Stepanovs stāsta, ka Latvijā diagnotiska ir ļoti augstā līmenī un ārsti strādā ar jaunākajām tehnoloģijām. Taču reizēm ar vienu ultrasonogrāfiju, kas ļauj ārstam izvērtēt iekšējo orgānu uzbūvi no ārpuses, nepietiek.
Uz kāda skatītāja jautājumu, kāpēc bīstamas slimības reizēm atklāj novēloti, piemēram, cilvēks jūtas slikti, bet standarta asins analīzes novirzes neuzrāda, taču vēlāk tiek atklāts aizkuņģa dziedzera vēzis un cilvēks mirst, ārsts atbild, ka jāņem vērā vairāki faktori un, pirmkārt, tā ir analīžu specifika.
«Vispārējās asins analīzes ne vienmēr atspoguļo slēptus procesus, jo konkrētu slimību noteikšanai ir nepieciešami specifiski marķieri un padziļināti izmeklējumi.»
Otrkārt, kā stāsta ārsts, tas ir audzēja novietojums. Aizkuņģa dziedzera audzējs var attīstīties dažādās vietās. Ja tas neatrodas tiešā citu orgānu tuvumā un neietekmē to darbību, slimība ilgu laiku var noritēt bez izteiktiem simptomiem un tikt diagnosticēta jau vēlīnā stadijā. Ultrasonogrāfijā aizkuņģa dziedzeri reizēm var redzēt labāk, reizēm sliktāk, viņš skaidro. «Ne velti to sauc par aizkuņģa dziedzeri, jo tam priekšā atrodas kuņģis,» nosaka ārsts un piebilst: «Ja kuņģī ir gāze, gaiss, tad aizkuņģa dziedzeri var redzēt sliktāk, bet tad pacientu var pagrozīt.»
Stepanovs norāda, ka nereti, izmeklējot kādu konkrētu sūdzību, ārsti atklāj arī citas veselības īpatnības. «Ja mēs uz ielas sastaptos cilvēkus visus pēc kārtas skenētu ar ultrasonogrāfiju, 80 procentiem kaut ko atrastu. Bet tās ir klīniski nenozīmīgas lietas, visbiežāk labdabīgi veidojumi, cistas. Ļaundabīgi veidojumi tiek atklāti ļoti reti.» Radiologs gan uzsver, ka arī nopietna diagnoze nav spriedums – ja slimība tiek atklāta savlaicīgi, tā ir ārstējama un cilvēks var turpināt pilnvērtīgu dzīvi.






















































































































































































