Rīga +16°C 
Un vienīgais veids, kā uzķert glaukomas tuvošanos, ir acis regulāri pārbaudīt – reizi gadā, vienalga, ir sūdzības par acīm vai nav, tiklīdz paliek 50 gadi, jāapmeklē acu ārsts. It sevišķi, ja dzimtā ir acu slimības – katarakta, glaukoma vai tīklenes distrofija.
Protams, ja cilvēkam ir augstas pakāpes tuvredzība, viņš acu ārstu apmeklē biežāk. Speciālists novērtēs redzi, acu spiedienu, paskatīsies aparātā redzes nerva disku un mākulu, kas ir neliels apgabals tīklenes centrā un kas atbild par centrālo redzi, tātad par redzes asumu, krāsu redzi un sarežģītu formu redzēšanu, un tad sapratīs, vai jāveic papildu izmeklējumi vai ne.
Diemžēl glaukomu nevar diagnosticēt profilaktiskās apskates laikā, tikai izmērot acu spiedienu, kā tradicionāli uzskata.
Mūsdienu pētījumi pierāda pretējo – aptuveni puse glaukomas pacientu saglabā normālu vai pat pazeminātu acu spiedienu. Īpaši tie, kuriem veikta redzes lāzerkorekcija, jo viņiem acu spiediena rādījumi var būt mānīgi.
Var būt arī zema spiediena glaukoma
Acu spiediens ir normas robežās vai tuvu normas augšējai robežai, bet izraisa klasiskus glaukomas defektus redzes nervā? Lieta tāda, ka pie zema spiediena glaukomas acs iekšējais spiediens patiesībā nav tik ļoti zems. Normāls spiediens skaitās no 10 līdz 20 mmHg, bet pie zema spiediena glaukomas tas būs nevis, piemēram, 9 vai 10, bet tuvāk normas augšējai robežai, sākot no 15 līdz 19–21 mmHg.
Praksē novērots, ka zema spiediena glaukoma raksturīga tieši sievietēm, turklāt biežāk slaidām, ar zemu ķermeņa masu, apzinīgām, centīgām, ar labu izglītību, viņas parasti ir intelektuālā darba veicējas ar zemu asinsspiedienu, un viņām raksturīgas perifērās vazospazmas, kas nozīmē, ka asinsvadi kaut kur saspazmējas un arī acīs ir traucēta mikrocirkulācija.
Tāpēc šīm pacientēm ar zema spiediena glaukomu bieži vien ir arī aukstas plaukstas un pēdas, naktī viņas guļ ar zeķēm. Izpaužas arī Reino fenomens – aukstumā pirksti kļūst balti, tā gan lielākoties jau ir sistēmiska reimatoloģiskas slimības pazīme… Daudzām no šīm sievietēm ir migrēnas tipa galvas sāpes. Ne vienmēr, bet vispār viņas ir ļoti jutīgas pret stiprām, svešām smaržām.
Eiropas Glaukomas biedrība arī kā primāro metodi nosauc medikamentus, sāk ar monoterapiju – prostaglandīnu grupas pilieniem.
Diemžēl šiem medikamentiem ir blakus parādības: sarkanas acis pirmās divas nedēļas, aug garākas skropstas, varavīksnene var mainīt krāsu uz tumšāku. Ne vienmēr, bet prostaglandīni mēdz izraisīt orbītas tauku šūnu apjoma samazināšanos, un tad acis iegrimst dziļāk dobumos, tas gan vairāk ir kosmētisks defekts.
Āda ap acīm var kļūt mazliet brūna. Bet vispār te būtu jārunā par dzīvesveidu – proti, pacientēm ar zema spiediena glaukomu ir jānodarbojas ar sportu. Ir vēl viena metode, kas, tiesa, neder visām, – lietot antiagregantus jeb mazo devu aspirīnu, kas šķidrina asinis. Bet ar aspirīnu ļoti jāuzmanās, jo var veidoties citas blaknes, un bez pamatotas vajadzības to tiešām nevajag lietot.
Un arī D vitamīns šķidrina asinis! Un tāpat visi nootropie medikamenti, kas paredzēti galvas smadzeņu asinsrites un kognitīvās funkcijas uzlabošanai, veicina prāta darbību, uzlabo atmiņu, palielina modrību. Zema spiediena glaukomu arī operē – ja slimība strauji progresē, var lietot visus pieejamos ārstēšanas veidus, kurus izmanto arī klasiskās glaukomas ārstēšanai.
