Iedvesmojošā Inese Ziņģīte — divreiz piecēlusies no paralīzes gultas

Veselīga dzīvesveida popularizētāja Inese Ziņģīte ir savā slavas zenītā – viņas dvieļu rīvēšanās un elpošanas meistarklases ir pārpildītas. Jauni un veci – visi raujas ieraudzīt slaveno Ziņģīti, kas ar gribasspēku divreiz sevi piecēlusi no paralīzes gultas.
Stiprais stāsts
Gundega Gauja
9. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Inese Ziņģīte

Kad iebraucam Ineses Ziņģītes Nītaures mājas pagalmā, viņa tikko ir atgriezusies no meža, kur bijusi izskrieties ar savu suni, un apskatījusi piemājas dārzu – stirnas nākot no meža dārzā pērnās saknes ēst. No viņas plašā roku satvēriena un sagaidīšanas nevienam neizsprukt. Raksta autorei un stilistei Lolitai tiek pa bučai uz vaiga, bet fotogrāfs Matīss dabū buču pēc pilnas programmas uz lūpām. Jau divdesmit gadi, kopš Inese no Rīgas pārvākusies uz dzīvi nelielajā namiņā Silupītes krastā. Istaba ir silta, garastāvoklis labs, un namamāte burtiski spridzina ar savu milzīgo enerģijas lādiņu. «Es vēl mirt netaisos – skaidra lieta! Tādi kā Pauls, Dreģe, Indriksone, arī es tur pa vidu – mēs esam tie, kas uztur Latvijas ilgdzīvotāju statistiku! Kad mēs aiziesim – čiks vien būs no tās ilgdzīvošanas, visa smukā statistika būs vējā!» saka Inese. Pēdējos gados enerģiskā kundze dāsni dalās ar pašas radītajiem veselīga dzīvesveida padomiem – tā, lai cilvēki tomēr saņemtos, gūtu iedvesmu, pievērstos savai veselībai un nodzīvotu garu un veselīgu mūžu.

«Es vēl mirt netaisos – skaidra lieta! Tādi kā Pauls, Dreģe, Indriksone, arī es tur pa vidu – mēs esam tie, kas uztur Latvijas ilgdzīvotāju statistiku!»

Brīdinājums – paralīze

Lai izprastu, kas ir Inese Ziņģīte un kāpēc viņas dzīves padomiem ir tērauda piegarša, jārunā par gadiem, kas pavadīti paralizētai četrās sienās. Kad Inese runā par šo laiku, viņa brīžiem skaļi smejas. Smiekli skan cieti, gandrīz nežēlīgi, bet tā atcerēties pagātni ir vieglāk – dienu, kad jaunas meitenes sapnis par darbu filharmonijā beidzās paralizētai slimnīcā.

Inese 20 gadu vecumā. Liktenīgais kritiens vēl tikai būs...«Tas saucās – tehniska kļūme, izpildot akrobātikas triku. Nezinu, varbūt partneris izkustināja kāju, kamēr es pa gaisu lidoju atmuguriski viņam uz rokām virsū… Varbūt mani ne tur pie gurna paķēra… To triku mēs paši gribējām! Gribējām tikt filharmonijā par solistiem – tieši mainījās estrādes vingrotāju sastāvs, bija izsludināts konkurss. Es biju baigi lunkana, varēju uztaisīt tiltiņu arī augšā uz partnera rokām – to Latvijā tolaik nevarēja izdarīt neviena. Mēs jau netrenējāmies kādā sporta namā, bet gan akrobātikas pulciņā Ģildes kultūras namā, tur nekādu drošinājumu nebija. Neatceros, kā es kritu lejā. Tas bija apmēram divu metru augstums, un zem manis bija plika grīda… Tas patiesībā bija brīdinājums man! Mana vecāmāte bija zāļu sieva. Visu kara un pēckara laiku mēs kopā lasījām zālītes – pa visiem mīnu laukiem. Viņa teica: «Bērniņ, tu dari svētīgu darbu! Un to tu arī darīsi.» Es bļāvu, ka uzsprāgšu – aizķeršos aiz kaut kā, ko atstājuši krievi vai vācieši, un uzsprāgšu! Man ir bijuši brīdinājumi par to, ka es dzīvē vispār varētu necensties darīt kaut ko citu. Ka man būs jāpaliek tādai, kā mana vecāmāte, – zāļu sievai. Vecāmāte zināja zālītes – kas kur aug, kā lietot, kad un kāpēc. Viņa vispār zināja vairāk par visiem, pat palīdzēja kara ārstam. Bet man tā zāļu sievas padarīšana galīgi nepatika – ak Dievs, kā riebās. Fui! Es biju supermuzikāla un bērnībā gribēju būt pianiste, nevis zāļu sieva. Mani brīdināja!»

