Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vienmēr esi nosvērts, vies uzticību. Kā tev tas izdodas?
– Nezinu, vienkārši esmu tāds pēc dabas. Speciāli šīs prasmes neesmu mācījies.
– Cik gadu jau strādā 900 sekundēs?
– Sāku vēl tad, kad pastāvēja telekompānija LNT. Augusta sākumā palika četri gadi. Kad Latvijas Universitātē studēju žurnālistiku, pēdējā kursā izgāju praksi TV3. Pēc prakses diezgan ātri – faktiski, kad ar bakalaura darbu rokās braucu tramvajā, lai to nodotu, – man piezvanīja no LNT un uzaicināja darbā.
– Strādāt televīzija bija tavs mērķis?
– Daļēji, bet vairāk gan tā bija laimīga sagadīšanās.
– Vai atceries savu pirmo sižetu?
– Nē. Principā es veidoju tikai ārzemju ziņas, par Latvijas notikumiem sižetus netaisu. Tā bija mana izvēle, jo šajā jomā es diezgan labi orientējos, vienmēr sekoju līdzi notikumiem pasaulē, tāpēc labi, ka bija atbrīvojusies vieta ārzemju ziņu nodaļā. Paralēli 900 sekundēm sāku strādāt arī vakara ziņās, drīz pēc tam sāku arī pats vadīt rīta ziņu raidījumu.
– Cikos no rītiem celies, lai paspētu uz darbu?
– Parasti pulksten 3.10 naktī. Tāds ir mans darbs, un es to neuzskatu par kaut ko ārkārtēju. Agrie rīti man nav problēma.
– Vai ir kādi labi paņēmieni, kā piespiest sevi tik agri piecelties?
– Lai to varētu izdarīt, vienkārši jāiet laikus gulēt. Protams, ne vienmēr tas sanāk, bet es cenšos. Ar laiku pie šāda režīma pierod. Vienīgais, ko jāizdara pēc ētera, ap kādiem vienpadsmitiem jāaiziet uz pāris stundām pagulēt. Domāju, ka liela daļa no mums, kas strādā no rītiem, tā dara.
– Tev ir gadījies aizgulēties?
– Tpu, tpu, tpu – bet man tā vēl nav bijis, lai gan zinu kolēģus, kuriem bijusi šāda pieredze.
– Darbs tiešraidē ir stresa pilns, nepieciešama nemitīga koncentrācija. Kā tiec galā ar uztraukumu?
– Uztraukums bija tikai sākumā, tagad tā vairs nav. Esmu pieradis. Turklāt man vienmēr blakus ir kolēģi, kuri vajadzības gadījumā palīdzēs.
– Savus raidījumus pēc tam pārskati?
– Protams. Mēģinu analizēt, kas sanācis, kas ne tik ļoti. Citreiz redzu, ka bijušas kādas liekas kustības un liekvārdība. To piefiksēju un cenšos to pēc tam sevī izskaust.
– Kopš parādies kadrā, esi jutis, ka cilvēki tevi uz ielas atpazīst?
Jā, īpaši pasākumos, kad cilvēki sveicina, nāk aprunāties. Tas ir patīkami.
– Zvaigžņu slimība tev vēl nav piemetusies?
– Vēl nav. (Smejas.)
– Kāpēc nēsā bārdu un ūsas? Lai izskatītos solīdāks?
– Bārdu nēsāju jau sen – kopš studiju laikiem. Man šķiet, ka piestāv. Parasti saka, ja tev ir bārda, izskaties nedaudz vecāks. Un ekrānā jāizskatās vecākam un nobriedušākam.
– Cik tad tev ir gadu?
– 26. Būdams ar bārdu, varbūt cilvēkos viešu lielāku uzticību, kad lasu nopietnas ārzemju ziņas. (Smejas.)
– Tu priecājies, ka nebiji to TV žurnālistu sarakstā, kuri tika atlaisti no darba pēc LNT un TV3 Ziņu dienestu apvienošanas?
– Jā, tas man ļoti patīk. Tātad mani ir novērtējuši.
– Pastāsti par sevi?
