Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Šogad no 1. janvāra līdz 31. decembrim es svinu savu 90. dzimšanas dienu – lai tā svinēšana nav sakoncentrēta vienā dienā. Un tā arī notiek. Un vēl – ja cilvēki runā par vecumu, teicot, ka kļūst veci, tad es vienmēr laboju, sakot, ka mēs nekļūstam veci, bet vērtāki. Lūgums šo jēdzienu vecs vispār nelietot! Hānbergs ir kungs vērtos gados!»
Īsts lauku puika
«Esmu dzimis Birzgales pagasta Rimeņos lauksaimnieka Kārļa un Irmas Hānbergu ģimenē. Mana jaunība bija skaista un absolūti laimīga, izņemot to, ka bērnībā ārkārtīgi bieži slimoju – ar visām kaitēm pēc kārtas: šarlaks, masalas, garais klepus.
Bērnībā esmu audzis ļoti labvēlīgā gaisotnē – par to paldies mammai un tēvam.
Es biju vienīgais dēls – lutināts un tajā pašā laikā jau no mazotnes ļoti gudri radināts pie lauku darba. Dzīvoju pārticībā un pārticībā pārlaidu arī kara laiku Kurzemes katlā pie tēvabrāļiem – kara laikā mēs pat baltmaizi cepām! Kad ar vecākiem bēgļu gaitās no Birzgales devāmies uz Kurzemi, mums līdzi bija gotiņas un zirdziņi un pieklīda vesels bars aitu. Mamma un paps dzenāja prom, bet viņas turas pie mums – divdesmit trīs aitas!
Tālākajā ceļā tās bija maiņas un pārtikšanas aitas.
Tēvs domāja par aizbraukšanu, bet mamma nolēma, ka tomēr paliksim. Mēs zaudējām māju un saimniecību, bet par to ne tēvs, ne māte nekad manā klātbūtnē nerunāja, nevaimanāja – viņi dzīvoja reālo dzīvi, kāda tobrīd bija iespējama.
Mana pārliecība ir, ka uz visu dzīvē notiekošo jāskatās ar zināmu humoru un prieku.
Tas man nāk no bērnības – esmu pateicīgs vecākiem, kas mani audzināja priecāties par kaimiņa prieku. Sabiedrībā pietrūkst tāda prieka – priecāties, ka kādam kaut kas labi izdodas.
Toreiz mēs lauku sētā bijām pieci kaimiņi, tāda vidējā lauku buržuāzija jeb saimnieki. Visas piecas kaimiņu ģimenes savstarpēji draudzējās un pēc kārtas cita pie citas ciemojās, un skatījās, ko otram izdevies sasniegt, kas ir kūtī, kā rudzi aug… Tās bija tādas svētdienas apgaitas.
Nevis ar skaudību, bet lai saprastu, ko arī es varētu darīt, lai man tā būtu.
Ik pa brīdim bija arī kopīgas vakarēšanas, un, kad saimnieces un saimnieki stāstīja par to, kas izdevies, tie bija kā tādi mazie referātiņi. Tā bija tāda kaimiņu kopējā būšana – tā esmu uzaudzis.»
Saslimu ar diloni
«Četrdesmit gadu vecumā man piemetās dilonis. Iespējams, tam bija arī psiholoģisks cēlonis. Septiņpadsmit gadus biju liepājnieks, beidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu, lai gan tikai vienu gadu strādāju kā laborants institūtā – mācīju latviešu valodu krievu studentiem. Pusgadu ar studentiem un strādnieku grupu biju jaunapgūtajās zemēs Kazahstānā un no turienes rakstīju reportāžas – tā es iekļuvu profesionālajā žurnālistikā.
Biju ļoti pieradis pie Liepājas, strādāju pilsētas un rajona avīzēs, tomēr, kad mani uzaicināja par lauku nodaļas vadītāju laikrakstā Cīņa Rīgā, piekritu. Biju jau ieprecējies, izveidojis ģimeni, jutos ļoti stabili Liepājas sabiedrībā, un te pēkšņi – uz Rīgu.
Iespējams, vienā karstā vasaras dienā, kad braucu uz laukiem ciemos pie mammas un tantes un vēl izpeldējos Daugavā, pāraukstējos.
Bet varbūt manī iekšā jau bija kaut kas… Sākumā gan nevarēja saprast, vai mana slimība ir plaušu karsoņa sekas vai tuberkuloze. Tad parādījās baciļi, un sekoja ļoti šokējošs lēmums, ka man Tērvetes sanatorijā ir jāpavada vienpadsmit mēneši! Pēkšņi mani vienkārši noņēma no trases.
Tajā laikā Padomju Savienība bija ļoti atpalikusi ar tuberkulozes ārstēšanu – pasaulē jau to moderni ārstēja, bet pie mums ļoti daudzi slimoja.
Padomju Savienība gribēja tikt vaļā no kauna, ka statistiski bija vienā no pirmajām vietām pasaulē tuberkulozes ziņā, tādēļ diloņa slimnieki varēja ārstēties, mēnešiem ilgi dzīvojot sanatorijās, – viņi kļuva par sava veida slimniekiem parazītiem: viņus labi ēdināja, uzturēja… Esi valsts apgādībā, un nekas par šo visu nav jāmaksā!
