• FOTO: Una Ulme kājām aiziet uz Sāremā. 300 kilometri piedzīvojumu

    Intervijas
    Evija Kalnbērza
    Lauma Lapsa
    13. septembris, 2023
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personiskā arhīva
    Žurnāliste un uzņēmēja Una Ulme šovasar devās 20 dienu pārgājienā, kas sākās Carnikavas pludmalē un noslēdzās Igaunijā. Varena fiziska izkustēšanās un prāta sakārtošana!

    Mācās neskriet

    Una Ulme stāsta, ka viņai ideja par šādu pārgājienu radusies, kad draudzene sabiedrisko attiecību speciāliste Dagnija Lejiņa pastāstījusi, ka dosies pa Jūrtakas maršrutu uz Tallinu. «Pirms vairākām nedēļām jau biju kopā ar viņu devusies citā pārgājienā, un šoreiz gribēju sevi izaicināt nopietnāk. Izlēmu, ka ceļā atkal dosimies abas, bet galamērķis būs katrai savs,» atklāj Una. Šim piedzīvojumam viņa atvēlējusi trīs nedēļas.

    «Dagnija ceļu sāka no Rīgas, bet es – no Carnikavas. Gājām katra savā tempā un satikāmies pusdienu vai nakšņošanas vietās. Tā kā mums abām bija vēlme pabūt vienatnē, gājām savā nodabā. Nebija ar otru jārēķinās, jāgaida vai jāpielāgojas.

    Turklāt es eju patiešām ātri, kas pašai bija pārsteigums.

    Tāpēc šobrīd esmu samazinājusi dzīves tempu un jūtos mierpilna. Šķiet, šis pārgājiens izgaismoja mani pašu, norādot uz problēmām, kuras nevēlējos atzīt,» teic Una. «Vēlāk mājās izpētīju viedpulkstenī, ka esmu gājusi no pieciem līdz sešiem kilometriem stundā, kas ir liels ātrums, un secināju, ka neprotu izbaudīt procesu, tikai skrienu uz mērķi.»

    Lūzuma punkts pārgājienā bijis pēc divām nedēļām, kad par sevi lika manīt senāka ceļgala trauma un bija jāsamazina iešanas ātrums.

    «Sapratu, ka šobrīd nevaru savus rekordus izvirzīt, un sāku kombinēt iešanu ar nelieliem pārbraucieniem ar autobusu. Kad pārvarēju krīzes momentu, nonācu jaunā apziņas līmenī un ļāvu sev pielāgoties situācijai, nedarīt par katru cenu tikai tāpēc, ka jāizdara. Pārgājiena beigu posmā ieklausījos savā ķermenī, lieki sevi nemocīju un biju harmonijā.»

    Karaliskās naktsmājas

    Latvijas pusē lielākoties ceļš vedis gar jūru, arī Igaunijā – pa piejūras meža takām, bet pie Pērnavas vajadzēja brist pa seklu jūras piekrasti. «Secināju, ka mums ir visskaistākais jūras krasts. Tur ir arī daudz sēņu. Uzzināju, ka igauņi nemēdz lasīt sviesta bekas, jo iecienījuši baravikas un saulsardzenes. Par laimi, arī lāčus nesatikām, vien dažus klaiņojošus suņus,» stāsta Una.

    «Latvijas pusē nakšņojām pie paziņām, kas mūs silti uzņēma gan Tūjā, gan Salacgrīvā un Ainažos. Igaunijā naktsmītnes atradām ar feisbuka palīdzību.

    Iepazināmies ar jaukiem igauņu lauku cilvēkiem un kristiešu ģimeni no Nīderlandes, kas tur dzīvo.

    Nakšņojām arī pie latvietes, kurai Igaunijā ir vasarnīca, un pie IT speciālista, kurš ikdienā dzīvo Maiami. Visi, pie kuriem apmetāmies, bija sagatavojuši mums vakariņas. Ikdienā neēdu gaļu un miltu izstrādājumus, neaizraujos arī ar piena produktiem, taču ceļā ēdu visu, sākot ar soļanku un karbonādēm un beidzot ar pankūkām. Būtu muļķīgi ciemos paziņot: «Es gaļu neēdu!»

    Vienu nakti pārlaidām padomju laika kempingā, bet Pērnavā izbaudījām spa un palikām divas naktis viesnīcā,» Una atceras. «Kad spa centrā pateicām, ka no Rīgas esam atnākušas kājām, personāls uz mums tā dīvaini skatījās,» viņa smejas.

    Vētru pārlaiž jahtā

    «Kādu dienu uznāca vētra, un mēs jau bijām vienojušās, ka nakšņosim Manilaidas ostā jahtas kajītē. Pārlaist vētru uz ūdens bija izaicinošs piedzīvojums, jo man ir jūras slimība. Savulaik, ceļojot pa Karību salām ar katamarānu, bija pat jādzer tabletes, no kurām visu laiku nāca miegs.

    Par laimi,  piestātnē viļņi nebija tik lieli, bet skaņa gan bija iespaidīga – it kā jahtiņa visu laiku sistos pret akmeņiem.

    Aizmigt spēju, tikai pateicoties skaņu slāpējošām mobilā telefona austiņām. Palīdzēja  arī kajītē atstātais rums, kas laikam paredzēts tieši šādiem gadījumiem. Ik pa laikam gan modos, jo baidījos, ka jahta būs atsaitējusies. Nonākt atklātā jūrā ar šo mazo tupelīti nu gan nevēlējos. Taču viss beidzās labi.»

    Vislielāko gandarījumu Una izjutusi, redzot, ka attālumi, kas atzīmēti kartē, ir pievārēti kājām.

    Viņa bija nolēmusi, ka, noslēdzot pārgājienu, dažas dienas vēl pavadīs Sāremā, bet tik ļoti gribējies mājās, ka pārdomājusi.

    «Taču tagad zinu, ka varētu noiet arī Santjago ceļa posmu, un beidzot iemācījos, ko vajag likt mugursomā, un pie tās svara var pierast. Pārgājiens bija lielisks tests manai fiziskajai un emocionālajai izturībai.»

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē