Rīga +18°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nevis kur, bet ar ko?
«Dzīvesvietas maiņa vienmēr rada sekas. Pat tad, ja mēs mainām dzīvesvietu uz citu dzīvokli tajā pašā pilsētā, tas jau ir zināms stress bērnam,» skaidro psihoterapeite Žanete Sebre. «Tas, vai sekas būs īslaicīgas vai paliekošas, uzreiz pamanāmas vai apslēptas, atkarīgs no daudziem faktoriem. Visticamāk, tiek piedzīvota zaudējuma sajūta – kaut kas pierasts, zināms, drošības sajūtu radošs tiek zaudēts. Tas var izraisīt skumjas un sērošanas reakciju.
To nedrīkst ignorēt un aizbildināties ar tādām frāzēm kā: jaunajā vietā tev būs labāk. Ir jārunā ar bērnu par to, pēc kā skumst, kā visvairāk pietrūkst, nenoniecinot bērna izjūtas.
Jo bērns mazāks, jo vairāk viņa drošība un labsajūta atkarīga no viņam svarīgo pieaugušo klātbūtnes. Līdz ar to, jo mazāks bērns, jo svarīgāk viņam ir nevis, kur dzīvot, bet ar ko kopā dzīvot. Bērnam pieaugot, viņa dzīvē nozīmi sākt ieņemt arī citas lietas – istabas stūrītis ar savām mantām, sava gultiņa, bērnudārza draugi, ciemošanās pie vecmammas, kas vienmēr viņam paglabājusi kādu saldumiņu, sētas draugi ar pazīstamo spēļu laukumu utt. Tās tad arī būs lietas, pēc kurām bērns skums aizbraucot vai pārceļoties».
Iedzīvošanās
Tāpat spējas iedzīvoties jaunā vietā (adaptācijas spējas) atkarīgas no vairākiem faktoriem – cik lielas pārmaiņas jaunā dzīvesvieta rada bērna dzīvē; cik bērns ir drošs, atvērts jaunām lietām, vai – tieši otrādi – bailīgs, kautrīgs, nedrošs jaunās situācijās. Piemēram, bērns, kam pārcelšanās rada minimālas izmaiņas dzīvē (kā dzīvoja ar mammu pa māju, tā turpinās dzīvot ar mammu pa māju), kurš labprāt un droši interesējas par visu jauno, kas parādās viņa dzīvē, pārcelšanos var uztvert kā interesantu piedzīvojumu, un stress būs minimāls.
Pretējā situācijā būs bērns, kas no dzīves mājās ar vecmammu tiek ielikts dārziņā, kur viņš neko nesaprot un viņu neviens nesaprot. Ja tas iet kopā ar bailīgumu un nedrošības sajūtu jaunās situācijās, stress būs liels, bērns var netikt galā ar savām izjūtām, un var parādīties simptomi (uzvedības problēmas, čurāšana gultā, pastiprināta separācijas (bailes pazaudēt objektu) trauksme, agresivitāte u. c.)
Bērna spējas tikt galā ar jauno situāciju ir atkarīgas arī no tā, kā jūtas vecāki.
Nevajag gaidīt, ka bērns būs mierīgs un laimīgs, ja vecāki stresos, baidīsies, dusmosies, būs neapmierināti, strīdēsies savā starpā. Bieži vien aiz bērna simptomiem slēpjas tieši vecāku nespēja adaptēties jaunajā situācijā. Un atkal – jo mazāks bērns, jo šī vecāku ietekme lielāka.
Atgriezties bērna dēļ?
Uz jautājumu, vai tas ir iemesls atgriezties, ja bērns nevar iedzīvoties, nevar atbildēt viennozīmīgi. Vispirms ir jāsaprot, ko nozīmē nevar iedzīvoties. Kādi ir simptomi, kā un kāpēc tie radušies? Vai tās ir kaut kāda veida izjūtas, ko bērns nesaprot? Kā jūtas vecāki?
Cik daudz vecāki ir gatavi ziedot bērna labsajūtas dēļ? Kā atrast līdzsvaru starp savām un bērna vajadzībām?
