Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2010. gada 19. numurā.
Dzīves līkloči
Uz tikšanos Māra ierodas ar dzimtas fotogrāfijām. Tās pārcilājot, šķetinās arī atmiņu kamols.
«Ilgi biju pārliecināta, ka mēs esam īsti latvieši, bet, izrādās, dzīslās tek arī poļu un krievu asinis,» saka Māra Zustrupa un atklāj, kā dzimtas saknes aizvijušās uz Poliju un Pēterburgu. Viņas vecvecmāmiņa Pēterburgas pilī strādājusi par rokturu tīrītāju.
«Vecāmāte par saviem vecākiem neko daudz mums nestāstīja, jo tajā laikā, kad viņa kalpojusi pie kungiem, bijis stingri noliegts runāt par sevi, izpaust jelkādas ziņas par augstdzimušajiem pils saimniekiem un notikumiem, kas tur noris. Īsti nezinu, pie kā kalpoja vecāsmātes mamma, – pie ķeizarienes Katrīnas Otrās vai kādas citas augstdzimušas kundzes. Zinu vien, ka vasarā viņa braukusi uz laukiem Latgalē, kur kungi atpūtušies savā vasaras mītnē. Bija poļu laiki, un Latgalē vecvecmamma iepazinās ar vecvectēvu, poļu muižnieku.
Mammas uzvārds bija Karāne, tēvam – Bumbieris. Tēva dzimta – īsti latvieši – nākusi no Zemgales: no Augstkalnes, Platones. Tur tēvam piederējis daudz zemes. Viņš bija kalējs, šo amatu pārņēmis no senčiem – arī mans vectēvs bija kalēja dēls. Gribēju izzināt par šo dzimtas zaru vairāk, bet mātesmāsa Olga Karāne, kurai ir astoņdesmit četri gadi, neko vairāk pastāstīt nevar,» ar nožēlu secina Māra.
Vecāko no Karānu māsām – Daces, Noras un Māras mammu – Domicella ģimenē saukuši par Tamāru.
«Vecāmāte pa mammas līniju – Natālija – ar manu vecotēvu Staņislavu no poļu zemēm atbēguši uz Tilžu. Tur vecvecākiem piederējušas mājas. Meitas Tamāra un Olga strādājušas visus mājas darbus, bijis arī jāiet ganos pie saimniekiem. Kad Latvijā ienāca krievi un nodibināja kolhozus, ģimenei atņēma govis un zemi.»
Karāniem laimējās – ģimeni uz Sibīriju neizsūtīja. Viņi pārcēlās uz Tērveti.
«Tur mamma iepazinās ar tēvu – pārtikušu saimniekdēlu, kam piederēja zeme, smēde un lopi. Arī viņiem padomju vara visu īpašumu atņēma. Nācās bēgt. Bēguļošanas laikā mammu ar tēvu arī likuši kauliņus kopā,» Māra stāsta. «Manā rīcībā ir svarīgs dokuments – vācu laikā izdota tēva dzimšanas apliecība. Uz lielas lapas minēts viņa dzimšanas laiks, vieta, diena. Dzimšanas apliecību man uzdāvināja māsīca Estere, ko viņa mantojusi no vecāsmammas.»
Vispirms mācības, tad – balles
«Mamma ar tēti kopā nodzīvoja skaistu, harmonisku mūžu. Papus aizsaulē aizgāja 1990. gadā, mamma – 2001. Protams, viņiem bija arī strīdi, bet tie lielākoties bija par bērnu audzināšanu. Vecāki mīlēja viens otru – to mēs jutām – un mīlēja arī mūs, trīs meitas. Dzīvojām saticīgi un laimīgi. Dzimtas sievietes pa mātes līniju bija mazrunīgas, stingras, toties tētis bija mieramika, viņš mūs lutināja. Vecāki strādāja algotu darbu, un mums, trejmeitiņām, mājās katrai bija savi pienākumi. Vecākās māsas kārtoja telpas, bet es viņām palīdzēju.