«Slimnīcā mani pārbaudīja no A līdz Z, un viss štokos! Asinspiediens 120, hemoglobīns – kolosāls, zarnas – ideālas!»

Tā divdesmit gadu vecumā Ineses Ziņģītes skatuve pēkšņi bija slimnīca. Neko daudz no tā laika viņa neatceras vai negrib atcerēties. Četras sienas, vientulība, pamestība, jo pirmais vīrs, uzzinājis par nelaimi, jauniņo sievu ar steigu pameta. «Pēc kādiem trim ar pusi gadiem mani no slimnīcas izsvieda ārā un pārveda uz Pārogri, kur bija bērnu tuberkulozes sanatorija, pansionāts. Un tur viņi visi dzīvoja līdz tam, kamēr… kamēr.» Bet tāds nožēlojams kamēr nudien nebija Ineses plānos.

No dubļiem kā Skārleta

Inese lasīja visas iespējamās grāmatas, ko vien ar citu palīdzību varēja dabūt, un no katras grāmatas paņēma sev to kristāliņu, kas derēja tieši viņai. Viņa saprata, ka paralizētajam ķermenim vajag uzlabot asinsriti – Inese sāka sevi masēt, knaibīt, rīvēt ar mazu dvielīti. Milzīgu ietekmi uz viņas gribasspēku atstājusi Skārleta no grāmatas Vējiem līdzi. «Lai arī Skārleta bija izlutināta, dumja sieviete, kas dzīvoja ilūzijās un neatzina reālo dzīvi, tomēr viņa vienmēr reāli mācēja savākties – kaut vai dubļos! Arī es līdu uz vēdera pa dubļiem, tikai ar elkoņiem, un tad es arī iemācījos savākties. No viņas es mācījos! Man blakus istabiņā kā princese gulēja ķirurga meita. Viņa bija izprašņājusi – kas tur aiz tās sienas ņemas, gāžas, bļauj? Un tā viņa atnāca pie manis. Viņai kaut kā slepeni bija pieejamas grāmatas no slēgtajiem specfondiem, un tā es pie tām grāmatām tiku. Bet toreiz es kliedzu no sāpēm, bieži neapzināti. Kliedzu aiz dusmām, aiz šausmīga naida – par to, ka biju tur pamesta viena uz veciem, smirdīgiem matračiem. Vīrs pameta, mamma dzīvoja pie manas vecāsmammas, kas bija kopjama. Mans brālis bija armijā, māsai pagrabā vienā istabiņā bija trīs mazi bērni. Pasaki – kas pie manis nāks? Es arī negribēju nevienu. Negribēju būt slogs.

Naids bija uz likteni. Domā, es neredzēju visas virsnieku madāmas, kuras pa slimnīcu vadāja gandrīz apzeltītos ratiņkrēslos? Es uz viņām pa durvju spraugu ar skaudību skatījos. Bet es biju uz vēdera, rāpoju uz elkoņiem un kājas vilku līdzi pa grīdu.

Naids bija uz likteni. Domā, es neredzēju visas virsnieku madāmas, kuras pa slimnīcu vadāja gandrīz apzeltītos ratiņkrēslos? Es uz viņām pa durvju spraugu ar skaudību skatījos. Bet es biju uz vēdera, rāpoju uz elkoņiem un kājas vilku līdzi pa grīdu. Bet man nebija nekādu likumu! Atgrūdu durvis, izlīdu laukā un rāpoju pa koridoru un visām telpām, jo man to vajadzēja!»