Ja bērnu atstāj pie vecmāmiņas, kaut kāda reakcija un jūtas par to no bērna puses būs vienmēr. Tas, kā šī šķiršanās ietekmēs bērna personību un vai atstās sekas, atkarīgs no daudzu faktoru mijiedarbības – cik vecs ir bērns, cik emocionāli kvalitatīvas bijušas līdzšinējās attiecības ar mammu, un kādas veidosies emocionālās attiecības ar cilvēku, kas centīsies mammu aizstāt. Sekas neveiksmīgākajos gadījumos ir vēlāk dzīvē grūtības uzticēties, līdz ar to veidot emocionāli tuvas attiecības, distancēšanās no cilvēkiem vai – tieši otrādi – pārāk liela atkarība no citiem.
VECĀKU PIEREDZES
Spēks ir ģimenē
Laila un Kaspars, dodoties uz peļņu Anglijā, ilgi nav varējuši izlemt, kā labāk būtu tobrīd trīsgadīgajam dēlam Rihardam. «Bijis skaidrs, ka ar bērnu braukt uz svešu valsti, nezinot, kas un kā, ir diezgan riskanti. Arī Anglijā mammai būs jāstrādā, bet kā būs ar bērnu?» tā laika pārdomas atceras Kaspars. Variantu par bērna atstāšanu vecvecāku ziņā un abu vecāku došanos peļņā uzreiz noraidījām kā nederīgu. Tad atrasts zelta vidusceļš – līdzi devusies kaimiņu meitene, kura Latvijā nevarējusi atrast darbu un tāpēc piekritusi palīdzēt pieskatīt bērnu. Izveidojās situācija, ka Laila un Rihards devās prom agrāk, bet Kasparam vēl bija jāpabeidz iesāktie darbi Latvijā. Četru mēnešu laikā, kamēr Latvijā palikušais Kaspars ar ģimeni kontaktējies skaipā, viņš sapratis, ka vajadzēja uzreiz braukt visiem kopā.
Vienmēr, kad runājis ar dēlu, puika raudājis, un arī Kasparam nācies valdīt asaras.
«Kad ierados Anglijā, jutu, ka mans bērns ir jau paspējis atsvešināties no manis. Es biju iztēlojies šo tikšanos citādu. Domāju, ka puika skries man pretī un priecāsies, bet mani sagaidīja mazs, apmulsis zēns ar puķi rokā. Pēc kāda laiciņa jau viss bija kārtībā, bet pirmajā brīdī bērns laikam nespēja noticēt, ka tiešām viņa tētis beidzot ir atbraucis,» atklāj Kaspars.
Sākuši kopā ar sievu strādāt fabrikā, bet sagadījies tā, ka abiem jāstrādā tikai nakts maiņās. Vajadzējis meklēt auklīti, turklāt latviešu valodas pratēju, jo bērns citās valodās nerunāja. «Aukles mainījās viena pēc otras, jo viņas visas līdztekus auklītes darbam meklēja kaut ko nopietnāku. Gadījās pat tā, ka viens no mums nevarēja braukt uz darbu, jo aukle gluži vienkārši neatnāca. No rīta pārrodamies mājās un ejam gulēt, bet bērns jau pamodies un grib spēlēties. Katru dienu jautā mums, kad varēsim iziet laukā pabraukāt ar velosipēdu. Traki! Nebija spēka,» atzīst Kaspars.
