Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Deklarētā neuzticība
«Ja neuzticību kā savas uzvedības normu vīrietis piesaka jau attiecību sākumā, tas var liecināt par mēģinājumu izveidot attiecības, kurās viņš sievietei nepiederēs,» teic Irēna Goluba. «Tādējādi var nepiederēt nevienai! Esmu dzirdējusi šādu domu: sieva man vajadzīga tāpēc, lai visas pārējās sievietes saprastu, ka nevarēs mani dabūt pavisam.»
Tomēr gadās arī tā, ka narcisma vai citas psihopatoloģijas dēļ (nav vērts iedziļināties – kādas) vīrietis tiešām citādi dzīvot nespēj. «Spilgts piemērs ir meksikāņu mākslinieks Djego Rivera, kurš bija precējies ar gados krietni jaunāko mākslinieci Frīdu Kālo. Viņš visu mūžu Frīdu mīlēja, viņi izšķīrās, atkal apprecējās, viņa nomira viņam uz rokām, bet visu mūžu viņš bija viņai neuzticīgs – Djego bija milzum daudz seksuālu attiecību.»
Aldis Miglinieks, aizrautīgs vēsturisko personību dzīvesstāstu pētnieks, min vienu no pagājušā gadsimta ievērojamākajiem māksliniekiem Pablo Pikaso. «Viņa apgalvojums bija nežēlīgs: sieviete ir vai nu dieviete, vai kājslauķis. Un tā viņš arī rīkojas. Vienā gadījumā – sievieti slavināja, cēla debesīs, citā – bija ļoti skarbs un nežēlīgs. Pikaso oficiāli bija precējies divas reizes, viņam ir četri bērni no trim sievietēm, ļoti bagāta attiecību pieredze, nemaz jau nerunājot par mīļākajām un publisko namu apmeklējumiem. Kā jutās viņa sievietes?
Starp viņām bija gan tās, kuru likteņi tika nežēlīgi salauzti, gan arī radošas, spēcīgas sievietes, kuras ar Pikaso radītajiem pārdzīvojumiem veiksmīgi tikušas galā. Pikaso neskaitāmās attiecības nekad nav bijis noslēpums. Viņam apkārt vienmēr bija cilvēki, un viss, ko viņš darīja, kur iesaistījās, bija vairāk vai mazāk publiski zināms. Tas Pikaso, iespējams, atšķir no daudziem citiem neuzticīgiem cilvēkiem.
Jo, ja ielaižas paralēlās attiecībās, tad jāsaprot, ka agri vai vēlu visi noslēpumi kļūst zināmi un kāds noteikti tiks sāpināts.
Attiecībās notiek daudz kas labs un ne tik labs, un, ja gadās kas slikts, tad nav nozīmes, vai sāpina mākslinieks ģēnijs vai, piemēram, autobusa šoferis,» teic psihoterapeits.
19. gadsimta beigās, 20.gadsimta sākumā dzīvoja franču tēlnieks Ogists Rodēns, kura slaveno skulptūru Skūpsts, šķiet, zina ikviens. Bet vai ikviens zina, cik pretrunīga bija Rodēna personība? «Būdams jauneklis, viņš nekautrīgi lielās savai draudzenei Rozai, cik daudz viņam bijušas modeles un arī intīmas attiecības. No vienas puses, šādi viņš pauž, cik prasmīgs mīlnieks un lielisks vīrietis viņš ir. No otras – teic: neceri ne uz ko! Un tā arī ir – ar Rozu viņš dzīvo kopā, tomēr viņu neprec.
Abu kopīgajam dēlam viņš dod savu vārdu, bet ne savu uzvārdu.
Tostarp viņam ir ciešas attiecības ar slaveno tēlnieci Kamillu Klodelu. Arī viņa cerēja, ka Rodēns viņu apprecēs, jo laulība ar Rozu taču nebija noslēgta. Kamillu šīs attiecības noved līdz nervu sabrukumam un psihiatriskajai slimnīcai. Pēcāk viņa turpina tēlnieces ceļu bez Rodēna, taču viņas mūžs ir traģisks. Bet Roza pamanās iekrāt naudiņu arī tad, kad Rodēns vēl nav ne slavens, ne turīgs, un dara to visu mūžu, lai būtu droša par sevi un dēlu.
