Rīga +19°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Mazajai Līnai ir tikai četri gadiņi, bet pēdējais gads no viņas ir prasījis izturību, kuras pietiktu mūžībai. Taču Līna ir ārkārtīgi saulains un gaišs bērns. «Viņa mums visiem māca pacietību un prieku par katru sīkumiņu,» atzīst Maija.
Mātes intuīcija
«Mūsu stāsts sākās pagājušā gada martā, kad Līna pēkšņi no rītiem sāka mosties piepampusi. Konsultējāmies ar ģimenes ārstu, un sākotnējā versija bija – alerģija pret ziedputekšņiem. Analīzēs nekas tāds neparādījās, un ārsts nosūtīja mūs pie alergologa Bērnu slimnīcā. Uz vizīti bija jāgaida trīs nedēļas, tomēr man bija neizskaidrojama iekšēja sajūta, ka vaina tomēr nav alerģijā, tādēļ meklēju iespēju tikt pie ārsta ātrāk. Protams, tas bija par maksu, bet mums izdevās nokļūt pie speciālista jau pēc dažām dienām. Tiklīdz iegājām kabinetā, daktere, ieraugot Līnas pampumu, kratīja galvu un teica – nē, neesam atnākuši pie īstā ārsta.
Tūska bija izplatījusies pa visu ķermeni, un Līnai bija grūti paiet. No 16 kilogramiem svars īsā laikā bija pieaudzis līdz 21 kilogramam.
Ārste uzreiz sazvanīja Bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļu, lai pārliecinātos, ka domā pareizi un tūskas iemesls ir nieru funkcijas traucējumi, nespējot izfiltrēt šķidrumu, kas uzkrājas. Taisnā ceļā no dakteres kabineta braucām uz slimnīcu. Un palikām tur uz pieciem mēnešiem…
Sākumā mums sacīja, ka pie vainas ir klasisks nefrotiskais sindroms – nieru iekaisums. Būšot jāpaliek slimnīcā divas nedēļas, jo jālieto nopietnas antibiotikas, kas palīdzēs nierēm atsākt normāli strādāt un izvadīt šķidrumu. Uz to tad arī noskaņojos. Pagāja divas nedēļas, bet nekādu uzlabojumu nebija. Un tad viss tikai sākās!»
Kad itin nekas nepalīdz
«Kad sapratām, ka zāles nepalīdz, diagnoze nav īstā un ārstējošā ārste plātīja rokas, nesaprotot, kas īsti notiek, un sakot, ka vajag pagaidīt vēl un kaut kad taisīt nierēm biopsiju, lai paņemtu audu paraugu, atkal parādījās tā pati iekšējā sajūta, kas teica, ka gaidīt nevajag. Teicu dakterei, ka ir jānoskaidro, kas notiek. Simtprocentīgu skaidrību biopsija nedeva, bet tapa skaidrs vismaz tik daudz, ka tas nav klasisks nieru iekaisums un pie vainas ir kāda ļoti reta nieru slimība, kas pēdējo reizi bērnam Latvijā konstatēta pirms 15 gadiem. Bet daktere mierināja, ka ir vadlīnijas, pēc kurām rīkoties.
Tā arī tika darīts, bet notika pretējais – tūska mocīja Līnu arvien vairāk, situācija tikai pasliktinājās, un drīz vien viņa bija tik ļoti piepampusi, ka vispār vairs nevarēja pastaigāt.
Vairākas nedēļas Līna gulēja, pieslēgta sistēmām. Viņai bija kritiski analīžu rādījumi un vajadzēja pārliet asinis. Kā par spīti, visi trakumi vienmēr sākās naktīs vai brīvdienās, kad ārstējošā daktere nebija uz vietas un nāca dežūrārsti un ārsti no intensīvās terapijas. Viņai bija jālieto tik daudz zāļu – no rīta vien 12 tabletes un kapsulas!
Taču Līna ir vissakarīgākais bērniņš pasaulē, ar viņu visu var sarunāt, un, kad bija jādzer zāles, viņa ņēma vienu kapsulu pēc otras un pacietīgi rija nost.
Taču nekas, itin nekas nepalīdzēja! Analīzes kļuva vēl sliktākas.»
