Rīga +22°C 
«Vēl nesen ar mammu runājām, ka par manu omu rakstīts daudz, taču viss jau uzrakstītais ir hrestomātisks, akadēmiskā valodā un stāsta par viņu kā aktrisi, bet ne kā par cilvēku. Atceros, ka vēl septiņdesmitajos, kad teātra kritiķis Viktors Hausmanis rakstīja par omu pasūtījuma grāmatu, abi tikās gada garumā, un oma vienmēr dikti gatavojās, viņš izjautāja par visu ko, tāpēc mums visiem bija cerība, ka varbūt par viņu kā par cilvēku uzrakstīs. Taču, kad iznāca grāmata, oma spļaudījās – atkal hrestomātisks, sauss pētījums! Nekad neaizmirsīšu, kā viņa man teica: «Ko viņš tai Kareņinas lomai tā bija piesējies? Visu laiku man jautāja, kā es to traktēju? Ko es viņam varēju atbildēt? Es taču nekad tā neesmu strādājusi, lai zinātniski pamatotu kādu savu lomu. Es nevaru atbildēt, kāpēc viens vārds bija vairāk izcelts, bet otrs mazāk. Es spēlēju tā, kā jutos, kādas bija tā brīža emocijas. Ja kritiķi grib, tas ir viņu uzdevums ko pamatot!»
Tagad ir citi laiki, domāju, ka oma priecātos, ka varu atklāt viņas cilvēcisko pusi.
Man meita pārmet, ka tik maz dalos atmiņās, pats esmu iesācis šo to rakstīt, bet neesmu pabeidzis,» pirms vairākiem gadie žurnālam IEVAS STĀSTI sacīja Edgars Vācietis. Mīļā vecmāmiņa vēl arvien bieži atnāca pie viņa sapnī.
Edgariņš vai Edžiņš
«Kopā dzīvojām kopš manas piedzimšanas 1956. gadā līdz 1972. gadam, pēc tam bijām kopā pa vasarām. Mani viņa sauca par Edgariņu vai Edžiņu. Manas pirmās mājas bija Tērbatas un Bruņinieku ielas stūrī, tur pēc kara omai bija iedots dzīvoklis. Tas bija piecu istabu dzīvoklis, kurā iepriekš dzīvoja mākslinieku Merkmaņu ģimene, kas tobrīd, patvērumu meklējot, bija aizbraukusi uz Vāciju. Tā kā tajās pašās trepēs 6. stāvā dzīvoja paša Merkmaņa māte, oma teikusi – man nevajag tik daudz – un ierosinājusi, ka tad, kad atbrauks atpakaļ, nevajag likt viņiem dzīvot citur. Oma tādā ziņā bija pieticīga, tāpēc viņas ģimene palika šai dzīvoklī trīs istabās. Kad Merkmaņi atbrauca, mēs tai dzīvoklī dzīvojām kā labākie draugi, jo par kaimiņiem grūti viņus nosaukt. Šai dzīvoklī pat nebija domas par durvju slēgšanu. Un tās sarunas! Visi bija radoši cilvēki: Merkmaņa sieva Vilma Vārna – Nacionālā teātra aktrise, gan Andris Merkmanis, gan viņa tēvs Leonīds Merkmanis – Muzikālā teātra mākslinieki. Arī pēc izrādēm mājās nāca vēlu, protams, visa teātra dzīve tai bohēmā tika pārspriesta virtuvē nakts stundās.
Mani jau no bērnības teātris interesējis vairāk nekā laicīgās lietas, tāpēc bija pat situācijas, kad mamma vienos naktī parādījās virtuves durvīs, rādot man kulaku. Protams, viņa kā mamma saprata, ka man nākamajā rītā astoņos ir skola, ka es nevarēšu septiņos pamosties. Taču man bija tik interesanti klausīties! Un tā katru dienu… Kad pie vieniem vai otriem nāca ciemiņi, neiztrūkstoši piedalījās kaimiņi. Toreiz nevajadzēja būt dzimšanas vai vārda dienai, vienkārši sazvanījās un sarunāja – šovakar pie mums. Un vienmēr uz galda klāja baltu galdautu!» uzsver Lilitas Bērziņas mazdēls.
