Viņa – roze ar ērkšķiem, viņš – pļavas zieds. Mairitas un Ilmāra Znotiņu 40 gadu laulības stāsts

Znotiņi savās Pārdaugavas mājās cienā mani ar tēju un biezpienmaizi, un viņu atbildes uz maniem jautājumiem ir tāds kārtīgs musturs, kur viens saka «bija tā», otrs iebilst «bija pavisam citādi». Bet kopā viņiem sanāk glīti savijies adījums, kur valdziņi sagulst cits pie cita, veidojot kaut ko pamatīgu.

Jūs esot satikušies pirmajā kursā, salipuši kopā un joprojām neesat atrāvušies.

Mairita: Laikā, kad studējām žurnālistos, pirmajā studiju mēnesī visiem bija jābrauc uz kolhozu palīdzēt vākt ražu. Kolosāls kursa saliedēšanās pasākums, ballītes sita augstu vilni katru nakti, un ar strādāšanu mums gāja ļoti švaki, liela daļa pēc ballītēm gulēja vagās, bet – saliedējāmies. Un mēs ar Ilmāru kļuvām par pāri. Sākumā man Ilmārs nemaz tik ļoti nepatika, bet kursabiedre teica: paskaties, tas čalis baigi labi dejo! Kādā vakarā pēc ballītes jau gāju prom, bet biju aizmirsusi lietussargu. Atgriezos, Ilmārs mani uzaicināja uz deju, un tā arī viss sākās. Mūsu kolhozs bija Kurmenē, pie Lietuvas robežas, bet atceros, kā vienu nakti izlavījāmies pa logu un aizbraucām uz Siguldu, kas nemaz nebija atļauts.

Ilmārs: Zaķīt, tu, manuprāt, pārspīlē. Nebija tā, ka neko nedrīkstēja, brīvdienās jau mēs nestrādājām!

Ilmār, kādēļ tieši šī meitene?