Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zināmais nezināmajā
Kamēr bērniņš vēl ir mammai vēderā, caur nabassaiti viņš saņem barības vielas un skābekli. Kad mazais piedzimst, nabassaite tiek pārgriezta un vēdera priekšējā sienā (vietā, kur cauri gāja asinsvadi) tā pamazām slēdzas ciet. Ja šī vieta uzreiz neaizveras, izveidojas nabas trūce – atvere nabas gredzenā, caur kuru zarnu cilpiņas var staigāt iekšā un ārā. Nabas trūce veidojas jaundzimušajiem, un vairāk nekā 90 % gadījumu jau pirmajā dzīves gadā tā slēdzas pati no sevis. Turklāt, ja nabas trūce nav izveidojusies jaundzimušajam, tā pēkšņi nevar rasties, piemēram, piecu gadu vecumā.
Ķirurģe Zane Ābola norāda – jaunie vecāki ļoti bieži satraucas, ka nabas trūce ir izveidojusies tāpēc, ka, piemēram, nabassaite nav pareizi nosaitēta. Otrs bieži izplatītais mīts – to ir provocējusi bērna raudāšana vai mazais raud nabas trūces izraisītā diskomforta dēļ. «Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess. Turklāt vēlos vecākus nomierināt – nabas trūce bērna veselību un dzīvību neapdraud. Tāpat tā nerada bērnam diskomfortu. Starp citu, bērna raudāšana rada papildu spiedienu vēderā, kā rezultātā naba var vairāk izspīlēties. Tiklīdz mazulis nomierināsies un spiediens vēderā mazināsies, arī izspīlējums kļūs mazāks.»
Labākā stratēģija – nedarīt neko!
Nabas trūci itin viegli var pamanīt – mazuļa nabiņa ir izspiedusies uz āru un var līdzināties nelielam bumbulim. Tas, cik liels būs bumbulis, atkarīgs no atvēruma lieluma, pa kuru zarnu cilpas var izspīlēties uz āru.
Vairumā gadījumu nabas trūce līdz gada vecumam noslēdzas pati, un ķirurģiska ārstēšana parasti tiek veikta ne agrāk kā 3–5 gadu vecumā. Tādēļ daktere uzskata, ka, iespējams, labākā stratēģija, ja bērnam ir konstatēta nabas trūce, ir nedarīt neko.
«Protams, zinu, ka vecāki (īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš) ļoti satraucas. Esmu saņēmusi raižpilnus jautājumus, ka vecāki bērniņa nabā ir pamanījuši kaut ko zilganu. Ir jāsaprot, ka āda mazulim ir plāna un zarnu cilpas ar to saturu izskatās tumšākas. Tas ir normāli un nekādu apdraudējumu nerada. Citkārt vecāki ir sūdzējušies, ka, pieskaroties nabai, dzird, ka tur iekšā kaut kas noburbuļo. Jau atkal jāteic, ka tas ir pilnīgi normāli, kad zarnu cilpas atgriežas vēdera dobumā. Tas neapdraud bērna veselību un dzīvību! Protams, lai mazinātu satraukumu, vecāki var pierakstīties uz konsultāciju pie ķirurga, taču nekādā gadījumā nabas trūce nav tas gadījums, kad būtu jāvēršas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Pasaules praksē ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad nabas trūcē zarnu cilpas mēdz iesprūst, par to arī ir lielākās bažas. Taču tie ir izņēmumi un praksē notiek ļoti, ļoti reti.»
Nejaukt ar cirkšņa trūci!
Nabas trūce absolūtajā vairumā gadījumu slēdzas spontāni un bērnam nav bīstama, turpretī cirkšņa trūce pati par sevi nepazudīs. To konstatējot, vecākiem nekavējoties jāvēršas pie bērnu ķirurga, lai ieplānotu operāciju. «Cirkšņa trūce rodas, ja bērnam nav slēdzies cirkšņa kanāls. Zēniem pa šo kanālu jau pirms piedzimšanas sēklinieki no vēdera dobuma noslīd sēklinieku maisiņā, meitenēm – stiprinās dzemdi fiksējošās saites. Zēniem trūces maisā biežāk iesprūst zarnu cilpa, meitenēm – olnīca ar olvadu. Cirkšņa trūces vienīgā ārstēšanas metode ir operācija. Vecāki nereti man jautā: «Kādēļ operēt, ja nekas nav iesprūdis?» Ir svarīgi saprast, ka tad, ja nekas nav iesprūdis, varam izvēlēties labāko laiku operācijai, kad bērns ir citādi vesels, tādējādi samazinot gan operācijas, gan anestēzijas riskus.»
Aktīva rīcība vecāku sirdsmieram
Interneta plašumos var atrast dažādus ieteikumus cīņā ar nabas trūci. Zane Ābola gan vēlreiz uzsver, ka aktīva rīcība mazuļa nabas trūces gadījumā nav nepieciešama, taču nenoliedz, ka var izmēģināt dažādas pieejas, ja tās dara vecākus mierīgākus.
«Tomēr nekādā gadījumā bērnam uz nabas nedrīkst līmēt monētu vai jebko citu cietu. Vienīgais, pie kā tas var novest, ņemot vērā, cik jutīga ir zīdaiņa āda, ir cirkulāri izgulējumi un inficēta trūce.» Arī nabai pāri pārlīmēts plāksteris nekādu rezultātu nedos. «Nav zinātniski pamatotu pierādījumu, ka, piemēram, plāksteris, kurš uzklāts pār visu vēdera priekšējo sienu, zem kura uz nabas uzlikts mīksts vates vai marles tampons, būtu efektīva metode. Turklāt vecākiem vienmēr uzsveru, ka vielas, kas ir uz leikoplasta, var sakairināt bērna ādu un radīt iekaisumu vai asiņošanu.»