Neko jau daudz nepratu – māsas droši vien uzskatīja, ka viņām drīzāk maisos pa kājām, nevis palīdzu…
Atceros, ka papus uz Jāņiem vienmēr brūvēja alu. To viņam ierādīja sievastēvs Staņislavs – alus darītājs no Latgales. Vecāmāte Natālija jeb, kā mēs viņu saucām, babīte man iemācīja adīt un tamborēt.
Mammai patika gatavot ēst. Viņa arī mums iemācīja dažādas virtuves gudrības. Mājās bija ar malku kurināma plīts, un es atceros, kā mamma ierādīja, kā pareizi cept maizi. No viņas pārņēmu arī dažādu konditorejas izstrādājumu cepšanas prasmi. Visos ģimenes svētkos mums galdā bija pīrāgi un smalkmaizītes.
Papus arī bija ļoti strādīgs, allaž šķūnī kaut ko vīlēja un meistaroja. Es biju viņa mīļā meita, mammas redzeslokā vairāk bija Dace un Nora. Nora par mums ar Daci bija palaidnīgāka, varbūt tāpēc mamma pret Noriņu bija stingrāka. Toties Dace bija ļoti prātīga meitene. Ja arī kādreiz sastrādāja nerātnības, viņas āriene, izturēšanās to nodeva. Es biju mazais špions, vienmēr māsas nosūdzēju vecākiem,» Māra smejoties stāsta un piebilst: «Kā jau pastarīte biju ģimenes luteklīte, drīkstēju darīt visu, ko gribu.»
Trejmeitiņu vecākiem bija tikai dažu klašu izglītība, tāpēc viņiem ļoti rūpēja savu atvašu skološana. «Mamma katru vakaru pārbaudīja mūsu dienasgrāmatas. Ja atzīme bija slikta vai skolotāja bija ierakstījusi piezīmi, gāja sūdzēties papum. Viņš gan mūs īpaši nerāja. Līdz trešajai klasei man grūtības sagādāja matemātika, tāpēc tētis vienmēr sēdēja blakus un mēs rēķinājām kopā, viņš man palīdzēja iemācīties reizrēķinu. Dacei arī bija grūta galva. Vieglāk mācības padevās Norai.
Vecākajām māsām bieži acīs bija asaras, jo mammīte ne vienmēr viņas laida uz skolas ballēm, īpaši, ja bija sliktas atzīmes vai mājās viņas kaut ko nebija izdarījušas pa prātam.»
Mūzikas gēns
«Dzīvojām Jelgavā, mums mājās bija mazs televizoriņš, un kaimiņi nāca pie mums skatīties raidījumus. Mūsu ģimene bija arī ļoti muzikāla. Bez dziedāšanas neiztika nevienās ģimenes viesībās. Pat vakaros, pārnācis no darba, tēvs parasti ņēma rokās akordeonu un spēlēja. Arī mamma prata to spēlēt. Vecaimātei bija sevišķi skaista balss. Viņa mums mācīja tautasdziesmas. Vasarās, kad dzīvojām laukos, gājām ganos un dziedājām. Māku visas latviešu tautasdziesmas, tās esmu iemācījusi arī savām meitām, tagad mācu mazbērniem. Dziedājām gan darbā, gan talkās. Tētim īpaši iemīļotas bija leģionāru dziesmas. Viņš bija dienējis leģionā, no tā aizmucis un ilgi slēpies mežos.
Mūsu dzimta ir liela. Lūk, mammas piecdesmit gadu jubilejas bildē ir gandrīz piecdesmit radu. Mammai ir trīs māsas un brālis. Tonijas tantei ir meita Dzintra, Verai – dēli Aivars un Modris Berņajevi. Aivars ir mācītājs. Pārejot sievas uzvārdā, kļuva Atvars. Modris strādā uzņēmumā Rīgas ūdens. Mammas māsa Olga neapprecējās, bērnu viņai nav. Mammas brālis Jānis Karāns, mans krusttēvs, dienēja Kaļiņingradā, apprecējās un palika Krievijā. Ar māsīcām Ritu un Guntu bērnībā pāris reižu esam tikušās. Kad krusttēvs nomira, kontakti diemžēl izzuda.
