Rīga +21°C 
Ilona, kāda bija jūsu bērnība, un vai jau tad sapņojāt kļūt par ārsti?
Man bija standarta ģimene – mamma, tētis un brālis, dzīvojām Mežciemā. Ļoti tuva man bija ome – tēva mamma. Gan manā, gan manu bērnu personībā viņa ir atstājusi lielu ieguldījumu un dziļas, neizdzēšamas pēdas. Mana pastaigu taciņa no bērnudārza uz mājām veda gar Gaiļezera slimnīcu, tās strūklaciņā reizēm baroju pīles, un man bija pilnīgi skaidrs, ka kādreiz strādāšu slimnīcā, ka man tur ir jābūt un mani tur ļoti gaida.
Ome bija tās paaudzes cilvēks, kas varēja atļauties nesteigties. Viņa bija latgaliešu sieviete no Kārsavas. Kopā dziedājām latgaliešu dziesmas, un es tās atceros vēl šobrīd. No 15 gadu vecuma es arī dzīvoju pie viņas, jo brālis nodarbojās ar hokeju un viņam mājās bija ņigu ņegu, bet man bija jāmācās un vajadzēja koncentrēties. Ome nodrošināja absolūtu mieru, klusumu, kurā varēju nodoties savām lietām. Viņa bija ārkārtīgi mierpilna, nosvērta, ar viņu vienmēr bija mierīgi. Ome ļoti palīdzēja arī audzināt manus bērnus – kad viņi dzima, mācījos rezidentūrā un man bija jāstrādā, jāmācās, jānodarbojas ar zinātni. Tad viņa gāja ar ratiem mežā staigāt pa tām pašām taciņām, pa kurām vadāja mani, un šī pēctecība man ir svarīga. Starp citu, mani bērni apmeklēja to pašu bērnudārzu, kuru es, un pēc tam arī gāja staigāt gar Gaiļezeru ar manu omi, un tagad viņi iet tajā pašā skolā, kurā mācījos. Man tas šķiet ļoti svarīgi.
Bērnībā biju aizrāvusies ar mūziku, biju ļoti muzikāls bērns. Mācījos Emīla Dārziņa mūzikas skolas vijoļu klasē, un arī tas manā personībā atstāja nozīmīgu nospiedumu. Vēl vidusskolā un universitātē dziedāju koros. Domāju, ka mūzikas izglītība ir būtiski veidojusi manu personību, – tā ne tikai iemācīja disciplīnu un neatlaidību, bet arī attīstīja empātiju, līdzcietību un spēju ieklausīties citos cilvēkos. Jāpiemin arī Rīgas 64. vidusskola – tās skolotāji, kuriem esmu ļoti pateicīga, pamanīja manus talantus, un izrādījās, ka esmu spējīga gan ķīmijā un bioloģijā, gan citos priekšmetos, kas svarīgi medicīnā, un tieši šajā vidusskolā sākās mans uzplaukums un ticība sev.
Vai jūsu vecāki arī ir saistīti ar medicīnu?
Nē, un pat tuvumā nav neviena, kas būtu saistīts ar medicīnu, – esmu pirmrindniece. Vecāki, galvenokārt mamma, ilgi mēģināja mani atrunāt no medicīnas, jo domāja, ka to studē tikai tie, kam ģimenē ir ārsti, un neviens nezināja, kas mani gaida. Bet esmu pateicīga savai spītībai, savai Auna dabai, jo man bija pilnīga pārliecība, ka nekas cits man nav piemērots un esmu kā radīta būt medicīnā. Es arī diezgan viegli iestājos Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), un mums bija ļoti laba grupa – cits citu motivējām, atbalstījām un ar daļu draudzējamies līdz pat šim brīdim.
Kas vijoļspēlei ir kopīgs ar medicīnu?
Kad mācījos pie Gaiļezera Endoskopijas nodaļas ilggadējās vadītājas Anitas Lapiņas, viņa teica, ka endoskops ir jātur kā vijoles lociņš, lai gan viņa nezināja, ka esmu vijolniece. Kad pastāstīju, ka esmu mācījusies mūzikas skolas vijoļu klasē, viņa teica: tad jau tev nebūs problēmu. Daktere Lapiņa uzskatīja, ka instruments vienmēr jātur eleganti. Tā viņa bija to definējusi, un to paņēmu sev un nesu līdzi, man tas šķiet ļoti skaisti.