Tas, ko var darīt tad, kad bērns jau veļas uz vēdera, – pamēģināt nolikt mantiņas tālāk, lai radītu interesi pēc tām aizstiepties. Tā tiek trenēta vēdera muskulatūra.
Arvien populārāka kļūst arī teipošana. Lai gan nav zinātniski pierādītu datu, ka nabas teipošana dod reālu efektu, – ja to dara atbilstoši apmācīts speciālists, daktere ir pārliecināta, ka šo pieeju var izmēģināt. Tāpat aptiekās ir nopērkamas speciālas elastīgās korsetes ar nelielu pumpiņu pa vidu, kas iespiež nabiņu uz iekšu. «Ja vecāki kaut ko tomēr vēlas darīt, arī šī noteikti būtu labāka alternatīva par pašrocīgi līmētiem plāksteriem,» atzīst Zane Ābola.
Fiziskās aktivitātes ir pat vēlamas
Nabas trūce nebūt nenozīmē, ka bērnam tikai jāsēž gultā, jākrāso grāmatiņas un neko smagāku par klucīti vai bumbiņu celt nedrīkst. Zane Ābola skaidro, ka mērena fiziskā slodze atbilstoši vecumam neko sliktu nenodarīs. Fiziskās aktivitātes attīsta vēdera muskulatūru, kas var veicināt nabas trūces savilkšanos. Taču vienlaikus nav neviena konkrēta vingrinājuma vai masāžas metodes, vai turēšanas veida, kas tieši iedarbotos un savilktu trūci ciet. «Tas pats attiecas arī uz peldēšanu. Ja baseina ūdens nav ļoti bagātināts ar hloru, kas mazam bērnam var izraisīt alerģisku reakciju, var doties uz nodarbībām baseinā. Peldēšana veicina vispārējo fizisko attīstību. Bet nevajag domāt, ka tas tieši iedarbosies uz nabu un trūce šo aktivitāšu dēļ aizvilksies.»
Ja līdz gada vecumam trūce tomēr nav aizvilkusies, to turpina vērtēt līdz bērna piecu gadu vecumam.
Ir pieņemts uzskatīt – ja līdz piecu gadu vecumam nabas trūce nav aizvilkusies, visdrīzāk tas pats no sevis nenotiks. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka ir jāveic operācija. Daktere Zane Ābola skaidro: «Ja piecgadīgam bērnam nabas trūce ir pildspalvas galviņas lielumā, iesaku neko nedarīt, jo nav nekādu iespēju zarnu cilpām tur iesprūst un tas neatstās nekādu ietekmi arī vēlāk. Lielākiem bērniem nabas trūcē var ieiet taukaudi, piemēram, ja nopietni nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Pēc paaugstinātas slodzes tas var radīt diskomfortu nabas apvidū. Tās nebūs akūtas sāpes, kuru dēļ jābrauc uz slimnīcu, bet var ietekmēt labsajūtu. Šajā gadījumā to ir iespējams koriģēt ķirurģiski.»
Bērnu (it īpaši meiteņu) vecāki ļoti bieži priekšplānā izvirza jautājumu par nabas izskatu. Šajos gadījumos, kā skaidro eksperte, stāsts vairs nav par nabas trūces medicīnisko ietekmi, bet gan par tās radītajiem blakusefektiem. Ja vecāki nemitīgi šausminās par sava bērna nabas izskatu, tas, protams, var atstāt ļoti nevēlamu ietekmi uz bērna pašvērtējumu. «Šādos gadījumos es piekristu veikt operāciju, lai gan tiešu medicīnisku indikāciju tam varbūt nav, jo redzu ilgtermiņa sekas vecāku rīcībai uz bērna psihisko veselību. Runājot par nabas trūci, daudz kas ir relatīvs, tādēļ katrs gadījums un situācija ir jāvērtē individuāli.»
Ja tomēr jāveic operācija
Ja tiek pieņemts lēmums par ķirurģisku iejaukšanos, visbiežāk operācija tiek veikta piecgadīgam vai vecākam bērnam. Nabas trūces operācija ir pieskaitāma zema riska operācijām, taču daktere Ābola atgādina, ka visas manipulācijas tomēr ir saistītas ar zināmu risku.
Visbiežāk pacients no rīta atnāk uz manipulāciju, bet pēcpusdienā, ja viss ir labi, var doties mājās. Operācija tiek veikta pilnā anestēzijā, veicot nelielu lokveida iegriezumu zem nabas un caurumu aizšujot ciet. Maziem bērniem tiek uzliktas pašuzsūcošas šuves, virsū tiek likts plēvītes pārsējs, lai bērnu var mazgāt dušā. Taču kārtīga vannošanās, baseina apmeklēšana vai pirtī iešana jāatliek uz 3–4 nedēļām. Tāpat ir normāli, ka pirmajās pēcoperācijas dienās ir jālieto pretsāpju medikamenti (ibuprofēns vai paracetamols), taču tam nevajadzētu būt ilgāk par pāris dienām. Ja tomēr sāpes nepāriet vai rodas citi sarežģījumi, jāvēršas pie ārsta. Tā kā bērns ir bijis slimnīcā un saņēmis anestēziju, bērnudārza vai skolas gaitas rekomendē atsākt ne ātrāk kā nedēļu pēc operācijas. Savukārt aktīvās sporta vai dejošanas gaitas mediķi iesaka atlikt uz mēnesi, lai brūce var kārtīgi sadzīt.