Inese ne vienu mirkli neizliekas par tikai baltu un pūkainu. Viņa mierīgi atzīst, ka grūtajos gados tikusi pie atkarības – smēķēšanas. «Toreiz es pīpēju, jā. Kad tu esi visu pamesta, tev nav neviena un savējiem vari tikai uzbāzties, un tu to ļoti labi jūti… Uzsmēķē un esi dullumā. Es nesmēķēju bezjēgā, bet no trim līdz piecām cigaretēm pa dienu – toreiz jā.»

Pēc astoņiem paralīzes gadiem Inese Ziņģīte pameta pansionātu un atgriezās dzīvē – pati uz savām kājām. Viņa bija pierādījusi, ka neiespējamais ir iespējams. Ar milzīgu gribasspēku, neatlaidību un arī dusmām. Kad Inese – skaista un atkal lunkana – atgriezās Rīgā, pie apvāršņa parādījies aizbēgušais pirmais vīrs, kuram pēkšņi atkal vajadzējis Inesi. Taču viņa neskatījās atpakaļ, bet gāja tikai uz priekšu. Viņa apprecējās otro reizi – ar operdziedātāju Ernestu Ziņģīti – un, ārstiem par šausmām, ar visu lauzto mugurkaulu kļuva arī par mammu meitai un dēlam. Tūlīt pēc dēla piedzimšanas viņa kļuva paralizēta otrreiz.

Sapratu – es esmu vesela, bet viņš var sabrukt! Vīrietis sabrūk daudz ātrāk, ja tu viņu necieni, ja tu viņam aizrādi.

Vīram kājas mazgāt

Kāzu dienā. Inese un operdziedātājs Ernests Ziņģītis«Četrdesmit gados man piedzima puika un mani atkal paralizēja. Nu tad bija tāds periodiņš… Es viena pati dzīvoklī kopjama, atnāk meita no skolas – mamma guļ, atved puiku no dārziņa – mamma guļ. Apbrīnoju savu vīru, kā viņš tika galā ar visu – izvadā bērnus, tad skrien uz operas mēģinājumu, tad skrien mājās taisīt kaut ko ēst, tad atpakaļ uz operu, uz izrādi dziedāt. Nogulēju paralizēta pusgadu un pati sevi atkal piecēlu – ar rīvēšanu un rāpošanu. Mēs ar vīru tā viens otru mīlējām… Mums bija tāda cieņa vienam pret otru, viens otram nevienu sliktu vārdu nekad nepateicām. Ja es redzēju, ka viņam ir netīras bikses vai kājas ož pēc sviedriem, neteicu neviena vārda. Es atradu laiku, paņēmu bļodu, un mēs abi divi ielikām tajā kājiņas. Man nevajadzēja, bet es tāpat ieliku kājas bļodā. Un pa to laiku mēs sabučojāmies, dažreiz uztaisīju viņam pedikīru, aprīvēju viņam kājiņas – es viņu apkopu tāpat kā sevi, lai viņam būtu labi uz nakti. Viņš noguris, neko negribas, izdziedājis veselu izrādi – viņš bija Baltais tēvs Zelta zirgā, – knapi dzīvs pārradās. Bet to nakts dzīvi jau arī vajag un – kā tu nesakopsies? Es to izdarīju! Jo man vajadzēja veselu vīrieti! Sapratu – es esmu vesela, bet viņš var sabrukt! Vīrietis sabrūk daudz ātrāk, ja tu viņu necieni, ja tu viņam aizrādi. Nedrīkstam mēs teikt nevienam neko, ir jāuzvedas tā, lai tu nebūtu par piekabi!»

Kopā viņi laimīgi nodzīvoja daudzus gadus, līdz Ineses vīrs saslima ar vēzi un aizgāja no šīs pasaules. Tagad septiņdesmit astoņus gadus jaunā un spriganā Inese savu dzīvi velta savam priekam un apkārtējo cilvēku uzmundrināšanai – viņa paļaujas uz rūpēm pašai par sevi, par saviem tuviniekiem. Mazāk Inese tic klasiskajai medicīnai, bet tā vietā novērtē pārbaudītās investīcijas sevī pašā – kārtīgu aplaistīšanos ar ūdeni, norīvēšanos ar dvieli, rāpošanu un pareizu elpošanu. Un tos, kas vismaz nerāpo, vajagot pērt!

