Rīga +9°C 
Mūsdienās briesmoņi visbiežāk mājo grāmatu lappusēs un kino ekrānos. Tie var būt biedējoši, romantiski, traģiski vai pat simpātiski, taču senāk tie bija neticami briesmu stāsti. Tomēr pārdabiskās būtnes nesa skaidrojumus slimībām, nāvēm un citām laikmeta parādībām, kad zinātne atbildes vēl nespēja sniegt.
Laika gaitā šie tēli mainījušies līdz nepazīšanai. Asinskārs mironis pārtapis noslēpumainā aristokrātā, zvērīgs vilkacis – romantiskā varonī, bet vairāk nekā 200 gadus vecs literārais briesmonis joprojām rosina jautājumus par zinātnes robežām un cilvēka atbildību.
Tematiski sagaidot Helovīnu, National Geographic aicina atskatīties laikā – kur meklējami pasaules slavenāko briesmoņu pirmsākumi un kā tie kļuvuši par popkultūras ikonām?
Vampīri – kad nāve vēl nebija izprasta
Negarlaikosimies ar jau krustām šķērsām izrunāto, izķidāto, izlasīto un atskatīto Krēslas sāgu vai Vampīra dienasgrāmatām. Daudz svaigāku – vai drīzāk tieši novecojušu – un varbūt pat interesantāku skatījumu varam iegūt, ielūkojoties šīs, iespējams, slavenākās briesmoņu sugas vēsturē un aizsākumos.
Vampīru vēsture, iepretim popkultūras romantizētajiem asinssūcējiem, ir ievērojami drūmāka.
Stāsti par mirušajiem, kas atgriežas dzīvo pasaulē, sastopami dažādās kultūrās. Pirmā zināmā rakstiskā atsauce uz briesmoņa nosaukumu parādās 1047. gadā, kad senkrievu valodā ar vārdu upir apzīmēta bīstama garīgā būtne, kas parādās mirušo piemiņas rituālos.
Toties mūsdienās pazīstamais vampīrs cēlies no Austrumeiropas. 18. gadsimta sākumā Eiropā pat izcēlās tā dēvētās vampīru panikas – cilvēki atraka mirušo kapus, ticot, ka tie naktīs atgriežas pie dzīvajiem un izraisa viņu saslimšanu vai nāvi.
Tā izskaidrojums izrādās visai dabisks. Tālaika cilvēki vēl neizprata līķu sadalīšanās procesu, tāpēc uzpūties ķermenis, asinis vai šķidrums ap muti un citas pēcnāves pārmaiņas varēja šķist kā pierādījums tam, ka mirušais turpina baroties ar dzīvo asinīm.
19. gadsimtā šis tautas ticējumu briesmonis arvien vairāk ienāca literatūrā un pamazām ieguva izsmalcinātāku veidolu. Brema Stokera romāns Drakula (1897) palīdzēja nostiprināt vampīriem piedēvētās aristokrātiskās raksturīpašības, savukārt apmetnī tērpto veidolu kanonizēja teātris un kino.
Tā nu šie kapos meklētie slepkavas pamazām kļuva par visai iemīlētiem un harismātiskiem nemirstīgajiem, kurus bez grūtībām atpazīstam vēl šodien.
Uzmanības centrā
Vilkači – cilvēks vai zvērs?
Vilkačus mēs arī zinām, vai ne? Prātā jau atkal uzzibsnī Krēsla ar Džeikobu Bleku, vai Remuss Lupins no Harija Potera grāmatu sērijas (1997–2007) un filmām (2001–2011). Vai varbūt seriāls Jaunais vilks (2011–2017)? Bet cilvēku pārvēršanās vilkos aprakstīta jau antīkajā pasaulē.
Vispirms tas ir sengrieķu mīts par Arkādijas valdnieku Likaonu, kurš par sodu tika pārvērsts vilkā. Arī termins «likantropija» atsaucas uz šo cilvēka–vilka pārvērtību.
To atgriešanās datējama ap 12. gadsimtu, kad tie pa īstam nostiprinājās Eiropas folklorā un literatūrā, kļūstot par vienu no noturīgākajiem pārvērtību tēliem līdz pat mūsdienām.
Savukārt 16. un 17. gadsimtā bailes no vilkačiem atdzīvojās tiktāl, ka Eiropā cilvēkus pat tiesāja par iespējamu likantropiju. Francijā un Vācijā notika prāvas, kurās apsūdzētajiem piedēvēja spēju pārvērsties vilkos – vilkači kļuva par reālu, biedējošu draudu.
Kodiena vai pilnmēness lāsta pārvērtība nostiprinājās tikai 20. gadsimta kino, kad filma Vilku vīrs (1941) ieviesa vairākas pazīmes, kas vēlāk kļuva par vilkaču filmu klasiku. Tādējādi kļūdami par traģiskiem, cilvēciskiem varoņiem, ne tikai nekontrolējamiem briesmoņiem, mūsdienu vilkači saviem senajiem priekšgājējiem līdzinās arvien mazāk.
Dēmoni – velna iemiesojums vai kas vairāk?
Nu gan mēs nonākam pie būtnēm bez konkrēta izskata vai izcelsmes stāsta.
Tekstus ar buramvārdiem pret dēmoniem un gariem rakstīja jau trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Kaut Mezopotāmijā (senā Tuvo Austrumu reģionā) tiem piedēvēja slimības, nāvi, vētras un citas nelaimes, to spēku izmantoja arī aizsardzībai.
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Pazuzu – dēmons, kuru saistīja ar postošiem vējiem un slimībām, bet kura tēlu vienlaikus izmantoja arī aizsardzībai pret citiem dēmoniem.
Vēlāk, nostiprinoties jūdaisma un kristietības priekšstatiem, dēmoni arvien vairāk tika saistīti tieši ar ļaunajiem gariem, Sātanu un spēkiem, kas kaitē cilvēkam.
Literatūrā viens no pazīstamākajiem dēmonu tēliem ir Mefistofelis, kurš īpaši popularizējās ar Johana Volfganga fon Gētes poēmu Fausts (1808), nostiprinoties kā viltīgs kārdinātājs, kas mudina cilvēku ļauties savām vājībām.
Savukārt mūsdienu kultūrā dēmonisko jeb velna tēlu attīstība jau atkal noved līdz harismātiskā varoņa lomai, piemēram, filmā Septiņas vēlēšanās (2000) vai seriālā Lucifers (2016–2021), kur pats velns ieņem galvenā varoņa lomu.
Briesmoņi mainās, bet nepazūd
No izsenas pagātnes līdz mūsdienām – briesmoņi izrādās pārsteidzoši nemirstīgi.
Gadsimti paiet, bet briesmoņi no stāstiem nepazūd. Turklāt, mainoties pasaulei, mainās arī tie – kādreiz tajos saskatīja slimības, nāvi un neizskaidrojamas nelaimes, bet vēlāk tie aktualizēja arvien jaunākas sabiedrības bailes.
Labs piemērs ir Mērijas Šellijas romāns Frankenšteins jeb Mūsdienu Prometejs (1818), kura varonis no līķu atliekām rada dzīvu būtni. Tālaika zinātniskās varbūtības pēc Frankenšteina monstra nav novecojušas arī vairāk nekā 200 gadus vēlāk, pateicoties neskaitāmām romāna adaptācijām kino pasaulē.
Iespējams, ka tieši cilvēces spēja mainīties līdzi bailēm padara visus briesmoņus tik aktuālus un «nemirstīgus». Un Helovīns 31. oktobrī tos atdzīvina arī uz mūsu ielām.
