Anda Kariņa: Esmu premjerministra sieva, un man ir jārunā!

Intervija publicēta žurnāla IEVA 2020.gada 29. aprīļa numurā. 

– Labrīt, Anda! Sarunai jūs sarunai izvēlējāties ļoti neparastu laiku – ir sestdiena astoņi no rīta.

– Maniem mājiniekiem patīk ilgāk pagulēt, bet es esmu rīta putns – ap sešiem mostos gan darbdienās, gan brīvdienās. Man patīk, kā saule lec, rītos viss ir svaigs. Turklāt, agrāk pieceļoties, ir sajūta, ka diena ir garāka.

Citi lasa

Gita Vīksne

Skandāls

«Attapos uz grīdas asins jūrā.» Horens atklāj jaunas detaļas par baiso uzbrukumu Dobelē

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

– Vairāk nekā gadu aicinu jūs uz sarunu, bet vienmēr atteicāt gan man, gan citiem žurnālistiem.

– Neesmu liela runātāja. Turklāt esmu emocionāla – varu kaut ko pateikt un pēc tam nožēlot, jo man nav interviju pieredzes. Kopš bērnības turu prātā tantes padomu piesardzīgi un rūpīgi izvērtēt, ko citiem stāstīt par sevi un savu ģimeni. Viņa teica tā: ja tev iet labi, nestāsti nevienam, jo citi skaudīs, bet, ja tev iet slikti, arī nestāsti, jo kāds varbūt priecāsies.

– Kāpēc jūs tomēr piekritāt intervijai?

– Ir sakrituši vairāki iemesli. Pirmkārt, ārkārtējā situācija valstī ir tieši manā lauciņā – esmu ģimenes ārste ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi. Kad tad es vēl varētu ko teikt, ja ne tagad! Otrkārt, mans vīrs Krišjānis Kariņš šobrīd vada valdību. Latvijā ir tikai viena premjerministra sieva – tā esmu es, tāpēc saprotu, ka man tomēr jārunā. Turklāt esmu dzīves viducī, man ir meitas pieredze un mātes pieredze – šādā brīdī redzējums uz dzīvi ir tik plašs, ka tajā, iespējams, vērts dalīties ar citiem.

– Ko tas nozīmē – būt premjerministra sievai?

– Jau divdesmit ceturto gadu esmu Krišjāņa Kariņa, nevis premjerministra sieva. Dzīves laikā darbi mainās, un pašlaik mans vīrs ir valsts vadītājs – premjerministrs nav mūža darbs, šis amats ir pārejošs. Par savu vīru tā noteikti sacītu ikviena sieva, bet es tiešām domāju:

ir labi, ka valsti šajā situācijā vada tieši Krišjānis – viņš krīzes laikā ir pareizais cilvēks.

– Vai jūs savu vīru vispār redzat? Viņš taču nepārtraukti ir darbā – sapulces, tikšanās, ārkārtas sēdes…

– Kopš valdība strādā attālināti, mēs redzamies pat vairāk. Mūsu mājā ir tukšs dzīvoklis, viņš no tā strādā un vada valdību. Šad tad mums ir pat laiks iedzert kopā tēju. Bet mēs tik un tā nevaram būt kopā tik daudz, kā man gribētos.

– Jūsu vīrs ir premjers kopš pērnā gada janvāra. Esat ar savu lomu apradusi?

– Kā premjerministra sieva eju tur, kur jāiet obligāti, un tur, kur patiešām gribu būt klāt. Publiskums vairāk ierobežo tāpēc, ka nekur nevaram iziet divatā. Nevaram vairs svētdienu rītos divatā izbraukt ar riteņiem, apsēsties parkā uz soliņa un vienkārši parunāties vai kopā paskatīties saulrietu. Atceros, cik grūti bija sākumā, kad pie mājām dienu un nakti stāvēja apsardze un man šķita, ka mani nepārtraukti vēro, – gribējās aizvērt visus logus un durvis. Man gan ļoti patīk Krišjāņa apsardze – patiešām forši puiši, sāku viņus uztvert kā savējos! Bet citādi mana dzīve ir tāda pati kā pirms tam – esmu jau pielāgojusies.

