«Teātris viņai bija bēgšana no dzīves.» Kolēģi par Indras Briķes sāpēm, trauslumu un milzīgo spēku

«Vai es vēl atgriezīšos uz skatuves?…» Indra jautāja savai dakterei, septembra sākumā kārtējo reizi nonākusi slimnīcā. «…skatīsimies, ko varam darīt, bet līdz jaungadam par teātri nedomājiet… Pēc tam redzēsim…» Indra šai domai pieķērās. «Tagad tikai jāiztur rudens…» viņa nopūtās.

Pēc ciešanām un sāpēm Indra klusi un mierīgi aizmiga 9. oktobra agrā rītā…

Stundā, kad gaisma lēnām sāk kliedēt nakts tumsu. Indra vienmēr priecājās par sauli, bet tā piektdiena atnāca pelēka un vējaina. Liepājā, kur bija sācies un arī noslēdzās Indras mūža gājums, vējš brīžiem plosījās ar vētras spēku, triekdams pret molu jūras viļņus.

Tagad, rakstot atvadvārdus Indrai, mēģinu no daudzajām sarunām, kas mums bijušas divdesmit sešu gadu garumā, kopš satikāmies, paņemt kādus mirkļus no viņas dzīves epizodēm, kādas tās bija viņas atmiņās un izjūtās. Mazus zibšņus pārdomu un atklātības brīžos.