Senču pieminēšana latviešiem vienmēr bijusi kas vairāk par praktiskām rūpēm par kapavietām. No veļu mielastiem līdz kapusvētkiem un svecīšu vakariem – katrā laikmetā bijis savs veids, kā uzturēt saikni ar tiem, kuru vairs nav mūsu vidū.
Kā skaidro Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece un folkloras pētniece Janīna Kursīte, aizgājēju pieminēšana latviešu tradīcijās ir tikpat nozīmīga kā Jāņu svinēšana: «Ja Jāņos mēs kāpinām dzīves enerģiju, tad veļu laikā to pieklusinām, atminoties savus aizgājējus. Divi pieturas punkti, kur viens vērsts tagadnē un nākotnē, bet otrs pagātnē.»
Viesi no aizsaules: ar mielastu sagaidīt, ar kruķi pavadīt
Izrādās, ka senie latvieši aizgājējus ne tikai aicināja ciemos, bet arī rūpējās par viņu ērtībām. Veļu laikā, ko tradicionāli atzīmēja rudenī, daudzviet no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, mājas tika rūpīgi izslaucītas un mielastam sarūpēta gaļa, putra, maize un, protams, alus. Dažviet viesiem no aizsaules pat atstāja ūdeni un tīrus dvieļus, lai pēc garā ceļa tie varētu nomazgāties.
Taču veļu laikā labumu cerēja gūt ne tikai viņsaules viesi, bet arī paši mājinieki. Senči ticēja, ka pienācīgi uzņemti aizgājēju gari var ietekmēt nākamā gada ražu, saimes labklājību un mājlopu veselību.
Tādēļ veļus centās pienācīgi sagaidīt un pabarot, bet pēc mielasta aizvadīt atpakaļ aizsaulē. Dažviet atvadas bijušas visai neparastas – saimnieki pat ar krāsns kruķi izbakstījuši pagultes, mudinot aizgājēju garus doties prom.
Mūsdienās šādi rituāli vairs nav ierasta prakse, tomēr rudens joprojām ir laiks, kad īpaši pieminām aizgājušos. Arī Mirušo piemiņas dienā, ko šogad atzīmēs 22. novembrī, daudzās ģimenēs ierasts apmeklēt kapavietas, iedegt sveces un sanākt kopā, lai atcerētos tuviniekus.
«Mirušo miesas satrūd, bet viņu gars, viņu vārdi paliek dzīvo piemiņā. Ir saglabājušās ziņas, ka senāk veļu laikā kapsētā iekurts ugunskurs, kuram šķīstīšanas nolūkā sanākušie dzīvie lekuši pāri. Šķiet, nav svarīgi, kādā veida, bet ugunij, pieminot aizgājušos, bija un ir jābūt,» saka Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece un folkloras pētniece Janīna Kursīte.
Uzmanības centrā
Kapusvētki ar negaidītu turpinājumu
Taču rudens nav vienīgais laiks, kad latvieši piemin aizgājējus – vasarā daudzviet notiek kapusvētki. Bet vai zināji, ka savulaik tas nebija tikai pārdomu un sēru brīdis?
Kapusvētku tradīcija, kādu to pazīstam šodien, sāka veidoties 19. gadsimta pirmajā pusē. Sākotnēji tie bija saistīti ar baznīcas dievkalpojumiem, taču laika gaitā kļuva arī par nozīmīgu vietējās sabiedrības notikumu.
Īpaši 19. gadsimta otrajā pusē pēc kapusvētkiem daudzviet tika rīkoti tā dēvētie zaļumsvētki, kuros ļaudis pulcējās, lai klausītos mūziku, dejotu un kopīgi atpūstos.
Arī šodien kapusvētki daudzviet ir ikgadēja radu un novadnieku tikšanās reize. Cilvēki atgriežas dzimtajā pusē, sakopj tuvinieku kapavietas un satiek sen neredzētos radiniekus.
Savukārt Latgalē daudzviet joprojām tiek ievērotas senas katoļu tradīcijas – ticīgie dodas procesijā cauri kapsētai, apstājoties pie īpaši sagatavotiem altāriem, lai aizlūgtu par aizgājējiem.
Lai gan tradīciju norise laika gaitā mainījusies, kapusvētki joprojām ir iespēja ne tikai godināt tuviniekus, bet arī satikt savējos.
Kapu kopšana – tradīcija, kas neiet atvaļinājumā
Rūpīgi iekoptas puķu dobes, apgriezti krūmi un kapakmeņi, kuri atgādina tēlniecības šedevrus – tas viss sastopams Latvijas kapsētās. Taču aiz skaistās ainavas slēpjas ne tikai vēlme uzturēt kārtību, bet arī atbildības sajūta par tuvinieku atdusas vietām.
Ja agrāk kapu apmeklēšana un kopšana bija cieši saistīta ar vietējās kopienas dzīvi, mūsdienās tuvinieki nereti dzīvo dažādās pilsētās vai pat valstīs. Līdz ar to došanās uz kapsētu ne vienmēr ir tik vienkārši noorganizējama.
To apliecina arī pēc Cemety pasūtījuma veiktā Norstat aptauja. Gandrīz puse jeb 48,6% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka tuvinieku kapavietas neizdodas apkopt tik bieži, cik vēlētos. Biežākie klupšanas akmeņi ir laika trūkums (41,5%) un attālums līdz kapsētai (39,9%).
Vai kapu kopšanu drīkst uzticēt svešiniekam?
Ja kapu kopšana tradicionāli uzskatīta par ģimenes pienākumu, doma to uzticēt kādam citam sākotnēji var šķist neierasta. Tomēr mainās ne tikai mūsu ikdienas paradumi, bet arī attieksme pret to, kam varam uzticēt rūpes par aizgājēju atdusas vietām.
Cemety aptauja liecina, ka 45,7% respondentu būtu gatavi tuvinieku kapavietu kopšanu uzticēt profesionālam pakalpojuma sniedzējam, lai gan šādu iespēju pašlaik izmanto tikai 2,4%. Tātad, gatavība pieņemt palīdzību ir ievērojami lielāka nekā faktiskā pakalpojuma izmantošana. Mūsdienās kapavietu kopšanu iespējams organizēt arī attālināti, uzticot nepieciešamos darbus speciālistiem.
No veļu mielastiem līdz kapusvētkiem un mūsdienīgām iespējām rūpēties par kapavietām attālināti – laiki un tradīcijas mainās. Taču nemainīga paliek vēlme atcerēties, godināt un saglabāt saikni ar tiem, kuri vairs nav līdzās.













































































































































