Kāpēc izvēlējāties tieši gastroenteroloģiju, jo ir jau arī sievišķīgākas medicīnas nozares?
Piekrītu, bet esmu diezgan straujas dabas un ātri pieņemu lēmumus – manī ir daudz vīrišķīgu iezīmju. Tāpēc, kad bija jāizvēlas joma, man šķita loģiski iet uz ķirurģiju. Bet man ir gudrs un tālredzīgs vīrs, kas mani prasmīgi aizvirzīja no šīs idejas. Gastroenteroloģija šķita tuvu esoša ķirurģijai – endoskopiskie izmeklējumi, ko ikdienā veicu, ir mazā ķirurģija, jo mēs jau arī iekļūstam cilvēkā, tikai ar instrumentiem. Šī joma mani aizrauj, jo pilnībā atbilst manam temperamentam. Man patīk dinamisks darbs, izaicinājumi un situācijas, kurās nepieciešama precizitāte, ātra domāšana un tūlītēja rīcība. Tieši šāda vide man ļauj vislabāk izmantot savas stiprās puses.
Starp citu, kad iestājos universitātē, biju profesora Anatolija Danilāna fane – gribēju būt tikpat aizrautīga kā viņš un domāju, ka man tas ir izdevies. Interesanti, bet mums vienā dienā ir dzimšanas diena – 24. martā, tikai ar 40 gadu intervālu. Dziļas pēdas manī ir atstājis arī profesors Juris Pokrotnieks, profesors Guntars Pupelis, dakteris Ivars Tolmanis, daktere Anita Lapiņa. Pēdējos gados man bija cieša komunikācija ar profesoru Aivaru Lejnieku. Viņš bija manas disertācijas vadītājs, un devums, ko viņš atstājis, ir neizdzēšams. Visi šie cilvēki manī ir atstājuši savu nospiedumu, un es kā puzle esmu no viņiem salikusies.
Konsultējat un veicat endoskopijas izmeklējumus vairāk nekā desmit gadu. Kas, jūsuprāt, atšķir labu ārstu no vienkārši ārsta?
Ja man to jautātu pirms pieciem gadiem, atbildētu citādi, bet tagad, ņemot vērā, ka man ir 43 gadi un es vairs neesmu jaunā ārste, teikšu, ka tas ir plašs skatījums. Jā, mēs strādājam pēc vadlīnijām, bet ir svarīgi ieklausīties pacientā un neignorēt viņa sūdzības. Dziļa un nopietna saruna, laika veltīšana cilvēkam reizēm sniedz lielāku terapeitisku efektu nekā izrakstīta recepte. Katram ir vajadzīga īpaša attieksme un skatījums, un, pat ja sūdzības ir šķietami līdzīgas, saruna ļauj saprast iemeslus, kāpēc cilvēks jūtas slikti un kāpēc viņam ir sūdzības. Tāpēc domāju, ka laba ārsta pazīme ir plašs skatījums, empātija un vēlme nepārtraukti pilnveidot savas zināšanas, lai pacientam piedāvātu iespējami labāko ārstēšanu. Ne velti savulaik profesori teica, ka māksla ir medicīnas sastāvdaļa, – uz pacientu jāskatās ne tikai kā uz analīžu un izmeklējumu sarakstu, bet jāmāk arī iedziļināties viņa sūdzībās. Un tā ir prasme, kas prasa gan profesionālo pieredzi, gan cilvēcisku briedumu.
Ar vīru Kasparu esat kopā jau no pirmā kursa. Vai tas, ka abi esat mediķi, ir pluss vai mīnuss?
Jā, vīrs arī ir ārsts, radiologs, un arī viņš ir pirmrindnieks – arī viņam ģimenē nav neviena ārsta. Mēs sākām draudzēties kā bērni – nu kas ir 18 gadi? Bērnu vecums. Mūsu paradumi veidojās kopā, mēs pieaugām kopā, mūsu tradīcijas, skatījums uz dzīvi veidojās kopā, un šobrīd mums ir ļoti saskanīgi viedokļi un mēs viens otru papildinām. Tas, ka mums ir līdzīgas darbības jomas, arī ir papildinoši – ja apnīk runāt par politiku, teātra izrādēm vai izlasītajām grāmatām, vienmēr varam runāt par medicīnu.