Arī tēvam bija kupla ģimene: brālis Voldis, māsas Zenta, Zigrīda, Velta un Austra. Vecāmāte Anete Bumbiere bija dievticīga, mācīja mums Dievvārdus. Pātarus, ko bērnībā iemācījos, vēl tagad zinu un esmu iemācījusi saviem bērniem un mazbērniem: «Mīļo bērniņ, bīsties Dieviņ’, Dievs Tas Kungs redz un dzird.» Pēc tam, kad bija pateikts āmen, drīkstējām tētim un mammai dot buču un iet gulēt.»
Kūlenis pēc kūleņa
«Mana māsa Dace bija klusa, mierīga un paklausīga, darbu veica pēc labākās sirdsapziņas, dažreiz strādāja pāri saviem spēkiem. Viņa palīdzēja mammai, pieskatīja mani. Kad māsa iepazinās ar Viktoru, viņa attiecības ilgu laiku slēpa no vecākiem, jo viņš bija par Daci vecāks. Viktors bija mācījies lidotāju skolā, dienēja padomju armijā. Attiecības nāca gaismā, kad Dace palika stāvoklī. Ivetas dzimšanas brīdī Viktors atradās Krievijā. Kad viņš atbrauca, abi apprecējās. Nezinu, vai vīrs Daci mīlēja, bet par ģimeni viņš nerūpējās. Par to gādāja tikai māsa. Vēlāk runāja, ka Viktoram Krievijā esot otra ģimene…»
Māras māsas dzīve beidzās traģiski – vīrs viņu nosita, kad Dace gaidīja otru bērniņu. «Mammīte tajā naktī, atradusi Dacīti mirušu, vienā mirklī nosirmoja balta kā ābele… Dace bija līdzīga mammai, ne tikai pēc izskata, bet arī pēc dabas – stingra un kārtīga. Daces meita Iveta tagad dzīvo Dobelē. Viņas vīrs ir miris, un Iveta viena ir uzaudzinājusi piecus bērnus, kuri tagad jau ir pieauguši. Iveta dzīvo ļoti trūcīgi. Viņai ir bijusi smaga dzīve, bet es domāju, ka viņa arī necenšas no tās bedres līst laukā,» skumji nosaka Ivetas tante.
Traģēdijas Bumbieru dzimtā sekoja cita citai.
«Noras vecākais dēls Romualds dus Jelgavas Baložu kapos blakus papum, mammai, Dacei, Norai un vecvecākiem. Viņu nosita Jāņos, ejot mājās pie sirdsmīļotās. Romualds todien bija saņēmis algu, un viņam uzbruka sadzērušies puiši, piekāva. No gūtajām traumām Romualds slimnīcā mira,» Māras balss notrīc. «Īsā laikā mūsu ģimenē aizgāja trīs cilvēki: Nora, mamma un Romualds.
Biju spiesta kapos ņemt vēl vienu zemes gabaliņu…
Tagad vasarā katru nedēļu eju uz kapiem, sakopju, pasēžu, padomāju… Ziemā ir grūtāk – nevaru izbrist, tāpēc mīļos neizdodas apciemot tik bieži, kā gribētos. Es turp labprāt eju arī tāpēc, ka miers, kas valda kapsētā, palīdz atgūties pēc ikdienas steigas un darba nedēļas burzmas.»
Noras otrs dēls – Georgs Biļinovs – nolēmis pārņemt mammas uzvārdu Bumbieris. Viņš esot precējies divas reizes: pirmā sieva bija Aleksandra, otrā – Tatjana. Georgam ir trīs bērni: Marks, Melānija un Amēlija.
«Meitiņa Beatrise, kuru Nora tik ļoti gaidīja, viņai piedzima mūža nogalē,» rādot fotogrāfijas, Māra turpina stāstu par Bumbieru dzimtu. «Beatrise ar tēvu Arsenu un auklīti dzīvo Amerikā. Meitenei jau ir divdesmit gadu. Viņa sarakstās ar brāli Georgu. Viņš man ir stāstījis, ka māsiņa vēl neapjaušot radniecisko saiti, kas viņai palikusi šeit, Latvijā.»