Gribasspēka treniņš

Kad vaicāju, vai Inesei pašai vispār ir ģimenes ārsts, viņa atsmej, ka būt jau esot, bet kad tur pēdējo reizi būts – nevarot pateikt. Jau piecdesmit septiņus gadus Inese nav slimojusi, pat ne ar iesnām. Dakterus sastapusi vien tik daudz, ja noticis kas ārkārtējs. Nokritusi no jumta kāpnēm un salauzusi plecu, tad iznākusi darīšana ar traumatologu. Tāpat pirms pāris gadiem, malku ņemot, šķūnī noslēpusies lapsa sakodusi pirkstu. Tad nācies šūt un lāpīt pirkstu, pie viena slimnīcā uztaisītas dažādas analīzes, kas parādījušas, ka slavenās Ineses Ziņģītes veselības stāvoklis tiešām ir nevainojams. «Slimnīcā man pārbaudīja visu no A līdz Z, arī pie ginekologa – visu! Jo visiem jau vajadzēja redzēt – Ziņģīte ieradusies. Un man viss štokos! Asinsspiediens 120, hemoglobīns – kolosāls, apakšējais aparāts (rāda uz pavēderi) – vienkārši kolosāls, zarnas – ideālas!»

No nepareizas ēšanas un sēdēšanas sieviešu dupši pārvēršas par pakaļām. Tas tāpēc, ka tiek sēdēts uz astes kaula – uz pašas krēsla maliņas.

Daudzas sievietes, pēc Ineses domām, nesekojot sev līdzi, palaižas. «Un – no nepareizas ēšanas un sēdēšanas sieviešu dupši pārvēršas par pakaļām. Tas tāpēc, ka tiek sēdēts uz astes kaula – uz pašas krēsla maliņas. Tā vietā daudzās darba stundas jāsēž pareizi – lai augšstilbi ir pilnā apjomā uz krēsla virsmas un kājas saliektas deviņdesmit grādu leņķī. Tāda sēdēšana notur mugurkaulu pareizā stāvoklī, un cilvēks nenodara kaitējumu savai veselībai. Bet, tupot uz viena maza astes kauliņa, mugura uzreiz sāk izlocīties, mocīties – mugurkauls momentāni sakrītas, jo, tā sēžot, iztaisnot to normāli nevar, pakritīsi zem galda. Otra lielā problēma – liekais svars. Tas rodas no mīkstās pārtikas un no fiziskas slodzes trūkuma!»

Inese ar savu dzīvi pierādījusi, ka cilvēks ar lauztu mugurkaulu var divreiz piecelties no paralīzes un atsākt normālu dzīvi. Vai tas nozīmē, ka arī citi cilvēki, kas ir līdzīgā situācijā, varētu mēģināt izdarīt to pašu? «Ticu, ka daudzi, kas nonākuši ratiņkrēslā, varētu sevi piecelt no nelaimes. Tikai vajadzīgs gribasspēks. Gribasspēks ir jāveido jau no zīdaiņa vecuma, kad bērns tiek pareizi apkopts, un tas ieliek pamatu viņa attīstībai nākotnē. Vecāki nedrīkst pārtraukt dot bērnam to, ko deva, kad viņš bija zīdainītis. Tad mēs viņu barojām, viņa ķermenītim kailam ļāvām baudīt gaisa peldes, vakaros vannojām, aprūpējām viņa ādu – mēs viņu glaudījām, paijājām, aprīvējām, eļļojām, pūderējām… Katru dienu bērniņš bija sakopts un apmīļots. Bet par šīm lietām nedrīkst aizmirst arī tad, kad viņš sāk staigāt savām kājām, organisms ir jādisciplinē.»

Neesmu slimojusi jau piecdesmit septiņus gadus.

