strādā arhitektūras un dizaina kompānijā.
– Vai šajā laikā draugus esat zaudējis?
– Nē! Mans nelielais draugu loks ir pilnībā saglabājies: pārsvarā mūsu bankas klienti. Visi mani saprata. Daži ļoti palīdzēja ar morālo atbalstu un atbalsta arī jauno investīciju kompāniju, ko mēģināsim izveidot.
– Kopš notikumiem kaut kur aizceļojāt?
– Maijā visa ģimene bijām Seišelu salās, tas bija ilgstoši plānots. Desmit dienas nepārtraukti kopā. Tur arī telefons sevišķi nestrādāja – bija forši.
– Jums arī ir sava muižiņa – kas līdzīga Fiļa brīnišķīgi restaurētai Nurmuižai?
– Kaut kā negribu, es tomēr esmu pilsētas cilvēks. Man ir tikai dzīvoklis Rīgā un vasaras dzīvoklis Jūrmalā. Diemžēl māju uzbūvēt nepaspēju, kaut doma bija, arī zemes gabals ir. (Kā KLUBAM pavēstīja pazīstamais Jūrmalas dabas aizstāvis un domnieks Guntis Grūba, Berņa likumīgi, ievērojot visas juridiskās procedūras, iegādātais apbūves gabals atrodas vienā no vērtīgākajiem neskartajiem Jūrmalas biotopiem; tas robežojas ar Nature 2000 teritoriju, un daļa ir no tieši lieguma teritorijā, kāpās; zemes gabalā aug trīssimt gadus senas priedes, no kurām 28 esot paredzēts nocirst. – aut.)
– Izskatāties noguris un nervozs. Šis gads jums emocionāli prasījis daudz.
– Sākumā varbūt. Izskatos slikti? Pagājušā nedēļa bija mierīgāka, vakar, šodien laikam gadījās pavairāk slodzes… Neesmu izgulējies. Bet nu jau jokoju, ka tagad guļu labāk nekā pirms gada.
Tiesa, smēķēju daudz. Un alkoholu esmu sācis lietot vairāk: ja agrāk tās bija divas glāzes vīna, tad ar šitiem notikumiem gadās arī četras. (Plauktā norāda uz iesaiņotu noputējušu un apsūbējušu padomju laika konjaka Ararat pudeli. – Aut. ) To man uzdāvināja. Vēsturiska vērtība… Šito ar kolēģiem izdzeršu… Kad viss beigsies.
