Rīga +21°C 
Tie, kuri Āriju Vitti zina tuvāk, nebeidz brīnīties par šīs sievietes apbrīnojamo enerģiju. Tuvākie pa pusei nopietni, pa pusei jokojot apgalvo, ka viņa ar to vienu spētu darbināt visas Zemgales ūdensdzirnavas: lekcijas vairākās augstskolās, studenti un viņu darbi, dārzs ar siltumnīcu tomātiem un vannām ūdensrozēm, maltīte ģimenei un katros svētkos vismaz pa tortei, īsāki un garāki, bet allaž piesātināti ceļojumi ar ģimeni, draugiem un studentiem, klātbūtne Latvijas kultūrai nozīmīgās vietās un notikumos, garas un sirsnīgas tālruņa sarunas ar saviem mīļajiem.
Turklāt viņa ir arī vairāku specializētās literatūras grāmatu līdzautore. Pat uz ceļgala endoprotēšanas operāciju Ārija devās ar striktu plānu, ka trīs mēnešos, lūst vai plīst, ir jātiek kājās, lai savā 70. dzimšanas dienā Jelgavas muzejā zālē, kuru pēc kara palīdzējis atjaunot viņas meistartēvs, bez kruķa nodejotu vismaz deju. Un viņa to dabūja gatavu!
Koledža un piecas augstskolas
«Jurisprudencē esmu no 1977. gada. Pēc augstskolas mana pirmā darbavieta bija Jelgavas starprajonu prokuratūrā – biju izmeklētāja. Slepkavības, laupīšanas, arī valsts mantas izlaupīšana, visi smagie noziegumi, kas notika Jelgavā un tās apkārtnē. Un to bija daudz, bet atklājām gandrīz visus,» stāsta Ārija, piebilstot, ka viņas pirmā izvēle gan bijusi cita.
Vēlējusies būt advokāte, beigusi arī zvērinātu advokātu kursus, taču dzīves viļņi aiznesuši pie izvēles Nr. 2 – izmeklētāja.
«Taču no 1990. gada pilnībā pārgāju uz civiltiesībām un, tiklīdz stājās spēkā Civillikums, no 1992. gada studentiem pasniedzu Mantojuma tiesības, Ģimenes tiesības, Lietu tiesības, Saistību tiesības – visas civiltiesību četriem daļas. Lai varētu pasniegt augstskolā, izstudēju pedagoģijas maģistratūrā; man ir divi maģistra grādi – jurisprudencē un pedagoģijā,» viņa precizē, pieminot, ka nekad nav nožēlojusi šo savu soli, jo tieši ikdienišķa komunikācija ar studentiem viņai sniedz daļu enerģijas. «Jautā, kā man izdodas sarunāties ar studentiem, jo jaunieši jau tagad runā citā valodā? Mēs, juristi, varam sarunāties, izmantojot tikai juridiskos terminus. Pareizāk – sadzīves valodu lekcijās nedrīkst izmantot… Pēc lekcijām, protams, runājamies arī bez juridiskajiem terminiem.»
Pieredzējusī lektore joprojām turpina lasīt lekcijas divās augstskolās – Biznesa augstskolā Turība un Jelgavas Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, kur kā brīvās izvēles priekšmetu pasniedz arī krimināltiesības. «Bija laiks, kad vienā laikā pasniedzu piecās augstskolās un koledžā. Sarēķināju, ka vispār esmu pasniegusi sešās augstskolās. Turībai kādreiz bija piecas filiāles, un uz visām piecām braucu – katru sestdienu uz citu debespusi. Strādāju arī augstskolā, kur neklātnieki bija jāpieņem arī svētdienās. Tuvinieki jau sen nebrīnās, kad, tuvojoties darbu nodošanas termiņiem, studenti mani sazvana, arī kopjot kapus. Bet tas neiztukšo, absolūti – nē!
Enerģijas man netrūkst, turklāt jurisprudenci vēlējās mācīties daudzi, arī robežsargi un brīvības atņemšanas vietu darbinieki, un Jelgavā kā nekā bija divi cietumi… Simtiem studentu!
Grupas bija ļoti lielas. Saskaitīju, ka vienā gadā, diemžēl ātrumā nepateikšu, kurā precīzi, pa visām augstskolām, kurās toreiz strādāju, vadīju 47 bakalaura, maģistra diploma un kursa darbus! Kā es to spēju? Ceļojumi, dārzs, jūra, mežs, atpūta vasarā. Un nekas cits. Neko papildus nelietoju, pat ne C vitamīnu. Vienkārši – viss bija sarēķināts pa minūtēm. Turklāt uz darbu devos ar sabiedrisko transportu. Vienīgi uz Turības filiālēm pārsvarā braucu ar augstskolas transportu, kooperējoties ar kolēģiem. Tas bija tāds laiks, un man bija lielā varēšana. Protams, tā bija arī pašapliecināšanās,» Ārija atzīst, taču atkal piebilst, ka neko nenožēlo, pat to šķietami trako strādāšanu.