– Esmu dzimis un audzis Ogrē. Kad sāku studēt augstskolā, pārcēlos uz Rīgu. Sākumā dzīvoju Dārzciemā, tagad Teikā. Šis Rīgas rajons man ļoti patīk. Taču arī dzimto Ogri neaizmirstu un uzskatu par ļoti skaistu pilsētu. Pēdējos gados tā kļūst arvien populārāka, cilvēki turp brauc, lai vienkārši pastaigātos pa skaisto, labiekārtoto skvēru. Ja kāds vēl nav bijis, noteikti iesaku aizbraukt uz Ogri.
– Zinu, ka pirms kā
da laika tavā mājā ienācis suns.
– Jā, ar draudzeni paņēmām viņu pagājušā gada vasarā no dzīvnieku patversmes Ulubele. Kāds viņu tur bija atvedis un atstājis. Veterinārārsti noteica, ka tobrīd viņš bija trīs gadus vecs. Bijām kā brīvprātīgie pastaigā ar viņu kādas divas trīs reizes, iepazināmies un nolēmām adoptēt. Šis suns kaut kā iekrita mūsu sirdīs.
– Kā viņu sauc?
– Taškents. Iedevām tādu vārdu, jo viņš izskatās pēc viltīga austrumnieka. Manuprāt, viņš ir rotveilera un Latvijas dzinējsuņa krustojums. Sākotnēji viņam bija vārds Čiekurs, kas arī nebija slikts, bet nolēmām vārdu tomēr mainīt.
– Kāpēc neņem viņu līdzi uz ēteru, līdzīgi kā Kristaps Tālbergs savu suni Hārviju?
– Vienreiz viņš man ir bijis līdzi uz biroju, pavadījām visu vakaru kopā, sarakstījām ārzemju ziņas un pēc tam kopā gājām mājās. Ēterā gan Taškents nav gājis, jo, kā jau dzinējs, viņš varētu aizošņāties tur, kur nevajag. Tālberga suns mierīgi spēlējas saimnieka tuvumā, ar manējo tas nebūtu iespējams, viņš uzreiz dotos okšķerēt.
– Vadība ar sapratni izturas pret suņu ņemšanu līdzi uz darbu?
– TV3 studijā uz durvīm ir uzraksts, ka godīgus suņus ievest ir atļauts.
– Ko dari brīvajā laikā?
– Dodos pārgājienos. Ne kalnos kāpju vai ko tādu, bet, piemēram, apskatos Rīgā vietas, kurp neved lielākās takas, kur reti kāds iebrien. Kad tādās vietās nonāku, uz līdzpaņemtā ceļojumu prīmusiņa ārā uzvāru kafiju… un eju atpakaļ. Šis process man ļoti patīk.
– Pārgājienos ej viens?
– Bieži ņemu Taškentu līdzi. Ja sanāk, ar mani dodas arī draudzene.
– Kāda ir pēdējā pērle, ko šādu pārgājienu laikā esi atklājis?
– Interesanta vieta atrodas netālu no Bukultiem. Tur meža vidū ir ļoti skaists ezers – Jūgezers. Pie tā grūti piekļūt, bet tas ir to vērts. Ezers ir pilnīgi apaļš – tāda sajūta, ka tur būtu nokritis meteorīts. Sākumā tas esot bijis ļoti sekls, bet padomju laikos tas ticis izmantots izmēģinājumiem, tajā metuši iekšā spridzekļus, tāpēc kļuvis daudz dziļāks.
– Tev jau astoņus gadus ir draudzene. Pastāsti par viņu!
– Viņu sauc Anna, un kopā esam jau kopš vidusskolas laikiem. Kad iepazināmies, viņa mācījās Rīgā, bet es Ogrē.
– Kādēļ pēc tik ilgiem gadiem kopā vēl neesat apprecējušies?
– Visam savs laiks. Kaut kad nākotnē tas noteikti notiks.
– Kas ir tavs lielākais kritiķis? Kā teiktajā ieklausies?
– Noteikti, ka Annas viedoklī ieklausos. Mēs viens otru varam pastumt, pabīdīt un motivēt.
– Anna arī ir no žurnālistikas vides?
– Nē. Bet viņa no rītiem skatās 900 sekundes un vakarā pasaka man, ja kaut kas nav sanācis.
– Kāds ir tavs būtiskākais sasniegums darbā?
– Man bija diezgan straujš karjeras lēciens. Tā trepīte no parasta praktikanta televīzijā līdz raidījuma 900 sekundes vadīšanai bija ļoti īsa. Man tiešām ļoti paveicās. Tas, man šķiet, ir tā forši.