Rodēns ar Rozu nodzīvo 50 gadu un tikai pie sava mirstošā tēva nāves gultas apsola, ka Rozu apprecēs, ko arī izdara. Diemžēl pēc divām nedēļām Roza mirst. Ko no tā secinām? Attiecību modelis, kādu bija izvēlējies Rodēns, deva viņam iespēju bez sirdsapziņas pārmetumiem veidot paralēlas attiecības,» stāsta Aldis Miglinieks.
Irēna Goluba vērš uzmanību: «Dažreiz, izvēloties atklāti paziņot par to, ka nebūs uzticīgs, vīrietis mēdz teikt, ka arī sievietei ir tiesības uz brīvām attiecībām. Mēdz būt tā, ka sieviete ir spiesta pieņemt šos it kā līdzvērtīgos noteikumus, kaut gan viņai šāda brīvība nemaz nav vajadzīga.»
Akceptētā neuzticība
Nereti partnerattiecībās viens no pāra labprātīgi akceptē otra neuzticību. Kāpēc? Iemesli ir tikpat daudzi un dažādi, cik atšķirīgi ir cilvēki, kas veido pārus. Gadās, ka izvēle jāizdara, sekojot nevis jūtām, bet vienīgi veselajam saprātam. «Notikumi risinājās 18. gadsimtā. Vācu dzejnieka Johana Volfganga fon Gētes mīļotā sieviete bija Šarlote fon Šteina – par Gēti 20 gadu vecāka precēta sieviete. Viņas vīram nācās akceptēt šīs sabiedrībā neatļautās attiecības starp Šarloti un Gēti. Šteina kungs tolaik bija Veimāras hercoga staļļmeistars, viņiem ar Šarloti bija divi dēli. Gēte – Veimāras hercogam ļoti pietuvināta persona.
Situāciju varētu atrisināt duelis – tā bija pieņemts –, taču Šteina kungs saprata, ka Gētem šajā divkaujā nav izredžu. Šteins apzinājās – ja viņš uzvarēs duelī, un tā tas būs, tad kritīs hercoga nežēlastībā, bet viņam ir jāpadomā par dēlu nākotni, kas pēc dueļa tiktu apdraudēta. Saruna ar Šarloti nebeidzas ne ar ko konkrētu, tomēr iznākums neliedz viņai turpināt attiecības ar Gēti, kuras viņa vēlāk nosauks par desmit patiesas dzīves gadiem ar laimi un sāpēm, kas brāzušās tiem cauri,» stāsta Aldis Miglinieks.
Vai tik pragmatiski kā Šteina kungs varētu rīkoties ikviens? Emocionāli dziļi ievainota cilvēka rīcības motīvi ne vienmēr ir saprotami, tāpat kā neizprotama mēdz būt arī to cilvēku rīcība, kuri neapzināti vai apzināti sāpina otru.
Irēna Goluba teic, ka ir arī gadījumi, kad sieviete ne vien pati ir kādam mīļākā, bet arī rūpējas par citām šā vīrieša mīļākajām, lai kontrolētu gan viņas, gan situāciju kopumā. Piemēram, Francijas karalis Luijs XV un marķīze de Pompadūra.
Ilgu laiku viņa bija karaļa mīļākā, turklāt tieši viņa izvēlējās citas karaļa favorītes, pati saglabādama galveno pozīciju un ietekmi.
Psihoterapeite atminas arī kādu anekdoti, kas lieliski raksturo šādas un līdzīgas situācijas, kad sieva ir pārliecināta par vīra neuzticību, taču sev vien zināmu iemeslu dēļ ar to ir mierā. «Kādā ciemā atbrauc teātra trupa ar izrādi. Sapulcējas visi ciema iedzīvotāji. Sieva baksta vīram sānā un ziņkārīgi jautā: parādi man Moņas mīļāko! Pēc garas pierunāšanas vīrs parāda. Tad viņa jautāja par nākamo paziņu, tad – par nākamo… Visbeidzot viņa lūdz, lai vīrs parāda savu mīļāko. Viņš gan taisnojas, ka tādas nav, taču sieva bilst, ka zina par krāpšanu jau sen un vēlas redzēt, kura ir šī sieviete. Vīrs saņemas, norāda uz savu mīļāko, sieva nopūšas un apmierināta teic: mūsējā ir vislabākā.