Semināristi rāpotāji

Kad grimētāja Lolita jau pabeigusi darbu un Inese novērtē savu izskatu spogulī, viņa smejot iesaucas: «Vai Dieviņ, teju vai visu pasaules skaistumu būs salikuši uz manas sejas!» Sievišķībai esot milzīga nozīme, un sievišķīgas lietas Inesei patīk. Tāpēc mums noteikti ir arī jāapskata un jāaptausta viena no divām Ineses kleitām – tā no dzeltenā krimplēna, ar ko viņa pie Kiviča televīzijā bijusi. Tā esot kāzu un mirstamā kleita vienlaicīgi – vīrs pirms pusgadsimta no viesizrādēm ārzemēs atvedis. Būšot laba arī glabāšanai, jo krimplēns saglabājoties labāk par mūmiju, ja nu kas. «Bet mirt es vēl netaisos!» enerģiskā Inese lietišķi piebilst.

Vaicāju, kā Inesei izdodas pulcēt cilvēkus savos semināros daudzviet Latvijā un kādi cilvēki uz tiem nāk? Atbilde ilgi nav jāmeklē. «Semināros stāstu, kā elpot, mācu rāpot, un ir veselas komandas, kas to turpina darīt arī pēc tam. Piemēram, Dobelē, tie paši pensionāri tagad rāpojas, a tā viņi tupēja pie galdiem, ēda bulciņas un dzēra kafiju. Tagad rāpo! Cilvēki man tic. Uz maniem semināriem nāk ģimenes cilvēki ar bērniem, nāk vīrieši, nāk mammas. Nāk cilvēki ar gūžas protēzēm. Pēdējos gados nāk jaunieši – pavisam jauni cilvēki. Tagad man būs jābrauc uz Mākslas akadēmiju – gan ar studentiem, gan ar pasniedzējiem rāposim.

Man ļoti, ļoti nepatīk, ka cilvēki izsaka spriedumus par otru. Es nevienu cilvēku nekritizēju, nevienu! Es ar viņiem runāju, bet neizsaku slēdzienu. Redzu, cilvēks ir slims – es viņam pavaicāju, vai viņš nevēlētos darīt to vai pamēģināt šo? Cilvēki sūdzas, ka viņi dara un nekas nesanāk. Es vaicāju – bet vai tā negribi pamēģināt? Cilvēki, kad ierauga mani, uzreiz iedvesmojas, jo es varu sabučot jebkuru – pirmo, kas stāvēs uz trepītēm. Un tad jau ir bars riņķī, un ar baru mēs ejam zālē.»

Elpošanas labumi un tīra rīkle

«Neesmu slimojusi jau piecdesmit septiņus gadus, jo viena lieta, ko daru katru dienu – skaloju kaklu. Cilvēkiem ir slikta elpa, iesnas, līp slimības, jo viņi neskalo rīkli! Es varu bučoties ar visiem gripiniekiem – man nekas nebūs, jo es divreiz dienā skaloju rīkli. Kā? Izmazgāju zobus, pēc tam izšņaucu katru nāsi. Tad ņemu aiz abām nāsīm, atliecu galvu un velku uz iekšu visu, kas tur ir. Tad paņemu krūzīti ar siltu ūdeni, iedzeru malku, atliecu galvu un taisu rīkles skaņu – skaloju kaklu, spļauju ārā un tā vismaz trīs reizes – līdz jūtu, ka man tur viss ir tīrs.

Kas ķermenī ir vissvarīgākais? Tas, lai tev darbotos katra šūna! Ādas, acu, visu orgānu – visam jādarbojas, jo, kā Dons dzied, – tu esi upe. Mūsos viss plūst uz riņķi, un tas ir tik skaisti! Es no rīta uzceļos un jau plūstu.