Visbiežākā – atvērta kakta glaukoma
Mūsu acīs pastāvīgi veidojas intraokulārais šķidrums, kas tās nodrošina ar barības vielām, skābekli un aizvada vielmaiņas galaproduktus. Šī šķidruma rašanās daudzumam jābūt līdzsvarā ar atteci. Ja kādu iemeslu dēļ drenāžas ceļi jeb trabekulas atveres sašaurinās vai slēdzas, intraokulārais šķidrums nespēj pietiekami labi aizplūst prom un paaugstinās acs iekšējais spiediens; veidojas acu hipertensija.
Savukārt glaukoma ir tad, kad parādās izmaiņas redzes nervā un redzes laukā. Ja glaukomu neārstē, redzes nerva šķiedras pakāpeniski iet bojā un atbilstoši tam, kā tās iet bojā, redzes laukā – telpas vai plaknes daļā, ko redz acs, – parādās defekti. Kad redzes lauks jau ir tik tālu izkritis, ka skar redzes nerva centru, cilvēkam vairs nav centrālās redzes, kuras galvenās funkcijas ir lasīšana un asā redze.
Parasti šiem cilvēkiem visai ilgi saglabājas sānu redze. Primāra atvērta kakta glaukoma ir hroniska, progresējoša optiska neiropātija, tā visbiežāk skar abas acis, bet sākas parasti vienā acī un tikai pēc kāda laika parādās otrā acī. Tieši asimetrija ir raksturīgā atradne, kam oftalmologs pievērš uzmanību. Taču cilvēki paši, ja neiet pie acu ārsta, ļoti bieži palaiž garām šo vienas acs glaukomas sākumu, jo reti kurš pamīšus aiztaisa vienu aci un tad otru un pārbauda, kā redz. Savukārt, ja skatās ar abām atvērtām acīm, diezin vai saprot, ka viena acs drusku miglojas, jo otras acs redzes lauks šo defektu pietušē.
Tikai desmit procenti ir tie laimīgie, kas izjūt acu spiedienu kā graušanu, asarošanu vai kā neizskaidrojamu diskomfortu acīs un steigšus dodas pie acu ārsta.
Zīmīgi, ka pie glaukomas visi traucējošie simptomi parasti parādās agri no rīta: cilvēks pamostas un tieši tad viņš jūtas vissliktāk, bet – pastrādā un uz pēcpusdienu jau kļūst labāk. Savukārt tie, kuriem asarošana ir sausās acs sindroma pazīme, parasti no rīta jūtas visai labi, bet vakarā, kad jau nostrādājušies, acis nevar atvērt. Vairumā gadījumu acu spiediens paaugstinās ļoti lēnām, pakāpeniski, un cilvēks nejūt nekādas pārmaiņas.
Pie atvērta kakta glaukomas spiediens ir jau 36 mmHg, bet cilvēks saka: «Jā, man tikai drusku melnas mušiņas gar aci skrien, un, paskatoties uz lampu, redzu varavīksnes lokus. Bet nekas, tā nav bieži, tikai šad un tad…» Vai arī stāsta: «Jā, no rīta redze miglojas, un pēdējo divu gadu laikā lasāmās brilles esmu nomainījusi jau trīs reizes…» Tas ir glaukomai tipiski – brilles īsti labi neder, un cilvēks bieži dodas uz briļļu veikalu tās mainīt. Jo vispār, ja cilvēkam izraksta lasāmās brilles, tām pāris gadu vajadzētu derēt – ja nesākas acu slimības. Ja sākas, tad lasāmās brilles jāsāk mainīt bieži. Kādi divi procenti pacientu saka: «Svešķermeņa sajūta acīs, lūdzu, izņemiet…»
Bez pilieniem – nekā
Kā jau minēts, terapiju sāk ar pilieniem. Bet cilvēki negrib pilienus, jo tie nav nekāda medus maize. Visi drusku grauž acis. Daudzi tiem pievieno mākslīgās asaras jeb mitrinošos pilienus, lai tik traki negrauztu… Kā jau teikts, no prostaglandīniem pilinos acs varavīksnene maina krāsu uz tumšāku, skropstas aug tik garas, ka smērē briļļu stiklus no iekšpuses, āda ap acīm kļūst brūna. No bēta blokatoriem var būt sistēmiskas blaknes – sirds darbības palēnināšanās, bronhiālās astmas paasinājumi, bet no karboanhidrāzes inhibitoriem – rūgta garša mutē.