Tā, protams, ir tikai anekdote, bet, ja tāda radusies, tad, visticamāk, šā joka saknes meklējamas reālajā dzīvē. Sievietēm bieži vien ir svarīgi zināt, kāda ir tā, kuras dēļ vīrs zaudējis galvu. Var taču saprast, ja vīram mīļākā it kā pienākas pēc statusa, ja mīļākā ir jauna un smuka, bet sievas vieta tomēr nav apdraudēta. Taču nesalīdzināmi grūtāk saprast ir tad, ja mīļākā ir tādā pašā vecumā kā sieva, turklāt nav ne skaistule, ne arī izcili kopta vai īpaši valdzinoša. Tas sievieti ļoti sāpina.»
Atklāt, lai atrisinātu
Mūsdienās internets ir pavēris durvis iespējai sazināties, iepazīties un veidot virtuālas attiecības, turklāt tik, cik sirds kāro. Bieži tam seko reālas tikšanās un reāli sakari, un agri vai vēlu tie nāk gaismā. Aldis Miglinieks atminas šādu gadījumu: «Sieva pieķer vīru paralēlās attiecībās – viņš tās sācis veidot internetā un turpinājis dzīvē.
Sievai viņš atzīstas, un viņa par to informē ģimeni – vecākus un pusaugu bērnus. Interesanta ir vīrieša reakcija – viņš atdod sievai visas interneta portālu paroles, lai viņa varētu izlasīt sarakstes. Rodas jautājums: kāds ir šādas publicitātes mērķis? Ko sieviete vēlējās panākt, izstāstot visu ģimenes locekļiem? Ko vīrs vēlējās, atdodot sievas rokās pieeju sarakstei ar citām sievietēm? Un ko ar to visu tagad darīt?
Tad, kad cilvēki vaino viens otru, patiesībā viņi cīnās par varu ģimenē.
Tomēr bieži šīs situācijas ir tik samezglotas un smagas, ka pat terapijā tās nav vienkārši atrisināt.»
Dažreiz gadās, ka mīļākā nebūt negrasās atkāpties un pieprasa savas tiesības, vīrieti šantažējot. Nereti vīrietim ir vienkāršāk, ja sieva par sakaru uzzina, jo tad vairs nav jāizlokās un jābaidās, ka tiks pieķerts.
Atklāšanās sievai dažkārt ir arī līdzeklis, kā legalizēt situāciju, kuru vairs nav iespējams turēt noslēpumā, bet šādas darbības patiesais mērķis: lai mīļākā, kas cer uz nopietnām attiecībām ar vīrieti, vairs neuzlūkotu viņu kā iespējamo likteņa partneri, kuru var aizvilināt no ģimenes. Vīrietis ir pārliecināts, ka sieva pieslēgsies, lai nosargātu ģimeni.
«Hilarija Klintone savulaik tieši tā arī izdarīja. Tiesa, viņai nebija izvēles, taču tikai viņas rīcība izglāba Klintona prezidentūru, jo sabiedrības viedoklis bija nepārprotams. Taču, ja reiz sieviete, kas šajā situācijā ir cietusi, vīrietim piedod, pārējiem būtu muļķīgi uztraukties vairāk nekā viņai. Ja Hilarija teiktu, ka Bils sabojājis visu viņas dzīvi, sabiedrība, līdzjūtības pārņemta, varētu atriebties un sodīt neuzticīgo vīru,» stāsta psihoterapeite.
Ļoti bieži, pieķerot vīru, sieviete pieprasa atklāt visas detaļas: ar ko, kur, kad, – tā ir absolūta galējība.
Savukārt vīrieša galējība – neatzīties, pat ja fakts ir acīm redzams, kā nereti to mēdz attēlot filmās: sieva pieķer vīru gultā ar mīļāko, bet viņš saka – tas nav tas, ko tu domāji.