Diagnoze, ko bez špikera nenosaukt
«Kādā sestdienā daktere zvanīja no mājām un teica, ka šodien ārsti veiks operāciju, lai Līnai ievietotu katetru – ir vajadzīga nieru dialīze, jo meitai jau sāk pasliktināties sirds veselības rādītāji, un viņa jau pirms tam visu laiku cieta no augsta asinsspiediena.
Agrāk nemaz nezināju, ka nieres atbild par tik daudzu orgānu darbību – par asinsriti, sirds un smadzeņu darbību, par augšanas hormoniem un citām lietām!
Taču katetru ar pirmo reizi ievietot neizdevās. Operāciju taisīja trīs reizes! Es biju jau uzvilkusies. Kad tev kārtējo reizi pasaka, ka katetrs nav ievietots pareizi un to nevar pieslēgt dialīzes iekārtai, gribas teikt: ejiet ellē, es negribu mocīt bērnu! Bet es ļoti labi sapratu: ja Līnu nepieslēgs aparātam, viņa neizdzīvos.
Viņai bija jau sākusies organisma saindēšanās.
Līnas nieres strādā ačgārni – to, ko vajag paturēt organismā, tās izlaiž ārā, bet to, kas jāizvada, atstāj.
Vienubrīd dakterei likās, ka meitai ir kombinācija no vairākām slimībām, iespējams, pie vainas ģenētika, taču tur neko neatrada. Tagad Līnai ir noteikta slimības diagnoze, ko bez špikera nemaz nevaru izrunāt. Meziangioproliferatīvais glomerulonefrīts. Taču joprojām nav atbildes uz jautājumu, kāpēc viņai nepalīdz nevienas zāles.
Tika doti ķīmijterapijas preparāti, imūnsupresanti, bet no zālēm bija toksikoze vai kļuva vēl sliktāk.
Vienīgais, kas viņai šobrīd palīdz, bet neārstē, ir nieru dialīze, kas notiek katru nakti 12 stundu garumā. Lai tiktu mājās no slimnīcas, es iemācījos pati meitu pieslēgt portatīvajai dialīzes iekārtai. Nu esmu medmāsiņa uz pusslodzi – vakarā pieslēdzu, no rīta atvienoju. Pusi no diennakts Līna pavada, pieķēdēta savai gultiņai. Ik mēnesi mums tiek piegādāti īpaši šķidruma maisi, lai izskalotu meitas organismu. To cena mēnesī mērāma vairākos tūkstošos, bet, paldies, valsts tos kompensē, tāpat arī dialīzes aparātu.
Bija mazs brīdis, kad likās, ka dialīzi var veikt katru otro nakti, taču tas beidzās slikti – Līnai atkal atgriezās tūska, un mēs vairs neeksperimentējām.»
Iekšējā spēka pamošanās
«Mums pa abiem ar vīru Valdi ir pieci bērni – no pirmās laulības man ir meitas Madara (18) un Nora (16), viņam – Matīss (16) un arī Nora (14), bet abiem kopā – Līna (4). Pusaudži nekad neteiks, ka viņiem ļoti gribas, lai mamma būtu mājās, bet, kad ar Līnu atgriezāmies no slimnīcas, redzēju, ka viņi ir laimīgi. Vecākā meita Madara atzina, ka tolaik nespēja uzturēties šeit, jo nebija māju sajūtas. Tāpēc labāk gāja kur citur, lai nejustu to tukšumu.
Norai bija devītās klases izlaidums – atskrēju uz pasākumu, iedevu puķes un devos atpakaļ uz slimnīcu.
Arī bērniem bija neziņa, un mums visiem ik pa laikam piezagās doma: «Bet kas būs, ja viņa nomirs?»
Savā būtībā esmu plānotāja, man ļoti patīk, ja ir plāns A, B un C, bet slimnīcā man nevarēja iedot vairākus plānus uzreiz, teica – izdarīsim vispirms šo, paskatīsimies, kas būs, un tad arī domāsim, ko darīt tālāk. Man tas bija ļoti nesaprotami, bet esmu iemācījusies pieņemt, ka visu nav iespējams noteikt uzreiz, lai kā arī gribētos…
Līnas slimība ir būtiski mainījusi dzīves kvalitāti ne tikai viņai pašai, bet visai mūsu ģimenei.
Lielie bērni aizrāda, ka netieku uz viņu basketbola spēlēm, koncertiem un pasākumiem, bet man noteiktā laikā ir jābūt mājās.
Mums ar vīru ir kopīgs uzņēmums, kosmētikas bizness Vegan Fox. To vadīju arī no slimnīcas, un vīrs naktīs saiņoja paciņas, bet strādāšana ir ļoti nosacīta. Tagad, kad Līna ir atguvusi savas komunikācijas un kustību spējas, viņa ir ļoti aktīva un sabiedriska, viņai visu laiku vajag mammu, jo slimnīcā pierada, ka nepārtraukti esmu blakus. Dziedāšana, zīmēšana, dejošana, masāža, fizioterapeits – spēj tikai izvadāt! Bet tas ir jādara! Reāli varu pastrādāt naktīs vai divas stundas dienā. Man visu laiku ir sajūta, ka jāpaspēj izdarīt miljoniem lietu.
Skaidrs, ka visu vienā dienā nevarēšu, tad nu kaut ko ķeru un grābju, un daudz ko aizmirstu.
Tad lielie bērni apvainojas, jo jau neskaitāmas reizes atgādinājuši, ka tajā un tajā dienā būs koncerts.
Slimnīcā pārstāju normāli gulēt – visu laiku cēlos augšā, lai pārbaudītu, vai Līna vēl elpo, līdzīgi kā mammas, kam tikko piedzimis pirmais bērns. Man joprojām ir ļoti caurs miegs. Līna guļ mūsu guļamistabā, un dialīzes aparāts ir diezgan skaļš. Tas arī mēdz pīkstēt, piemēram, ja Līna uzguļas uz katetra, man viņa ir jāpagroza.
Nesaprotu, kā tajos piecos mēnešos slimnīcā nesabruku, jo visu laiku nēsāju Līnu uz rokām, knapi ēdu, negulēju, tomēr nez no kurienes uzradās iekšējs spēks.
Es pat nezināju, ka spēju būt tik kareivīga, strīdēties ar ārstiem. Izrādījās, ka manī pamodās lauvu mātīte.»
«Mammu, neuztraucies!»
«Nevar teikt, ka mums ir šausmīgi grūti, jo viss atkarīgs no tā, ar ko salīdzini. Citas mammas vispār netiek no mājas ārā, bet tikpat labi var teikt, ka citiem nav nekādu problēmu. Tāpēc man nepatīk salīdzināšana un šķiet nejauki, ka daktere dažreiz it kā iebāž acīs, varbūt cerot mierināt, ka mums jau nav trakākais gadījums. Mēs salīdzinām tikai paši ar sevi. Un, tā skatoties, ir labāk, jo vairs nav jāuzturas slimnīcā.
Jā, Līna pagaidām nevar apmeklēt bērnudārzu, bet kopš pagājušā rudens cītīgi vingro ar fizioterapeitu, iet uz masāžu, ko apmaksā Ogres pašvaldība.
Pēc ilgās gulēšanas slimnīcā bija jāmācās no jauna staigāt, piecelties no podiņa, darīt elementāras lietas. Viņai nebija spēka pat pacelt karoti, lai paēstu. Taču Līna par to nevienā brīdī nesūdzējās.
Tagad viņa pati var nokāpt pa trepēm un uzreiz jūtas pieaugušāka. To mēs visi varam no meitas mācīties – pacietību un prieku par katru sīkumiņu, par it kā pašsaprotamām lietām, kas patiesībā ir dāvana un vienā jaukā dienā var vairs nebūt.
Kad beidzot atgriezāmies mājās, ar vīru runājām, ka tagad īpaši novērtējam to, ka varam sēdēt visi pie viena galda.
Un vēl kaķis klēpī! Absolūta laimes sajūta!
Arī tad, kad ir procedūras vai kārtējā operācija, Līna saka: «Mammu, neuztraucies, viss būs kārtībā!» Ar savu pozitīvismu viņa aplipina mūs visus.
Slimnīcā Līnai asaras galvenokārt lija nevis sāpju dēļ, bet par to, ka nevar satikt māsas, brāli, vecmāmiņas.
Ar bērnu varēja būt tikai vecāki. Tiklīdz Līnai atļāva doties ārā, slimnīcas pagalmā rīkojām ģimenes satikšanos vismaz uz pusstundiņu. Jāņos visi sociālajos tīklos lika bildes ar vainagiem un ugunskuriem, bet mums ar Līnu bija vainadziņš no papīra puķēm. Jautājums «Kad mēs varēsim braukt mājās?» atskanēja vairākas reizes dienā. Bet es nevarēju atbildēt uz šo jautājumu, un neviens cits arī ne.
Jā, es biju klāt, un tas ir svarīgi, bet vienīgais, ko varēju darīt – būt blakus un dot savu mīļumu un mīlestību. Cauru dienu nēsāju opiņā un, kad vien varēju, turēju klēpī. Neko vairāk nevarēju izdarīt, bet sapratu, ka tas ir pats labākais, ko varu darīt – dot savu ziedošanos un mīlestību bez atlikuma. Sevi biju nolikusi malā, galvenais bija palīdzēt Līnai. Un kas gan bija manas vajadzības, salīdzinot ar to, ko nācās izciest viņai? Jā, psiholoģiski tas bija grūti, bet man ir vīrs kā eņģelis. Viņš mani līdzsvaro, jo visu uztver mierīgi.
Kad es satraucos par analīzēm un raudu, pietiek ar viņa apskāvienu kaut uz dažām sekundēm, un es nomierinos.
Mēs pat smējāmies, ka tētis atveda mammai līdzsvaru un enerģiju.»
Ar cirvi zem gultas
«Tagad, kad esmu kopā ar Valdi, varu teikt, ka esmu uzplaukusi kā sieviete un atguvusi mieru, bet pirms tam… Tad man jāatgriežas pagātnē. Kad manām meitām, Madarai un Norai, bija četri un seši gadi, mans pirmais vīrs no rīta aizgāja uz darbu un vairs neatgriezās. Tajā naktī sāku zvanīt, meklēt viņu, bet nekā. Grūtākais bija neziņa. Mēs viņu meklējām trīs mēnešus. Izdomājos visu ko – varbūt viņš ir aizmucis no mums, varbūt aizbraucis uz ārzemēm, varbūt sajucis prātā, varbūt vēl kas noticis.
Viņu atrada mežā nogalinātu… Šis noziegums tā arī palicis neatklāts.
Es neatceros, kā izvilku pirmo gadu. Paldies manai mammai, kas mums uztaisīja vakariņas, iztīrīja māju un izmazgāja veļa, jo es tajā laikā tikai eksistēju. Pirmos pāris mēnešus gulēju ar cirvi zem gultas, jo mēs mitinājāmies dzīvoklī pirmajā stāvā. Pie katra mazākā trokšņa man likās, ka tagad nāk nogalināt arī mūs.
Man bija bail iet uz bērnudārzu pakaļ bērniem, jo likās, ka viņu tur vairs nebūs.
Smadzenes uzbūra īstas šausmu ainas, un es jutu briesmīgas bailes.
Toreiz arī savas vajadzības pilnīgi noliku malā. Biju palikusi vienīgā pelnītāja, bija jāstrādā, jāmaksā kredīti un līzings, bet galvenais – es gribēju atgriezt meitām normālu ikdienu, vedu viņas uz pasākumiem, uz smilšu terapiju, darīju visu iespējamo, lai palīdzētu bērniem. Bet acīmredzot kaut ko neizdarīju līdz galam, jo tagad Norai psihosomatisku iemeslu dēļ sāp vēders. Šķiet, mēs īsti neizrunājām notikušo savā starpā, jo man likās, ka viņas ir pārāk mazas.
Bērnu dēļ bija jāsaņemas, un tas palīdzēja tikt pāri zaudējumam. Palīdzēja arī ģimene – mums tā ir liela! Manam brālim ir pieci bērni, kuriem pašiem jau ir bērni, un lielā ģimenē ir daudz dzimšanas un vārda dienu. Meitu dēļ braucu un piedalījos, lai gan jutos tā, it kā būtu citur. Meitenes bija sabiedriski aktīvas, dejoja, sportoja, bija jābrauc uz koncertiem un sacensībām un visur jābūt klāt, bet kā sieviete biju sevi pilnīgi norakstījusi un domāju, ka dzīvošu tā, lai bērniem ir labi.
Ik pa laikam es uzdodu sev jautājumu, ko tādu esmu izdarījusi, ka man šis viss ir bijis jāpiedzīvo, un brīžiem pieķeru sevi pie domas – kas būs nākamais?
Un tā nav forša sajūta. No otras puses, piedzīvojot ciešanas, tu spēj gan vairāk saredzēt dzīves gaišo pusi, gan arī dot citiem.»
Šreka kāzas
«Ar Valdi iepazinos nejauši. Viena no mana brāļa meitām precējās un aicināja mani par vedējmāti. Bet par vedējtēvu bija ielūgts līgavaiņa draugs – Valdis. Viņš ir humora cilvēks, teica, ka vajag sarīkot Šreka kāzas un ierasties zaļos kostīmos. Bet es domāju – ak die’s, ar ko esmu salikta kopā! Man likās, ka jāorganizē perfektas kāzas, jo man ir teicamnieces sindroms, bet Valdis šķita tāds… pustraks! Es uz viņu neskatījos kā uz vīrieti, bet kā uz partneri, ar ko kopā jāsarīko pasākums. Bet, kad kāzas bija novadītas, pusnaktī iestājās atslābums.
Mēs sākām dejot, runāt par citām tēmām, ne tikai par kāzu dekorācijām, un tad atskārtu, ka viņš ir interesants vīrietis.
Kopš tās kāzu nakts esam kopā.
Toreiz biju dzīves salauzta, bet Valdis ar jokošanu, mieru, un zināmu pofigismu to mainīja. Viņš nekad nepaceļ balsi, visu uztver mierīgi. Es varu izkliegties, izlādēt savas dusmas uz viņu, bet vīrs saglabā līdzsvaru un nolīdzsvaro arī mani. Šķiet, tieši tāpēc mūsu laulība ir tik pašsaprotama un viegla. Es esmu perfekcioniste, bet tagad mēs viens no otra mācāmies to, kā katram pietrūkst. Es cenšos tik ļoti nepārdzīvot, savukārt viņš apgūst savāktību.
Mums abiem jau bija bērni, un daudzi brīnās, kā esam iztikuši bez pielāgošanās un greizsirdības drāmām. Kad meklējām māju, mums vajadzēja daudz istabu, jo ļoti labi atceros, ka man pusaudža gados bija svarīga sava telpa, lai neviens nenāk un netraucē. Bet vakariņas vienmēr ēdam kopā. Bērni ir līdzīgā vecumā un sapratās jau no pirmās reizes. Nebija greizsirdības, un es arī neiztaisījos par Matīsa un Noras mammas aizvietotāju. Trīs nedēļas viņi dzīvo ar mums un trīs – ar savu mammu. Bērni mani pieņēma kā savējo, un tas notika ļoti viegli.»
Vai tiešām jāvar viss?
«Slimnīcā mana vienīgā loma bija atbalstīt Līnu visos jautājumos un būt ar viņu, bet ikdienas rūpes bija atstātas uz vīra pleciem – gan par māju, gan par bērniem, gan par biznesu. Kad atgriezos mājās, man likās, ka nu atkal varu visu darīt, un uzņēmos par daudz – biju mamma, sieva, medmāsiņa, šoferis, veļas mazgātāja, gludinātāja, apkopēja un vēl uzņēmuma vadītāja. Tas atspoguļojās vēl sliktākā miegā un dusmās uz bērniem. Ja pati to nepamanu, vīrs palīdz ieraudzīt.
Sāku iet pie psihologa un uz masāžu – man daudz nevajag, lai uzlādētu baterijas.
Atceros, bija skolēnu brīvlaiks ziemā, un es psiholoģei stāstīju, ka ļauju saviem bērniem atpūsties un slinkot, gulēt līdz vieniem pēcpusdienā un visu dienu pavadīt pidžamā. Viņa sacīja, ka esmu ļoti laba mamma, bet pajautāja, kāpēc es sev neatļauju tādu slinkošanu kaut vienu dienu. Jā, tiešām, kāpēc?!
Tā ir audzināšanas vaina. Manā bērnībā gulēšana līdz pusdienlaikam bija kaut kas neiedomājams – tā taču ir slinkošana, tā nepieklājas, tā nav smuki! Es nemaz neprotu atpūsties, neko nedarot! Parasti mani pie vietas noliek saslimšana, piemēram, nēsājot Līnu, sabeidzu muguru. Bet tagad esmu iemācījusies vismaz uztvert šos signālus.
Agrāk likās – kā tad slimosi, ja strādā no mājām?! Strādāt var taču arī slima!
Ne tikai Līnai, bet arī citiem bērniem ir dažādu veidu problēmas, un reizēm mēdz piezagties sajūta, ka esmu tikai ar Līnu, bet pārējie atstāti novārtā. Man ir viens slims, neārstējams bērns, vēl vienai meitai ir psihosomatiskas vēdersāpes, un vienā brīdī sāku domāt, ka kaut ko daru nepareizi, bet nezinu, ko.
Man likās, ka esmu slikta mamma, ja jau viss neiet kā smērēts.
Psiholoģe man palīdzēja saprast, ka esmu ļoti laba mamma, jo katram bērnam tomēr tiek dots konkrētajā brīdī nepieciešamais atbalsts no viena vai otra vecāka. Piemēram, meita pārgāja uz tālmācību, gandrīz gadu apmeklē psihoterapeitu, un tas nozīmē, ka daru labu viņas mentālās veselības labā.
Manai mammai arī bija teicamnieces sindroms, kā jau daudzām viņas paaudzes sievietēm.
Tiku mācīta, ka sievietei viss ir jāvar, viss ir jāpaspēj, nav nekādas čīkstēšanas vai sēdēšanas bez darba.
Darbaudzināšanas nolūkā man lika strādāt fermā, un gan apstākļi, kādos mitinājās dzīvnieki, gan apiešanās ar viņiem, gan lopu kaušana un milzīgās žurkas, kas tur skraidīja, radīja traumu. Toreiz sev nosolījos, ka pieaugot noteikti palīdzēšu dzīvniekiem, bet vispirms izmācījos par baņķieri.»
Darba terapija
«Vispirms ar Valdi radījām kopīgu uzņēmumu un tikai pēc tam apprecējāmies. Uzņēmums iedod izdzīvošanas spītu, un tas ir ļoti palīdzējis pārvarēt grūtos brīžus. Man ir svarīgi darīt kaut ko jēgpilnu, tāpēc ražojam vegānisku kosmētiku. Jā, es varēju palikt strādāt lielā uzņēmumā, būt maza skrūvīte milzīgā mehānismā un piecos vakarā aizvērt aiz sevis durvis. Reiz meitām bērnudārzā bija karjeras diena, un tad viņas man tiešā veidā pajautāja, kam ar savu darbu daru labu. Palīdzu biznesmeņiem kļūt vēl bagātākiem? Tas bija kā klikšķis, ka jāveido savs uzņēmums.
Kosmētiku sev biju gatavojusi jau iepriekš, un tā šķita loģiska izvēle.
Klāt nāca dzīvnieku mīlestības un vegāniskais aspekts.
Uzņēmums nav gluži kā bērns, bet mēs ar vīru esam radījuši kaut ko savu bez juridiskā departamenta, finanšu nodaļas no 100 cilvēkiem, kā ir lielajos uzņēmumos. Paši un no nulles, izmantojot pašu iekrājumus un arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu. Uzņēmums dod gan spēku, gan spītu tomēr nepadoties un īstenot visas idejas.
Esot slimnīcā, ik pa laikam bija doma, ka tomēr jātaisa ciet, bet sapratu, ka darbs ir tas, ko es varu ietekmēt, un, darot noteiktas lietas, ir noteikts rezultāts.
Savukārt ar savu bērnu neko īsti nevarēju izdarīt. Tas, ka kaut ko tomēr spēju, kaut kam deru, deva ļoti labu sajūtu. Es nevēlos būt dzīves sagrauzta, tāda, kurai citi met līkumu.
Kad man dzīvē kādreiz prasīja, ko es vēlos darīt, atbildēju, ka gribu būt labdare. Toreiz nezināju, kā to īstenot, bet tagad caur savu uzņēmumu palīdzam dzīvnieku patversmēm un dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijām. Darot labu, varu kaut ko mainīt. Piemēram, pērn atbalstīju ieceri aizliegt kažokzvēru audzēšanu.
Es regulāri ziedoju arī asinis, un pēc katras reizes ir sajūta, ka esmu paveikusi kādu brīnumu. Man ir zems asinsspiediens, tāpēc dažreiz grib sūtīt mājās, bet esmu ļoti spītīga – eju paskraidīt pa trepēm, lai paceltu asinsspiediena ciparu.
Man ir svarīgi parādīt bērniem, ka dzīve ir nevis internetā, bet rezultātu var sasniegt, strādājot reālu darbu.
Tas nav tāpēc, lai ieaudzinātu darba tikumu, bet gan apziņu, ka tu kaut ko vari ietekmēt – izdari darbu un ar nopelnīto palīdzi citiem. Tas ir kā stāsts par plastmasas salmiņiem. Citi saka – ko gan tas dos, ja es neizlietošu vienu salmiņu, bet, ja to dara četri miljoni cilvēku, ir rezultāts. Katrs var iesaistīties ar mazumiņu! Un ne vienmēr tam ir vajadzīga nauda, labu var darīt, ziedojot arī savu laiku, piemēram, palīdzot patversmē. Reizēm bērni aizrāda, kāpēc braucu uz Rīgu viena ar mašīnu, nevis ar vilcienu – vai zinu, kādu ekoloģisko pēdu aiz sevis atstāju? Un es priecājos, ka viņi to pamana – tātad ejam pareizajā virzienā.»
Dzīve šodienā
«Maija beigās plānojam doties ģimenes braucienā uz Vīni. No vienas puses, esmu pieņēmusi mūsu jauno ikdienu, bet, no otras, joprojām iekšā dīdās nemiers, un vides maiņa varētu palīdzēt. Sevi galvenokārt veltu Līnai, un tīri objektīvi pārējie bērni ir mazliet atstāti novārtā, bet arī viņiem vajag gan ģimenes kopību, gan patīkamu piedzīvojumu garšu. Iespējams, šis varētu būt viens no pēdējiem ceļojumiem kopā ar visiem bērniem, kamēr viņi ir mūsu paspārnē, jo lielākie jau pavisam drīz izlidos savā dzīvē.
Bijām pārsteigti, ka lidmašīnā jāpērk atsevišķa biļete dialīzes iekārtai. Aviokompānija salīdzināja to ar čellu vai kādu citu mūzikas instrumentu, kam vajadzīga biļete, vedot to salonā, taču Līna bez dialīzes iekārtas nevar dzīvot.
Varbūt izturētu pāris dienas, bet tad atkal sāktos drausmīga tūska, jo viņas nieres nespēj strādāt pilnvērtīgi.
No čella tomēr nav atkarīga veselība un dzīvība.
Tagad esam nogaidīšanas fāzē. Nekas nemainās – Līnai nekļūst ne sliktāk, nedz arī labāk. Augustā viņai paredzēta nākamā ķīmijterapijas deva. Tādas kopumā nozīmētas trīs – pirmās divas bija februārī un martā. Taču uz šīm zālēm īpaši neceram. Kā teica daktere, teorētiski var notikt brīnums, un, ja zāles palīdzētu, to parādītu jau pirmā deva, taču tā nenotika. Bet kurss esot jāiziet līdz galam, to nevar atstāt pusratā. Taču es vairs negaidu brīnumu, jo ir grūti dzīvot nemitīgā spriedzē – nu, varbūt tagad beidzot būs!
Gluži kā tad, kad neiestājas grūtniecība un tu taisi vienu testu pēc otra, cerot, ka nākamais beidzot būs pozitīvs.
Kad bijām slimnīcā, katru ārsta vizīti gaidīju kā atpestīšanu, cerot, ka vakar darītais šodien būs devis rezultātu. Es uztvēru ārstus gluži kā dievus, paļāvos un ticēju, ka viņi taču zinās un pateiks, kā dzīvot tālāk. Es nepieļāvu nekādu citu iespēju, kā vien to, ka mums jāatgriežas tajā stāvoklī, kāds bija pirms slimības. Kad Līnu palaida mājās ar dialīzi, domāju, ka pietiks ar pāris nedēļām.
Bet tad vienā brīdī sapratu, ka tā tomēr nenotiks un vairs nebūs, kā bija, vismaz ne tik ātri.
Es pārstāju maldināt un apmānīt sevi.
Mēs nezinām, kas notiks turpmāk. Jā, Līnas nieres vairs nekļūs pilnīgi veselas, visticamāk, zāles būs jālieto visu mūžu. Vienā brīdī ārsti saka, ka teorētiski bērns ar dialīzi var dzīvot septiņus gadus, citā – ka tad nieres sāks slinkot un pārstās darboties vispār.
Iespējams, tālākā nākotnē būs jāapsver nieru transplantācija, bet nav nekādu garantiju, ka slimība nesabojātu arī pārstādītās.
Realitāti esmu pieņēmusi tādu, kāda tā ir. Atskatīšanās pagātnē vai rožainas nākotnes plānošana neko nedod, un tā ir vēl viena lieta, ko mācos no Līnas, – dzīvot šodienā ar skatu uz rītdienu, paņemot visu iespējamo no katras dienas.
Es vairs nelauzu galvu, par ko mums un Līnai ir viņas slimība vai kāpēc esam to pelnījuši.
Mēs cenšamies atbalstīt viņas vēlmi būt normālam bērnam un no sirds priecājamies par gaišumu, ko viņa ienes mūsu ģimenē.»
Maija iesaka arī TEV!
- Izšūšana krustdūrienā. Tas ir vecmodīgs, bet ļoti labs nervu nomierināšanas veids, jo citādi nespēju atpūsties – domas visu laiku šaudās šurpu turpu. Bet izšujot nemaz nav iespējams domāt par kaut ko citu, jo izmantoju ļoti sarežģītas shēmas uz 20 lapām. Vienu darbu izšuju gadiem ilgi, jo krustdūriens, ko izmantoju, ir ļoti smalks. Patiesībā mani īsti pat neinteresē rezultāts – galvenais ir process.
- Filozofu klubiņš pirtī. Pirts rituālu piekopjam ik nedēļu, jo tas palīdz attīrīt ne tikai ķermeni, bet arī prātu un domas. Mūsu pirtiņa ir tā vieta, kur ar vīru pārrunājam lielās, filozofiskās tēmas, jo vide pati par sevi vedina uz eksistenciālām pārdomām. Šeit testēju arī pašu radītos kosmētikas līdzekļus, piemēram, ķermeņa skrubjus.
- Kalendārs ar dzīves notikumiem. Katru gadu pasūtu ģimenes kalendāru nākamajam gadam. Tam izvēlos nevis vienkārši smukas fotogrāfijas, bet bildes, kas parāda iepriekšējā gada konkrētajā mēnesī piedzīvotos notikumus. Piemēram, pērn aprīlī Līna slimnīcā vēra krelles un gleznoja, lielajām meitām bija kora un deju skate un spāru svētki jaunajai skolai. Dzimšanas dienas ir apvilktas ar sarkanu, vārda dienas – ar zilu krāsu, un, ja izmanto sagatavi, katru gadu viss nav jādara no jauna, bet, ja, teiksim, kāds ir piedzimis, kalendāru var papildināt
- Galda spēles ar bērniem. Tas ir ne vien lielisks veids, kā pavadīt kopā laiku, bet arī iespēja aprunāties par nopietnām tēmām, jo diez vai kāds pusaudzis tāpat vien sāks runāt par politiku, karu Ukrainā vai citiem svarīgiem notikumiem. Spēlējot mēs diskutējam, un bērni iemācās argumentēt savu nostāju.
- Kriminālromāni. Man ļoti patīk lasīt, un esmu aizrāvusies ar skarbiem krimiķiem, jo tad savi pārdzīvojumi vairs neliekas tik traki. Tagad lasu zviedru rakstnieku Kamillas Lekbergas un Henrika Fekseusa grāmatu Kaste, bet mans mīļākais autors ir Gijoms Miso, jo viņa stāstos sižets ir apvīts ar mistiku un nav iespējams paredzēt, kur tas aizvedīs.