Mārai ir divas meitas. Ilze Pelce ir precējusies, dzīvo Tukumā, audzina dēlu Danielu un meitu Rebeku. «Ģimene ir ticīga, un Dievs viņiem arī palīdz. Visi dzīvo mīļi un saticīgi. Znots Andis strādā tirdzniecībā, meitai pieder skaistumkopšanas salons,» Māra palepojas. «Marika Jasa, mana otra meitiņa, vēl nav precējusies. Viņa draudzējas ar jauku puisi Miku Lodi. Viņš ir mēbeļmeistars, labi pieprot savu amatu. Marika Ozolniekos pie uzņēmēja Uzara pārvalda dzīvojamo kompleksu Iecavkrasti.
Pati esmu otrreiz apprecējusies. Vīrs Andris strādā firmā, kas nodarbojas ar kravu pārvadājumiem uz Dāniju un Zviedriju. Pirmais vīrs Arnolds bija labs tēvs, gādāja par ģimeni, mēs labi satikām, bet laikam vecaimātei bija taisnība – nevar jaukt tautības. Mūsu mentalitātes bija pārāk atšķirīgas.»
Noras vārds – mīlestība
Pētot kādu fotouzņēmumu, kurā Nora redzama kopā ar savu skatuves partneri Viktoru Lapčenoku, Māra atsauc atmiņā māsas pēdējos dzīves mirkļus.
«Todien biju slimnīcā pie Noriņas. Viņas pēdējie vārdi bija: «Lai sevi piepildītu, lai tiktu mīlēta, savā mūžā esmu meklējusi jaunas vērtības, tomēr neviens mani nav mīlējis un es nevienu neesmu mīlējusi tā kā Viktoru…» Ar šiem vārdiem viņa man gribēja pateikt, lai piepildu sevi ar mīlestību, neļaujos izmisumam, bet galvenais – lai gādāju par viņas bērniem, jo viņi bija visa viņas pasaule. Noras īstais vārds ir mīlestība! No viņas vienmēr plūda mīlestība un labsirdība – pret bērniem, ģimeni. Varbūt māsa pret kādu kādreiz izturējās nešpetni, bet nekad pret saviem tuvajiem. Viņa nožēloja, ka no Viktora viņai nebija bērnu.»
«Ar Noras vecākiem iepazinos septiņdesmitajos gados,» stāsta Viktors Lapčenoks. «Mēs dzīvojām Rīgā, darba bija daudz – pat divdesmit koncertu mēnesī –, un darba dēļ neiznāca tik bieži ar viņiem tikties, kā gribētos. Viņi brauca pie mums, nekad neatteica palīdzību arī Noras vecākā dēla Romualda audzināšanā, koncertu laikā viņu pieskatīja. Savureiz puiku vāca arī mana mammīte. Noras vecāki bija vienkārši un labestīgi. Kad aizbraucām uz Jelgavu, viņas mammīte mūs vienmēr lutināja ar garšīgiem ēdieniem. Viņa pēc profesijas bija pavāre.
Kauns atzīties, bet es sen neesmu bijis uz kapiņiem pie Noras un viņas vecākiem…
Nekas nav vairs tā, kā bija, esot kopā ar Noru. Esmu mēģinājis dziedāt duetā ar citām dziedātājām, bet tas nav tas, kā dziedāt ar Noru. Domāju, neplātīšos, sakot, ka mums sadziedāties – tas bija Dieva dots talants.»
«Līdz šim Latvijā nav piedzimis otrs cilvēks ar tādu balsi, kāda bija Norai,» atzīst arī populārais dziedātājs Žoržs Siksna. «Mēs ar Noru ierakstījām vairākas dziesmas, tomēr tās neskan tik labi, kā viņai dziedot duetā ar Viktoru Lapčenoku. Tas bija superduets!»