– Jūs esat privāti praktizējoša ģimenes ārste. Ko tas nozīmē?

– Nauda prakses uzturēšanai man pilnībā jānopelna pašai – valsts nemaksā ne par praksē reģistrētajiem pacientiem, ne par prakses uzturēšanu, arī savas medicīnas māsas darbu apmaksāju pati. Apmēram puse manu pacientu ir ārzemnieki, kas dzīvo Latvijā: igauņi un lietuvieši, zviedri, somi, norvēģi, arī itāļi, ir bijuši arī daži korejieši un japāņi, ir pacienti no Indijas un Ķīnas, Krievijas un Amerikas, daudz ebreju, īru, angļu, franču, pat austrālieši. Pacienti mainās – bieži vien viņi Latvijā ir uz laiku, piemēram, vēstniecību darbinieki, bet ir arī uzņēmēji, kas te dzīvo pastāvīgi, vai vīri, kas apprecējuši Latvijas sievieti un palikuši te. 

– Negribat tomēr slēgt līgumu ar Nacionālo Veselības dienestu un būt valsts ārste?

– Nu jau vairs ne, jo visus šos gadus esmu smagi strādājusi, lai izveidotu savu praksi tādu, kāda tā ir, – man ir pietiekams darba apjoms un maksātspējīgi pacienti. Turklāt šaubos, vai es spētu pieņemt noteikumus, kādos jāstrādā valsts ģimenes ārstiem, – manuprāt, viņus bieži vien pārslogo un nenovērtē, viņiem ir milzīga atbildība un maz brīvības, turklāt ierobežoti materiālie resursi, jo jātaupa valsts līdzekļi. No tā savukārt var ciest darba kvalitāte.

– Kad zvanīju jums aprīļa vidū, bijāt nikni satraukta…

– Biju dusmīga, jo es, privāti praktizējoša ģimenes ārste, nevarēju tikt pie medicīniskajiem aizsarglīdzekļiem, lai varētu daudz drošāk pieņemt pacientus – lai aizsargātu savu medmāsu, sekretāri un arī pati nesaslimtu un neatnestu mājās vīrusu vīram, bērniem vai vecākiem. Pirms tam biju nopirkusi visu, ko vien varēju, – jau pāris mēnešu strādājām maskās, tomēr man šķita netaisnīgi, ka privāti praktizējošiem mediķiem nav tādu aizsarglīdzekļu kā valsts mediķiem.

Sandra Eglīte

Intervijas

Premjerministra māsa advokāte Ingrīda Kariņa-Bērziņa: Pārcelties uz Latviju nebija viegli

– Varbūt privāti praktizējošajiem pašiem ar to jātiek galā?

– Krīzē iesaistīti ir visi mediķi – gan tie, kas strādā valsts apmaksātajā veselības aprūpē, gan tie, kas privātpraksēs, arī mūsu ieguldījums valstij ir vajadzīgs. Es arī tagad pati tiktu ar visu galā, ja vien man būtu tāda iespēja, – ja specifiskos medicīnas darbiniekiem paredzētos respiratorus varētu brīvi nopirkt, es tos jau sen būtu nopirkusi! Bet to var izdarīt tikai valsts – privāti praktizējošajiem ārstiem šādas iespējas nemaz nav! Abas ar medmāsu zvanījāmies nedēļām ilgi, un nekas nekustējās ne no vietas – no Nacionālā Veselības dienesta ilgstoši saņēmu atbildi, ka neviens neko nezina un ka man kā privāti praktizējošai ārstei nekas nepienākas. Galu galā viss atrisinājās – tagad arī manai praksei valsts sagādāja respiratorus.

– Jums taču bija iespēja pasūdzēties daudz augstāk un tuvāk – premjerministram pie tējas tases!