Doktora grāda vietā franču valoda
«Vai jūs novērtējat, kaut pensijas ziņā, jo kā praktizējoša advokāte pelnītu vairāk? Līdz 2008. gada krīzei arī mācībspēki pelnīja labi, pēc tam gan atalgojums krasi samazinājās. Taču – viss ir atkarīgs no sevis paša, no tā, kā sevi noskaņo. Protams, vienmēr gribētos vairāk, bet es esmu apmierināta ar to, kas man ir,» viņa strikti nosaka, liekot saprast, ka saruna par šo tematu netiks turpināta.
Jo dzīvē jau nav tikai viens vienīgs darbs.
«Piemēram, 2018. gadā, starp citu, es devu priekšroku franču valodai, nevis doktorantūras studiju beigšanai. Franču valoda kopš jaunības man ir šķitusi visskaistākā no visām pasaules valodām, īpaši jau franču dziesmas. Tas bija viens no mana mūža labākajiem laikiem, kad mācījos franču valodu. Mums bija ļoti jauka grupa, pasniedzēja, lieliska gaisotne. Šīs studijas man deva ļoti, ļoti lielu gandarījumu. Protams, tagad franciski brīvi nerunāju, taču sarunvalodā spēju sazināties,» Ārija stāsta, kā valodas studijas bagātinājušas arī viņas otru aizraušanos – kūku, kēksu, cepumu un dažādu saldēdienu uzburšanu. Savulaik savu pirmo svešvalodu – vācu valodu – viņa pilnveidoja, atvaļinājuma laikā piestrādājot par senioru aprūpētāju Austrijā.
Vēl viena Ārijas kaislība – kopā ar ģimeni un draugiem doties ceļojumos.
«Kaut arī no vietām, kurās esmu bijusi, piemiņai esmu atvedusi pa krūzītei, neesmu skaitījusi, cik valstīs esmu bijusi. Zinu, ka trīs kontinentos. Un zinu, kur labprāt vēl un vēlreiz atgrieztos, – Grankanārijā, Madeirā, Ķēkenhofas dārzos Nīderlandē un, protams, Parīzē. Paris, mon amour, – no galvaspilsētām tā ir pirmajā vietā, jo tai ir īpaša aura. Kad ieraugu Eifeļtorni, no pārdzīvojuma es pilnīgi drebu un trīcu. Un tas nav pārspīlēts! Pati brīnos par sevi,» par šo jautājumu Ārija ir gatava runāt arī ilgāk. Pēc franču valodas kursiem viņa sāka apgūt arī angļu valodu.
Mājas advokāts un dzimtas koks
«Cik sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi būt par juristi. Pagalma bērni mani sauca par mājas advokātu, jo es ļoti aizstāvēju visus savus ģimenes locekļus, – neviens neko sliktu nedrīkstēja par tiem teikt. Mana klases audzinātāja, kura bija izaudzinājusi ļoti daudzus, apgalvoja, ka es esot bijusi vienīgā starp viņas audzināmajiem, kura jau no pirmās klases skaidri zinājusi, kas būs, kad izaugs. Ja man jautā, no kurienes man tāda erka, domāju – no senčiem. Tie arī bija cilvēki ar krampi. Esmu piedzīvojusi visādus laikus.
Redzēju, kā par labāku dzīvi cīnās mani vecvecāki, kā vecāki… Jā, arī tagad ir jācīnās, taču tas ir citādi.
Es pētu savu dzimtas koku, lai gan tur vairāk ir nezināmā nekā zināmā. Man nav daudz radu, nevaru lepoties ar kupliem dzimtas koka zariem. Diemžēl nepajautāju, ko savulaik stāstīja mamma, bet no tēva puses zinu vēl mazāk. Interesanti, ka divi mani vecvectēvi ir vācieši. Mans vecmātes tēvs ir barona fon Rekes brālis; mana vecmāmma ir ārpus laulības vai, kā tautā mēdz teikt, ārlaulībā dzimusi. Šo atzaru vairs nav iespējams izpētīt, jo viņš 1905. gadā jukās pazuda; mana vecmāmma bija dzimusi 1904. gadā.
Arī pa tēva līniju vecvectēvs bija vācietis, melderzellis, kurš apprecēja turīgu Zemgales zemnieka meitu, turklāt pret viņas vecāku gribu. Bet viena no manām mammas tēva māsām – šuvēja Pauline Ziemele – balotējās 3. Saeimas vēlēšanām! Viņa pārstāvēja Latvijas Sieviešu apvienību, un vēlēšanu sarakstā zem Nr. 4 viņas darbība Jelgavā esot piesaistījusi 356 balsis!
Kā teica mans tēvs: dzīve ir jādzīvo tā, lai neko nevajadzētu nožēlot. Jo dzīve ir skaista! Neskatoties uz visām likstām un veselības problēmām.
Dzīve ir jānodzīvo tā, lai pašam ir, ko atcerēties un ko citiem pastāstīt!» Iespējams, šī arī ir atbilde uz vārdos grūti noformulējamo – kas viņai ar savu enerģiju liek darbināt tās Zemgales ūdensdzirnavas. «Nevajadzētu dzīvot tā, lai gribētos no dzīves ko izdzēst ar dzēšgumiju. Man ir, ko izdzēst, bet citiem novēlu, lai nebūtu nekā dzēšama!»
Projektu Tu esi SEV svarīga finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Žurnāls Santa.