Vajadzējis sakārtot savu dienu tā, lai kāds vienmēr varētu būt kopā ar dēlu. Parasti sieva aizved dēlu uz skolu no rīta, bet Kaspars pēc darba aizbrauc viņam pakaļ. Diemžēl jāalgo cilvēks, kas bērnu pēc skolas varētu trīs stundas pieskatīt, jo skola beidzas pulksten 15.00. Tagad Rihardam ir 6 gadi, un viņš brīvi runā latviski, angliski, pašmācības ceļā apguvis arī krievu valodu, jo aukle, kas viņu pieskata, ir krievu sieviete no Latvijas. Pie mājas ir liels parks ar bērnu atrakciju laukumu, futbola laukumu utt. Tur Rihardam patīk pavadīt brīvo laiku. Nesen Kaspars iegādājies divriteni, lai kopā ar dēlu varētu braukāties. Ģimene draudzējas ar divām lietuviešu ģimenēm, kas dzīvo netālu, bieži ciemojas, kopā svin svētkus. Bērni ir sadraudzējušies. Sākumā bērniem bija valodas barjera, bet nu jau problēmu nav. Bērni savā starpā sarunājas tikai angļu valodā, jo draugu bērni ir šeit kopš dzimšanas. Viņi arī ģimenē sarunājas angliski. Kaspars uzskata, ka tas nav īsti pareizi, un ar Rihardu mājās kontaktējas latviešu valodā.
«Bērni ir kā sūklis – ļoti labi uzsūc jaunu informāciju, jo viņiem galva ir tīra no ikdienas rūpēm un problēmām.
Manuprāt, jo agrākā vecumā bērns ir pārbraucis, jo vieglāk viņam pielāgoties un iedzīvoties. Pieaugušajiem ir sarežģītāk.
Protams, ir bezgala grūti pamest visu, kas bijis dārgs, un sākt dzīvi no nulles svešā vietā starp svešiem cilvēkiem, citādu kultūru un tradīcijām. Mūsu gadījumā tieši bērns ir tas, kas liek iet uz priekšu. Es jau sen esmu atmetis emocijas. Es zinu, ka man jābūt stipram, jo mans bērns mani vēro un no manis mācās. Bērni ir mūsu spogulis. Es nevaru atļauties salūzt! Protams, Rihards ir raudājis, ka vēlas atpakaļ uz Latviju, bet es izskaidroju situāciju, un viss ir labi. Es stāstu bērnam, ka mēs noteikti atgriezīsimies, bet mammai un tētim kādu laiku jāpastrādā, jānopelna naudiņa. Mēs cenšamies par šo tēmu bērna klātbūtnē nerunāt. Domāju, ka Rihards nemaz tik ļoti neilgojas pēc Latvijas, jo viņam šeit ir draugi un visas darīšanas, taču viņš ļoti ietekmējas no radiem Latvijā, un, ja ome pajautā: «Rihardiņ, kad tu atbrauksi?», tad gan sākas šņukstēšana.
Asaras bērnudārzā
Inese vēlējās palikt anonīma, jo viņas pieredze par meitas iejušanos jaunā valstī un dārziņā ir izteikti negatīva. Pirms diviem gadiem vispirms uz Nīderlandi aizbraucis vīrs, pēc pusgada Inese ar divgadīgo dēliņu viņam pievienojās. Dzīvojuši tādā kā kopmītnē – katrā istabā pa ģimenei. Istaba maziņa, bērns gražojies, jo īsti pat nebijis vietiņas, kur spēlēties, toties lēti. Tas laiks bijis smags, strīdi, kašķi, protams, iespaidoja arī mazo. Uz bērnudārzu viņš negribējis celties, visu ceļu lūdzies, lai viņu tur neatstāj.
Laikam dārziņā bērns raudājis visu dienu, jo, kad pēc darba iets viņam pakaļ, arī vēl raudājis, beidzis tikai tad, kad sapratis, ka brauc mājās.
«Es neizturēju – sakrāmēju somas un braucu mājās ar mazo. Stress un pārdzīvotais likās kā murgs. Vīram gan tur patīk, viņš ir iejuties, bet es, atbraucot uz šejieni, apmeklēju psihologu, lai vieglāk būtu sagremot visu, ko esmu pārdzīvojusi,» pieredzē dalās Inese. «Tagad mazajam ir četri gadi, arvien vairāk viņam vajag tēti, tāpēc esam nolēmuši martā doties atpakaļ. Mēs jau diezgan bieži braucam turp, lai pamazām aprastu ar vidi, un ļoti ceram, ka ar otro mēģinājumu mums izdosies. Citiem, kas brauc dzīvot un strādāt uz citu valsti, vēlu izturību un lielu gribasspēku.»