– Es jau arī sūdzējos, nevar jau savu sāpi paturēt pie sevis, kad esi uzvilcies! Iespējams, pirms tam problēmu daudzi nesaprata. Izrādījās, ka ir robs likumā – nekur nebija pateikts, kā privāti praktizējoši ārsti var kaut nopirkt dažus respiratorus. Bet vienlaikus saņēmu ziņas no epidemiologiem par maniem Covid-19 pozitīvajiem pacientiem. Man viņi telefoniski jāārstē, jāapzina arī visi pašizolācijā esošie pacienti, kuriem esmu ģimenes ārste. Covid-19 pozitīvo pacientu ārstēšanu uzskatu par savu krīzes laika pienākumu un neprasu par to naudu.

– Jums ir daudz šādu pacientu?

– Nav daudz, bet ir, un daži jau izveseļojušies. Par laimi, viņiem slimība norit viegli, bet šis vīruss ir viltīgs – nekad nevar zināt, kas būs rīt. Uzzinot par pozitīvo testu, cilvēkiem sākumā ir bailes un satraukums, bet pēc dažām dienām, kad fiziskā pašsajūta uzlabojas, iestājas zināms atslābums. Nākamā krīze iestājas tad, kad slimības simptomu vairs nav, bet testi joprojām ir pozitīvi – cilvēki ir sagatavojušies, ka tūliņ, tūliņ jau varēs iet ārā, bet izrādās, ka nedrīkst! Pēc nedēļas, kad divi testi pēc kārtas ir negatīvi un beidzot var iet ārā, cilvēks, protams, ir ļoti priecīgs.

– Arī jūsu vīrs, tāpat kā daudzi citi valdības pārstāvji un Saeimas deputāti, nonāca pašizolācijā.

– Godīgi sakot, man tas nebija pārsteigums. Ir pat pozitīvi, ka tas notika tieši Saeimā, jo tā lēmēji izglītojās un saprata, ko īsti nozīmē noteikumu neievērošana un pašizolācija – savā ziņā tās bija ārkārtējās situācijas praktiskās nodarbības. Krišjānis bija pilnībā pašizolējies tepat mājās, tikai jau pieminētajā atsevišķajā dzīvoklī, kur aiznesām viņam ēdienu. Dārzā staigāt viņš drīkstēja, jo slims nebija, – tur mēs vairāk nekā divu metru attālumā parunājāmies.

– Piekrītat, ka šīs pandēmijas radītās krīzes smagumu iznes sievietes?

– Pilnīgi noteikti tā ir. Esam izturīgākas. Sievietes vieglāk slimo, ilgāk dzīvo, labāk pielāgojas mainīgiem apstākļiem un ir psiholoģiski noturīgākas – tiesa, ne vienmēr ārēji.

Latvijā krīzes smagumu sievietes iznes ne tikai mājās un ikdienā, bet arī medicīnā

– arī tur sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, un veselības aprūpē strādājošajiem šobrīd milzīga slodze. Medmāsa vai daktere, kurai ir bērni, mājām sagādā pārtikas produktus, pagatavo maltīti, uzada bērnam mājturībā zeķi, uzlīmē plāksteri, pamēra temperatūru un vēl organizē, ko ģimene darīs brīvdienās. Tā ir milzīga slodze, bet sievietes to var, jo viņām nav iespējas nedarīt.

– Kā jūs tiekat galā ar bērnu attālināto mācīšanos?

– Dēli jau ir pilngadīgi, vecākais studē Amsterdamā, bet otrs tepat Latvijā – viņš mācās dzīvot atsevišķi pats savā dzīvoklī. Kopā ar mums, vecākiem, pašlaik dzīvo abas meitas skolnieces. Viņas ir pietiekami lielas, lai ar attālināto mācīšanos tiktu galā pašas – vecākā palīdz jaunākajai, turklāt abas labi orientējas mūsdienu tehnoloģiju pasaulē. Es iesaistos vien tad, kad man prasa, – varu paskaidrot bioloģiju un ķīmiju.