«Tā nu tas ir – neuzticības fakta legalizēšana samērā bieži ir vīrieša aprēķins, tad viņš otrai sievietei var droši teikt: es tevi mīlu, taču sieva par mums ir uzzinājusi un tas nozīmē, ka tā vairs turpināties nevar. Paldies un atā! Bet savai sievai vīrs tādējādi liek saprast: mīļā, ņem vērā, tavam vīram tiešām ir piekrišana.»
Kas vienam ļauts, otram – ne
Kas notiek ar vīrieti, ja viņu pieķer? Psihoterapeite teic: «Bieži vien vīrietis jūtas mazliet vainīgs, viņš ir gatavs sievai uzdāvināt kaut ko skaistu, varbūt pat dārgu, bet viņš noteikti jutīsies ļoti pārsteigts un pat sašutis, ja viņa sānsolis pēkšņi kļūs par cēloni nopietnai ģimenes krīzei.»
Vīrietim mīļāko skaits visos laikos ir bijis fakts, ar ko lepoties, bet, ja daudz mīļāko ir sievietei, tas viņai godu nedara. Ja vīrietis redz, ka viņa sieviete patīk draugiem, viņš jūtas glaimots, bet nedod Dievs, ja par to vīram stāsta viņa pati.
Irēna Goluba min senu poļu tautas gudrību: «Gan vīrieša, gan sievietes neuzticība ir nepatīkama, netīra, gluži kā spļāviens, tikai vīrietis, būdams neuzticīgs, spļauj uz ielas, bet sieviete – savā mājā. Neuzticīgi vīrieši mēdz uzskatīt, ka viņi nav neuzticīgi, ja sieva par to neuzzina, un par to arī ir viņu rūpes. Bet ir arī tādi, kam savas vīrišķīgās pievilcības demonstrēšana ir veids, kā pazemot un kontrolēt sievieti, gūstot no tā baudu.»
Lai kā būtu, sānsoļa fakta noklusēšana tomēr šķiet loģiskāka nekā tā atklāšana. Taču nereti ir ļoti liela vēlme otram šo stāstu pastāstīt.
«Ja to dara vīrietis, tas var būt apzināts veids, kā pazemot un kontrolēt sievieti, vai arī pārliecība, ka vīrietim ir tiesības būt neuzticīgam, jo savu sievu viņš tik un tā mīl, bet citas – ar tām ir tikai sekss, nevienu no šīm sievietēm viņš nav mīlējis. Pamatojums gluži vienkāršs: nevar taču prasīt, lai es ēdu tikai sievas gatavoto ēdienu un tikai mājās. Bet ko man darīt, esot komandējumā? Lūk, tādā pašā sirdsapziņas līmenī šim vīrietim ir arī attiecības un uzticība. Viņa spēles noteikumi ir vienkārši: esmu labs ģimenes cilvēks un drīkstu būt neuzticīgs, ja sieva par to nezina. Bet, ja sieva ir uzzinājusi, – tā ir mana kļūda, jo neizdevās noslēpt.
Austrumu kultūrā ir teiciens: ir tikai divas lietas, kurām nav seku, – čūskas kustībai pa akmeni un vīrieša ceļam sievietē – ne viens ne otrs neatstāj pēdas. Ja sieviete dzīvo tradicionālā attiecību modelī, savu neuzticību viņa parasti patur noslēpumā. To dara zināmu tikai tad, ja vēlas vīrieti ļoti, ļoti sāpināt, vai arī tad, ja sieviete ir ārkārtīgi izmisusi.
Piemēram, ir bijis romāns ar priekšnieku, bet, zaudējot viņu kā mīļāko, sieviete zaudē arī darbu. Izmisumā viņa pastāsta to visu vīram un, visticamāk, zaudē arī ģimeni. Jā, atklātībai mēdz būt vēl viens iemesls – muļķība. Dažreiz, tiesa, ļoti reti, pēc krāpšanas sievieti moka sirdsapziņa. Viņa domā: vīrs mani ļoti mīl, bet es biju tik dumja, ka piekrāpu viņu. Izstāstīšu atklāti, un viss būs labi. Nebūs labi! Lai cik daudz laika pagājis kopš šā notikuma, vīrieša acīs sievietes neuzticībai nav noilguma.»
Raksts no žurnāla «Annas psiholoģija» arhīva.