Lai izvairītos no acu pilienu sistēmiskas iedarbības, lai būtu mazāki blakusefekti, tie jāpilina pareizi.
Tātad pēc pilienu iepilināšanas acīs jāuzspiež uz asaru punktiem un apmēram minūti jāpatur. Jo tad medikamenta lokālā iedarbība uz aci ir lielāka. Bet, tiklīdz to neizdara, zāles uzreiz notek uz aizdeguni, uz degunu un caur gļotādu nonāk asinsritē. Taču lielākā problēma ir cita. Kad cilvēkam ir pirmssimptomu glaukoma, viņam par acīm nav pilnīgi nekādu sūdzību! Ārsts konstatē acī augstu spiedienu, saka, ka ir slimība, no kuras var kļūt akls, bet – cilvēks tobrīd labi redz un ārsta teiktajam netic.
Taču ārsts nav burvis – glaukoma nozīmē, ka ir notikušas neatgriezeniskas izmaiņas acs struktūrās, un, kas ir par vēlu, tas ir uz visiem laikiem zudis. Var tikai mēģināt piebremzēt glaukomas attīstību, lai strauji nekļūtu vēl sliktāk. Reizēm cilvēki grib izoperēt glaukomu, lai nebūtu jāpilina pilieni. Bet dakteris tam nepiekrīt, jo glaukomas operācija tomēr ir ļoti augsta riska ar iespējamiem sarežģījumiem. Līdz ar to glaukomas ķirurgs ir tas, kurš pasaka, vai glaukoma jāoperē vai jāturpina lietot pilienus, vai jāiet uz lāzerprocedūru. Lēmumu pieņem ārsts!
Kas jāzina par pēcoperācijas periodu?
Nākamajā dienā pēc operācijas obligāti jāparādās savam ķirurgam, un tad atkarībā no acs izskata – pēc nedēļas, divām, četrām. Pēcoperācijas periods ir ļoti svarīgs, lai ārsts redz, ka notiek šķidruma filtrācija. Jo tur vēl var iejaukties un ļoti daudz palīdzēt. Savukārt, ja neatrādās, tad var būt situācija, ka glaukoma izoperēta, bet izveidotais caurumiņš pēc divām nedēļām ir aizaudzis, jo neizdarīja to, ko vajadzēja izdarīt – drusku pakustināt, ievadīt zāles, kas mazina fibrozes attīstīšanos, vai noņemt kādu šuvīti.
Kā izvairīties no glaukomas?
Zināms, ka glaukomu pārmanto. Ir vairākas gēnu mutācijas, kuras cilvēki nodod saviem pēcnācējiem, un tāpēc svarīgi noskaidrot, vai ģimenē kāds slimo ar glaukomu un vai kāds tuvs asinsradinieks bijis akls. Aptuveni 10–20 procentos gadījumu glaukomas gēns tiek saņemts no vecākiem. Pārējiem glaukoma ir kā novecošanas slimība. Pie atvērta kakta glaukomas riska faktors ir tuvredzība, ko mēs nevaram izmainīt.
Radzenes biezums – kāds tas ir, tāds ir, iedzimta lieta.
Nākamie riska faktori ir tie paši, kas sirds un asinsvadu slimībām – augsts un neārstēts vai lēkājošs asinsspiediens, augsts holesterīna un cukura līmenis asinīs. Hipotensija, kas nozīmē, ka cilvēks vakarā iedzer asinsspiediena tableti un pa nakti viņam tas nokrītas ļoti zems. Izredzes saslimt ar glaukomu palielina cukura diabēts.
Arī tas, ja kādas hroniskas slimības ārstēšanā ilgstoši lieto inhalējamos glikokortikosteroīdus lielās devās. Glaukomas riska faktors ir arī acu traumas. Profilaksei jāēd visi sarkanie, zaļie, dzeltenie dārzeņi, augļi un ogas, kas satur zeaksantīnu un luteīnu – tie acīm ir labi. ir pētījumi, ka labu iespaidu atstāj arī gavēšana.