Mums ir tā laime, ka vienā mājā ar mums savā dzīvoklī dzīvo mani vecāki. Ir ļoti labi dzīvot līdzās vairākām paaudzēm – joprojām esam kā komanda, cits citu atbalstām, turklāt vecākās paaudzes skatījums uz lietām ir ļoti vērtīgs. Viņi vienmēr ir bijuši un ir mani lielākie atbalstītāji – bez mammas es nebūtu tikusi galā, jo strādāju arī tad, kad bērni bija mazi.

– Kāpēc jūs izvēlējāties studēt medicīnu?

– Mana mamma Lūcija Lapiņa ir medicīnas māsa. Vecākās paaudzes mediķi viņu noteikti atceras – mamma ir Latvijas Māsu asociācijas pirmā prezidente, Latvijas medicīnas māsu augstākā izglītība bija viņas rūpju bērns un nopelns. Kad biju maza un nebija, kur mani atstāt, devos mammai līdzi uz slimnīcu – viņa tolaik strādāja Sarkanā Krusta slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Mammas kabinetā lasīju un zīmēju, 16 gadu vecumā sāku strādāt slimnīcā par sanitāri, pēc tam iestājos Medicīnas institūtā.

– Esat rīdziniece?

– Jā, esmu dzimusi Rīgā, uzaugu Iļģuciemā piecstāvu blokmājas divistabu dzīvoklī – tādi dzīvokļi bija gandrīz visiem maniem klasesbiedriem. Mans tēvs ir inženieris konstruktors, viņš savulaik strādāja kara tehnikas rūpnīcā Komutators.

– Noteikti atceraties laiku pirms 30 gadiem, kad 4. maijā parakstīja deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

– Valsts iekārtas maiņa notika studiju trakuma fonā – man bija 20 gadu, studēju otrajā kursā un gatavojos pavasara sesijai. Radio mums mājās skanēja dienu un nakti – tas bija pozitīvi lādēts un pacilājošs cerību laiks. Kā jau jaunībā, man viss notiekošais likās tik pašsaprotami – tā tam jābūt, un būs labāk! Spilgti palicis prātā 1991. gada barikāžu laiks. Tieši dienā, kad gaidīja tankus, bija paredzēts eksāmens patoloģiskajā fizioloģijā, un man no šā eksāmena bija ļoti bail! Aizbraucām uz Stradiņa slimnīcu, uzzinājām, ka eksāmens tomēr nenotiks. Bijām tik laimīgas! Kopā ar draudzeni devāmies uz Vecrīgu, bijām dzirdējušas, ka Doma baznīcā ir medpunkts, – kā jau topošās mediķes gribējām apskatīties, padzīvoties tur. Tikām līdz Līvu laukumam, un tur nopietni vīri mūs apturēja un teica, lai pat nemēģinām te grozīties – lai ejam mājās un domājam par bērniem, nevis nākam skatīties uz tankiem.

– Pēc dažiem gadiem jūs, Iļģuciema blokmājas meitene, iepazināties ar ārzemju latvieti un devāties uz Ameriku! Ko teica vecāki?

– Kad iepazinos ar Krišjāni, man bija 25 gadi. Tas notika pavisam nejauši – man palūdza viņam kaut ko atdot, un tā mēs satikāmies. Uz Ameriku aizbraucu 1995. gada ziemā. Mani vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši, un pieļauju, ka viņiem mana došanās uz ASV pat bija zināms atvieglojums. Latvijā tas bija mežonīgi grūts laiks – tētim darba vairs nebija, Sarkanā Krusta slimnīcu gatavojās slēgt remontam, un arī es paliktu bez darba – biju pirmo gadu rezidentūrā, strādāju slimnīcā par dežūrārsti. Amerika man bija pilnīgs kultūršoks – viss izskatījās TIK liels! Cilvēki lieli, mājas, reklāmas un mašīnas lielas, un kokakolas trauki arī milzīgi – no tāda lieluma spaiņiem vecmamma laukos dzirdīja teļus! Tiku ar visu galā, jaunībā visu redz citādi – tagadējā vecumā vienai aizlidot uz Ameriku man liktos daudz sarežģītāk nekā toreiz. Sveša vide dod daudz vērtīga – cilvēks uzzina, kā viņš spēj mobilizēties neierastos apstākļos, kā tiek galā ar psiholoģiskajiem faktoriem.