Šai dzīvoklī bijis liels spogulis zeltītā rāmī, abās pusēs lampiņas ar antīkiem abažūriem un apakšā grāmatplaukts. Kad neviena nebija mājās, Edgars vilcis no atvilktnēm garas šalles, sējis tās kā franču musketieri, atradis arī omas saktu, ar ko saspraust. Merkmanis bija viņam uzdāvinājis īstu paukošanās zobenu. Tad pie spoguļa ilgi pūderējies, lai vaigi iegūtu aristokrātisko bālumu, pēc tam sadedzis gaismas un kā musketieris darbojies spoguļa priekšā. Bijis nelaimīgs, ja kāds tai laikā atnāca mājās.
Lai gan Tērbatas ielā visi labi dzīvojuši, ar laiku nakts sarunas kļuva par nemiera cēlāju – virtuve atradās tieši pretī Lilitas Bērziņas istabai, kurā viņa arī gulēja. Grūti bija atpūsties, tāpēc nu gribēja padzīvot viena pati.
«Es to šausmīgi pārdzīvoju, jo tik pierasti bija, ka ikdienā blakus ir mīļā vecmāmiņa.
Kad 1971. gadā pretī Grīziņkalnam tika pabeigta māja pēc arhitekta Ata Skalberga avangarda projekta, oma tur dabūja atsevišķu dzīvokli.»
Grīziņkalns īpašs ar to, ka Lilija, kas ir Lilitas Bērziņas īstais vārds, tur dzimusi – 1903. gadā. Lilita Bērziņa bija pieņemts skatuves vārds.
Vārdadienu viņa vienmēr svinēja 30. aprīlī, Lilijās. Arī teātrī visi viņu apsveica ne Lilitās, bet Lilijās.
Taču Edgars ik pa laikam dzīvoja pie omas, jo kopā likās interesantāk. «Lai gan omai tur bija divas istabiņas, viņas izpratnē šis nebija izdevies projekts. Milzīgie logi pa visu sienu, kas nebija verami, nebija nomazgājami bez izcelšanas. Pati viņa to nevarēja izdarīt. Oma kādu laiku dzīvoja tur, viņas trepēs arī Raimondam Paulam iedeva dzīvokli, taču viņš pirmais devās prom. Kad pēc dažiem gadiem uzbūvēja daudzdzīvokļu māju tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā, viņa gāja uz Kultūras ministriju un lūdza samainīt dzīvokļus, lai būtu tuvāk meitai un mazdēlam, jo mēs tikmēr arī bijām pārcēlušies uz šo rajonu. Tas izdevās, un tur oma nodzīvoja līdz mūža galam. Tekstus lomām mājās mācījās pusbalsī. Viņa nemīlēja, ka tad kāds ir istabā, bet caur sienu jau vienmēr varēja dzirdēt. Vaļasbrīžos lasīja, daudz vācu valodā, bija iecienījusi žurnālu «Inostrannaja ļiteratura», kas iznāca Maskavā, jo tajā publicēja jaunākos ārzemju rakstnieku darbus. Viņai patika arī šūt un tamborēt vai adīt.
Šūt viņai ļoti patika! Man tas nepatika, jo bija skaidrs – šovakar vairs nekā garšīga nebūs.
Viņa man arī kreklus vasarai šuva! Omas mamma Zelma taču bija šuvēja, visām Rīgas kundzēm šuva.»
Sanagloja pat štābiņu
«Visspilgtākās atmiņas man ir no bērnības vasarām, kad omai teātrī bija atvaļinājums un man nebija bērnudārza vai vēlāk skolas. Tad nu visbiežāk Asaros, kur tika īrēta vasarnīca, no rīta līdz vakaram diendienā bijām divatā, jo mani vecāki pa dienu strādāja. Kad paaugos lielāks, mājās kļuva garlaicīgi, vajadzēja biežāk tikt ārpus sētas, jo tur bija draugi ar riteņiem un citām nodarbēm, oma vienmēr pukojās, ka es iebraucu mājās tikai pusdienas paēst un pa nakti pārgulēt. Teica: «te nav nekāda iebraucamā vieta!» Teica, ka ir taču kaut kas dārzā jādara, ka vajagot rododendrus apliet, zemi uzvest.