Jūsu ģimenē aug dēls un meita. Ar ko viņi nodarbojas?
Dēlam Rodrigo šogad būs 18 gadu, meitai Karīnai tikko palika 14. Dēls diezgan ilgi spēlēja hokeju, meita ilgi nodarbojās ar daiļslidošanu, un šobrīd viņi ir nopietni pievērsušies mūzikai – tā ka abi gan sporto, gan muzicē un nopietni strādā pie saviem nākotnes plāniem. Rodrigo visu gadu intensīvi apmeklē RSU sagatavošanas kursus, un ar lielu varbūtību viņa ceļš aizvedīs viņu ja ne medicīnā, tad ar bioloģiju saistītā nozarē. Ar Kasparu neesam dziļā sajūsmā par viņa ceļu medicīnā, bet, ja viņš to izvēlēsies, mēs atbalstīsim. Mums nav priekšnoteikuma, ka bērniem arī jābūt ārstiem, jo ārsts tomēr ir nopietns aicinājums, un, ja nejūti sevī vēlmi būt medicīnā un zināmā mērā arī ziedoties pacientiem, labāk izvēlēties citu jomu. Bet tad jau redzēs, kur mūsu bērnu ceļi virzīsies, mēs esam gatavi viņus atbalstīt jebkurā izvēlē.
Kas jums palīdz atjaunot spēkus un uzlādēties pēc intensīvas darbadienas?
Esam aktīva dzīvesveida piekritēji: pati vairāk apmeklēju sporta zāli un nodarbojos ar spēka treniņiem, bet Kaspars nodarbojas ar triatlonu – airē, brauc garus gabalus ar riteni, skrien ultramaratonus kalnos. Tūliņ dosimies uz Šveici, kur viņš skries 60 kilometrus triju kilometru pacēlumā. Esam aktīva ģimene, kopā diezgan daudz ceļojam. Mums ir lauki Kuldīgā, kur pavadām daudz laika, mums ir suns, ar kuru ejam kopīgās pastaigās. Dēls jau gandrīz ir atdalījies, bet meita labprāt ar mums pavada laiku, un to mēs novērtējam. Satiekamies ar draugiem, skatāmies filmas: gan sekojam līdzi jaunumiem, gan skatāmies veco kino. Lielu daļu, protams, aizņem darba dzīve, tagad arī uzņēmums, bet sports ļauj izlādēties un atgūties. Sportiskās aktivitātes dod lielu pienesumu manai veselībai, tāpat kā uzturs.
Manuprāt, daudzi ļoti grēko ar ultrapārstrādātiem produktiem – desām, cīsiņiem, pastētēm, konditorejas izstrādājumiem. Manas ģimenes veselībā liela nozīme ir tam, ka mūsu ledusskapī šādu lietu praktiski nav, mēs ēdam ļoti vienkārši – biezpiens, olas, baltā gaļa, dārzeņi, zivis, bet mērces mūsu ledusskapī neatradīs.
Jums ir recepte, kā panākt labsajūtu gan savā dzīvē, gan vēderā?
Godīgi sakot, 80 procenti pacientu gastroenterologa kabinetā ir sievietes, un viņas visbiežāk sūdzas par funkcionāliem traucējumiem – vēdera pūšanos, burbuļošanu, pilnuma sajūtu un vēdera izejas traucējumiem, spazmatiskām sāpēm. Kad parunājam, saprotam, ka liela nozīme tajā ir stresam, trauksmei, izdegšanai, toksiskām attiecībām gan darbā, gan ģimenē. Sūdzību iemesls bieži ir emocionāla pāridarīšana gan no tuvāko puses, gan no sevis pašas. Tāpēc visām novēlu likt sevi pirmajā vietā – tiklīdz jūtat toksisku attieksmi, emocionālu vardarbību, slēptu agresiju, novelciet skaidras robežas un neļaujiet sev kāpt uz galvas. Neļaujiet nevienam pret sevi izturēties tā, kā jūs negribētu, lai kāds izturas pret jūsu meitu. Tas ir būtiskākais, jo mūsu mentālā veselība ir arī pamats mūsu ķermeņa veselībai.