– Mūsdienās teiktu: izkāpt no savas komforta zonas.

– Jā, tā ir. Amerikā iemācījos angļu valodu. Sākumā runāšana nemaz tik labi negāja. Atceros, tēvam vēstulē rakstīju, ka visu saprotu, tikai atbildēt nevaru, un viņš man sacīja: nu, Anda, tu tā kā suns! Kad sāku strādāt ārsta praksē kā brīvprātīgā, valoda strauji uzlabojās, jo man, gribi negribi, bija jārunā. Amerikā nokārtoju arī autovadītājas tiesības, un tas man deva lielu brīvības sajūtu. Man patika Sanfrancisko – tur pasteļtoņu mājas ir nelielos izmēros –, bet nomāca debesskrāpji – tajos ir dīvaina atbalss un nepatīkama skudras izmēra sajūta.

Pēc dažiem gadiem atgriezāmies Latvijā. Te ir mājas, te viss ir zināms un īsts. Man ļoti patīk Rīga, te ir tik skaisti, turklāt jau dažu minūšu laikā vari būt ārā no pilsētas – pilnīgi neskartā dabā, kur nav tūristu baru. Jūra ir tepat, un tajā var brīvi peldēties – nav tā, ka viss būtu apbūvēts, atstājot vienu pludmali, kur jāspiežas kopā ar citiem. Man ļoti patīk ūdens – priecājos, ka dzīvoju pie Daugavas, man patīk peldēt, un ir doma to sākt darīt arī ziemā. Nelielā grupiņā mācos franču valodu, un viena no mūsu dāmām peld visos gadalaikos – es apbrīnoju un arī gribu pamēģināt. Varbūt saņemšos jau šopavasar.

– Kāpēc jūs mācāties franču valodu?

– Kad Krišjānis strādāja Briselē, es pie viņa šad tad aizbraucu. Bija ļoti neomulīgi, dzirdot, bet nesaprotot paziņojumus, kas franciski skanēja pazemes transportā. Sāku mācīties un jutos daudz labāk, kad sāku saprast uzrakstus pilsētā un varēju maiznīcā iepirkties franču valodā. Es nevaru teikt, ka runāju franciski, bet priecājos ikreiz, kad saprotu, ko runā mani Kanādas vai Francijas pacienti.

­– Kad pirms gada intervēju Krišjāni Kariņu, viņš teica, ka jūs ļoti labi dejojat.

– Paralēli mācībām skolā ar matemātikas un fizikas novirzienu no septiņu gadu vecuma sporta skolā trenējos mākslas vingrošanā. Biju sporta meistare, treniņi bija vairākas stundas katru dienu, brīvdienās – sacensības. Vidusskolā, kad vairs netrenējos, bet jau strādāju, dejoju tautas dejas, studiju laikā piepelnījos, vadot aerobikas nodarbības.

– Jūs arī tagad sportojat?

– Fiziskas aktivitātes ir pirmais ieteikums pret stresu. Arī es, kad esmu pārskaitusies, vingroju, eju skriet vai izkliedzos, un uzreiz kļūst labāk. Man patīk staigāt. Uz darbu Vecrīgā no Ķīpsalas eju kājām – Rīgā nekas nav tālu, bet, ja braucu ar riteni, tad viss ir pavisam tuvu. Mājās regulāri vingroju – ir ļoti svarīgi, lai locītavas tiktu izkustinātas, un svarīga ir arī kustību regularitāte. Mana mākslas vingrošanas trenere Vizbulīte Mazzālīte teica: tad, kad vairs nevari, tu tomēr vēl mazlietiņ vari – treniņš un progress sākas tikai tad, kad sevi pārvari. Vienmēr, kad esmu ļoti nogurusi, atgādinu sev treneres vārdus: mēs katra varam vairāk, nekā domājam, ka varam.