Bet pats galvenais – pareiza elpošana! Ticiet man – no deviņdesmit cilvēku bara tikai daži mācēs pareizi elpot! Bet, kā var dzīvot, ja tu visu laiku elpo sekli un ar ķermeņa augšu – virs kuņģa. Jāelpo ar pavēderi – zem nabas! Vai pieaugušie tā elpo? Bet zīdainis elpo. Pirmais labums no tādas elpošanas – uzlabojas asinsrite galvā, kļūst sārti vaigi, kļūst karsti. Esi tikai piecas reizes pavēderē ieelpojis, un ķermenī, galvā jau kaut kas notiek. Kas tā dara – tam nekad nebūs insults, es no tā galīgi nebaidos! Otrkārt – elpojot kustas gurni, un uz tiem nebūs nekādu lieku apaļumu – lūk, tev mūžīgais piecdesmit divu kilogramu svars kā man! Treškārt – stiprs, lokans mugurkauls.

Jūti (liek pielikt roku) – man tur divi skriemeļi saauguši, tur nav diska pa vidu, bet es elpoju un tie kustas, katrs skriemelis atsevišķi tiek trenēts. Ceturtkārt – cilvēkam būs laba zarnu darbība un nebūs nekāds: vai dieniņ, kur mans Regulax?! Un, piektkārt, – būs laba seksuālā dzīve! Tāda pareiza elpošana ir īsts treniņš seksam. Tu ieelpo – viss ir atslābināts, kad izelpo – viss saraujas uz augšu! Jā! Es izelpoju no rīta, uzleju sev ūdeni, norīvējos un esmu dienai un dzīvei gatava! Katra diena ir citāda, sajūtas ir citādas. Tā jādzīvo brīvam cilvēkam, un mīlestība nav kladzināma, tā pieder tikai tev. Ja tu mīli sevi, tevi mīlēs visi!

Kas ķermenī ir vissvarīgākais? Tas, lai tev darbotos katra šūna! Ādas, acu, visu orgānu – visam jādarbojas, jo, kā Dons dzied, – tu esi upe. Mūsos viss plūst uz riņķi, un tas ir tik skaisti! Es no rīta uzceļos un jau plūstu. Es mīlu katru savu pumpiņu un centimetru. Man tikai tas viss ir jāsakopj. Vairāk no tevis nekas netiek prasīts. Un – kad esi sevi apkopis un samīļojis – tu pa dzīvi ej pavisam citādi! Un man vienalga, ka es veca, bet tu jauns.» (Smejas un piemiedz ar aci fotogrāfam.)

Ineses Ziņģītes ieteikumi

  • UZ NAKTI LIETOJU KAKLA BALSTU. Guļu uz plāna, plakana spilvena, uz kura atrodas mans pakausis. Bet pa virsu lietoju nelielu spilventiņu – kakla balstu, kas perfekti piemērots mana kakla izliekumam. Tādā veidā mugurkauls un kakls atrodas vienā taisnā līnijā, un tas ir pareizākais veids, kā gulēt. Izmēri savu kakla izliekumu un piemeklē vai uzšuj sev atbilstošu kakla balstu!
  • CILVĒKAM IR VAJADZĪGA GAĻA! Tāpēc veģetārisms nav atbalstāms. Pietiks ākstīties ar soju! Cilvēks ne ar ko citu nevar uzņemt tādus olbaltumus, kas ir gaļā! Ja bērns nēēd gaļu, viņam neizveidojas tādas muskuļu šķiedras kā gaļēdājam!
  • TRĪS LITRI BĒRZU SULU DIENĀ. Nekādā gadījumā nepērc bērzu sulas plastmasas pudelēs! Tikai stikla burkās. Sulu laikā tā jādzer tīra bez jebkādiem piemaisījumiem. Ja vēlies to saglabāt, tad vēl pusgadu sula būs derīga, ja pieliksi citronu vai jaunos upeņu zariņus bez pumpuriem, vecie zari te nederēs, – sula būs duļķaina!
  • IZVĒLIES RUPJU, KOŠĻĀJAMU PĀRTIKU. Neblendē un nemal! Daudzas veselības problēmas rodas no mīkstās pārtikas, kas nenodarbina ne zobus, ne kuņģi. Ja ēd dārzeņus – pārgriez uz pusēm, nu varbūt vēl uz pusēm un grauz. Arī maizi ēdu tikai sakaltētā veidā!

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs