Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šādā piedzīvojumā katru gadu dodas ne viens vien vīna cienītājs. Kas gan var būt vēl autentiskāk un pacilājošāk kā pielikt roku un darbu sava mīļākā vīna tapšanas procesā? Viens no latviešu pazīstamākajiem vīnu zinātājiem, kas devies šādā pieredzē, ir Tet Rīgas maratona rīkotājs un vīnmīlis Aigars Nords.
Nokļūšana un dzīvošana
Nokļūt uz vīnogu novākšanu nav grūti. Principā jāņem uz grauda vīna darītava un jāraksta e-pasts, ka vēlies braukt pie viņiem strādāt – vākt ražu. «Es rakstīju Château Margaux, kas kādam var likties nepieejama darītava, jo ir viena no pasaulē slavenākajām vīna pilīm, ar bagātu un leģendām apvītu vēsturi. Man atbildēja – jā, lūdzu, brauciet ciemos!» stāsta Aigars.
«Man bieži netic, ka viss, kas bija vajadzīgs, lai tiktu iekšā, bija e-pasta uzrakstīšana. Protams, man ir vīna aizmugure – gan izglītība, gan sakari, uz ko varēju atsaukties, bet nedomāju, ka tam bija izšķiroša loma.»
Uz ražas novākšanas darbiem viņš pieteicās gandrīz gadu iepriekš.
«Cilvēkam ir jārēķinās, ka ražas datumi katru gadu atšķiras un svārstās. Precīzi nav iespējams ieplānot datumus, kad būs jābrauc. Ja vasara ir karsta un laba, novākšana, iespējams, būs vēlāk. Ja vasara ir draņķīga, novākšana, visticamāk, sāksies ātrāk. Šo lēmumu pieņem vīna darītava, un ir jābūt gatavam pielāgoties datumiem, operatīvi paņemot atvaļinājumu.
Man paveicās, jo datumi, ar ko biju rēķinājies, tādi arī palika. Biju tur uz visu ražas novākšanas laiku – divām nedēļām –, bet ir iespējams vienoties par dienu skaitu. Protams, vīna darītavām ir vieglāk, ja esi gatavs braukt uz visu ražas novākšanas laiku, kas ilgst aptuveni divas nedēļas, jo tad var rēķināties ar darbinieku skaitu. Château Margaux ir liela vīna darītava, kam ir gan baltās, gan sarkanās vīnogas, tāpēc šeit ir daudz, ko darīt. Mazākam zemniekam un mazākai vīna darītavai nevajag tik lielu komandu, un var būt grūtāk tādā tikt. Pieņemu, ka tikt uz ražas novākšanu kļūst aizvien grūtāk, jo gribētāju ir daudz.»
Otrs, kas jānokārto pirms braukšanas, ir dzīvošana. «Ir iespēja palikt tuvākajā pilsētā un katru dienu braukt uz darbu vai palikt uz vietas. Es paliku īrētā dzīvoklī Bordo, un katru dienu pulksten 8.00 mani un vēl kādus 20 strādniekus ar autobusu aizveda uz vietu, kur tiek vākta raža, vakarā – atpakaļ. Mani kolēģi pārsvarā bija franči un – man par pārsteigumu – ļoti maz ārzemnieku. Likās, ka tūristiem, kurus šis varētu interesēt, būtu jābūt vairāk.»
Strādāšana
Aigars uzsver: lai šo darītu un brīvdienas pavadītu vīnogu laukos, ir jāmīl vīns. «Filmās un grāmatās vīnogu novākšanas procesu mēdz romantizēt.
Cilvēki iedomājas, ka novākšana notiek ar dziesmām un līstot vīnam. Tā nav.
Šī ir gandrīz kā kartupeļu talka – jāstrādā no rīta līdz vakaram.»
Pa vidu darbam ir pusdienas, kurās strādnieki iedzer vinčiku un pēc pusdienlaika saulītē arī laiski pagulšņā, bet pati vīnogu ķekaru griešana ir fiziski grūts darbs. «Visu dienu esi uz kājām un viegli saliecies. Man kā augumā garajam tika arī citi darbi, piemēram, kastu nēsāšana. Sadraudzējos ar brigadieri, kurš ne vārda nemācēja angliski, savukārt mana franču valoda bija ļoti švaka, tomēr kaut kā runājām. Tiku pie vīnogu pārlasīšanas darba – kad vīnogas jau ir nolasītas, tu vēlreiz pārej pāri vīnogulājiem, paskatoties, vai tur nav palikušas vēl kādas ogas. Vīna darītavās to dara ļoti reti, jo sanāk dārgi.»
Château Margaux tas atmaksājas – viena viņu 2010. gada vīna pudele maksā ap 1000 €.
«Parēķināju, ka toreiz dienā apēdu vismaz kilogramu dārgo vīnogu, un tas arī nav aizliegts. Rupji rēķinot, no kilograma sanāktu aptuveni viena pudele vērtīgā vīna.»
Darba noslēgums un pēcgarša
Ja jau darbs, tad par to arī maksā. Šeit – 9 € stundā, tomēr tiem, kas šeit brauc kā tūristi, naudas pelnīšana ir otrajā, trešajā vai desmitajā plānā, un var sanākt, ka vairāk iztērē nekā nopelni. «Man kā vīnu mīļotājam strādāšana vienā no pasaules slavenākajām vīna darītavām bija liels piedzīvojums. Ieguvu daudz jaunas informācijas gan par vīnogulājiem, gan augsni un vīna darīšanu. Par to, kuras vīnogas ņem un kuras met zemē, no kuriem zariņiem drīkst ņemt, bet kuros – jāatstāj. Viens ir tas, ko lasi grāmatās, otrs – reāli ieraudzīt praksē, kā tas notiek. Strādājot tu izdzīvo gan vīna darītavu, gan vīnu, pēcāk pavisam citādi skatoties uz šo visu.
Tēlaini sakot, atstāj savas asinis tajā vīnā.
Man bija papildu interese, tāpēc tiku arī ekskursijā pa viņu pagrabiem.»
Filmās redzēts, kā vīnogu novākšana beidzas ar jestru, baskājainu bradāšanu pa tām. Mūsdienās tā vis nenotiekot. «Tas ir aizgājušo laiku mīts, ka vīnogas pēc novākšanas bradā ar kājām. Iespējams, tas vēl ir spēkā kādās mazajās vīna darītavās un Portugālē, kur ražo portvīnu. Lielās vīna darītavas tā nedara, jo tas ne vienmēr ir higiēniski un kvalitatīvi.
Vīnogas tiek saliktas kastēs un aizvestas. Bet es kā pirmziemnieks toreiz nezināju, ka tad, kad raža novākta, visi iziet no lauka un sākas mētāšanās ar ogām. Tas ir viņu rituāls – visi ēd ogas un bāž cits citam aiz krekla. Pēc darbu beigšanas bija arī noslēguma ballīte, kur pati īpašniece, ļoti slavena un zināma persona vīna pasaulē, pasniedza mums 1975. gada Château Margaux. Skaisti! Vismaz reizi mūžā iesaku izmēģināt šo pieredzi visiem vīnmīļiem.»