– Krišjānis ir teicis, ka jūs esat tieši tāda aizmugure, kāda viņam ir vajadzīga.

– Būt aizmugurē var būt gan labi, gan slikti. No vienas puses – tas nozīmē būt aizvējā, un šī sajūta man ļoti patīk. Es tiešām esmu aizvējā. Bet, no otras puses, būt aizmugurē nozīmē arī būt ēnā. Ja abi – gan vīrs, gan sieva – grib būt uz skatuves, tad viņi agri vai vēlu sāk par to cīnīties, jo ilgstoša atrašanās ēnā var sākt traucēt. Ja viens ir uz skatuves, bet otrs tāpēc nejūtas mazsvarīgāks, – ir labi. Mums kā pārim ir šāda saderība. Turklāt manu un Krišjāņa labo un slikto īpašību komplekts savstarpēji papildinās – tā ir mūsu veiksme. Attiecībās ļoti svarīga ir rezonanse – kā divi cilvēki atskan viens otrā. Savā ziņā tā ir laimes spēle – agrā jaunībā neviens pāris nevar zināt, vai un kā viņi ar gadiem spēs saslīpēties un vai abi iemācīsies īstajā laikā paklusēt vai, tieši otrādi, par sevi pastāvēt.

– Būt aizmugurei nozīmē arī otru balstīt. Kur jūs tam ņemat spēku?

– Man spēka atjaunošanai ir vajadzīgs miers un laiks. Pat tad, kad ir pavisam slikti, man vajag būt sev pašai – es atradīšu spēku un tikšu galā. Agri rīti, daba un gara ceļa iešana vienatnē man palīdzēja jau tad, kad bērni bija mazi un mājās vienmēr bija troksnis, un palīdz arī tagad. Kad rītos un vakaros eju pāri Vanšu tiltam, pūš tāds vējš! No rītiem tas dažreiz traucē, bet, nākot mājās no darba, aizpūš visu stresu sazin kur. Ja dienā esmu uzklausījusi padsmit cilvēku problēmas, kamēr atnāku mājās, pa ceļam esmu atjaunojusies. Un vēl man patīk negaiss. Reiz skolas laikos sporta nometnē Rubenē naktī plosījās šausmīgs negaiss – atsita vaļā logu, lija lietus, zibeņoja un rūca. Visas meitenes raudāja un slēpās, un es viņām līdzi, lai gan patiesībā man likās – cik forši! Jebkurš negaiss pāriet – tad atkal spīd saule un viss ir kārtībā.

– Ik pa laikam dzirdu: pēc šīs krīzes pasaule būs citāda. Kāda tā būs?

– Kas tieši mainīsies, nezina neviens. Protams, krīzi un tās radītos zaudējumus negribam, tomēr ir vērts padomāt – varbūt pasaule bija pelnījusi šo pērienu? Cilvēki bieži vien paši vairs nezināja, ko grib. Ja deviņdesmitajos gados mēs būtu dzīvojuši tā, kā dzīvojam šodien, – tā taču liktos paradīze zemes virsū! Bet nekā – tāpat čīkstam: šā par maz un tā par maz. Kad pulēto kārtu noņem nost, paliek cilvēks, tādēļ pašizolācija noder arī kā iespēja ar sevi iepazīties. Daudziem varētu būt grūti palikt tikai ar sevi un sajūtu – ja citi mani neredz, tad manis nav vispār. Varbūt pēc krīzes sabiedrība ieies atpakaļ vecajās sliedēs, bet varbūt kaut kas tomēr mainīsies… Bet, ziniet, man šķiet, ka arī šobrīd gaisā brīžiem virmo tāda īpaša kopības izjūta – šis pozitīvais lādiņš mūs iznesīs cauri grūtumam. Mēs esam stipra tauta – gudri, rūdīti, spējīgi organizēties un pielāgoties. Latviešiem vienmēr ir izdevies tas, ko viņi dara kopā, un arī šobrīd mēs sēžam visi vienā laivā. Viss būs labi!