Divreiz biju arī Krimā un tur sapazinos ar tādiem, kas izmantoja situāciju un tā dzīvoja gadiem.
Sanatorijas bibliotēkā man ierādīja fonda istabu, kurā varēju strādāt, lasīt visus rajona laikrakstus, bija pieejamas jaunākās grāmatas, un es varēju mierīgi rakstīt. Sapratu – ja es pazudīšu no avīzes kā žurnālists, tad tās būs beigas. Izdomāju pat rubriku Publicista skatījumā – tādus mazus gabaliņus, lai avīzē regulāri parādītos Ērika Hānberga vārds.
Lai cik tas paradoksāli skanētu, slimodams publicējos biežāk, nekā strādājot avīzē.
Tie bija mani visražīgākie gadi gan publicistikā, gan stāstniecībā. Kā saka, laime nelaimē – saslimstot sāku rakstīt stāstus un iegāju arī prozā. Pirmā grēka līcis, Biķu alus, Plikie un pusplikie, Kartupeļu stāsti – tas viss uzrakstīts slimošanas laikā.
Mana ārstēšanās sanatorijā ritēja gandrīz desmit gadu – no 1976. līdz 1985. gadam. Šad tad sanatorijā biju kopā arī ar Imantu Ziedoni, un tad ar viņa volgu braucām dažādos izbraukumos. Mēs visu laiku darbojāmies.
Uz tikšanos ar mediķiem un sanatorijas iemītniekiem aicināju kolēģus – rakstniekus, kultūras darbiniekus.
Reiz noorganizēju, ka rakstnieku kongresa delegāti aizbrauca uz sanatoriju pie Ziedoņa, jo viņš pats nevarēja ierasties. Tas, starp citu, aprakstīts grāmatā Mana Tērvetes ieelpa.
Tā patiesībā bija ļoti romantiska ārstēšanās. Ar vella dzīšanu un visādiem piedzīvojumiem. Kas tik tur nebija! Imantam Ziedonim visus diloņa baciļus nevarēja savaldīt, tādēļ nācās daļu plaušas izoperēt. Man, par laimi, tomēr izdevās izārstēties.»
Labākais āliņģī lēcējs
«Padomju laikos sākās somu pirts ēra. Visi pērās uz nebēdu, slēdza līgumus un darījumus, arī dzēra uz nebēdu – tur bija visvisādas izvirtības. Man kā rakstītājam tā bija īsta barotne – atlika tikai paklausīties, ko cilvēki jautrā prātā runā, mazliet piefantazēt klāt, un stāsts gatavs!
Somu pirtis tolaik dēvēja par atpūtas centriem, bet, kad valdība saprata, ka tauta nodzeras, tās klapēja ciet.
Lai es justos pirtī līdzvērtīgs, neskatoties uz to, ka biju izslimojis diloni, gāju karsēties un pat lēcu āliņģī. Mani iedrošināja Tērvetes sanatorijas dakteris, galvenā ārsta vietnieks Ādolfs Plavoks, sakot: svarīgākais – tu nedrīksti saaukstēties, nedrīksti atdzist.
Mans galvenais princips: uz lāvas vajag tā izkarsēties, lai no deguna tek sviedri, – kad nopil septītā pile, tad vari lēkt kaut vai āliņģī.
Un pēc tam atkal karstumā. To es apguvu. Diloņa slimnieks tā kļuva par āliņģī lēcēju! Lai gan man pirts nekad tā īsti nav patikusi, tagad arī ne, bet līdz tām septiņām pilēm un divus piegājienus agrāk pieveicu. Nekad man nebija ne iesnas, ne kas… Sevi norūdīju tieši ar šo temperatūru kontrastu.»
Gadiem nelietoju grādīgos un nesmēķēju
«Līdz ar somu pirtīm un bohēmu līdzi nāca arī uzdzīve. Jā, manā dzīvē bija laiks, kad ar alkohola lietošanu biju pietuvojies līdz bīstamībai, taču, par laimi, attapos, ka dzeršana ir jāpārtrauc. Neviens cits jau tev nevar palīdzēt, ja tu pats negribi! Palīdzēt var tikai stingra apņemšanās, ka ne pilītes vairs ne, ne un ne!
Tagad jau gadu desmitiem glāzīti ar grādīgo dzērienu pat nelieku pie mutes.
Esmu mēģinājis, vai patiešām nevar arī tā inteliģenti iedzert. Bet nevar!
Atkarība ir uz mūžu. Sabiedrībā galvenais ir nezaudēt omulību un nelikt citiem manīt savu atturību.
Tāpat vairākus gadu desmitus esmu atmetis smēķēšanu, taču zinu – ja es paņemtu rokās cigareti, tad varētu turpināt. Atceros, kad atmetu smēķēšanu, apmēram gadu vēl ik pa laikam smēķēju sapņos.
Reiz sapnī ļoti skaidri redzēju: es eju pa rudzu lauku un konstatēju, ka smēķēju, lai gan apzinos, ka esmu taču atmetis!
Bet – ja jau man cigarete ir rokās, tad tā ir jāizvelk un jāizbauda līdz galam. Vienā brīdī man sāka degt starp pirkstiem – pamostos, bet nekā nav! Tā jau ir, ka šī vēlme tevī ir dziļi, dziļi iekšā. Starp citu, smēķēšanu bija grūtāk atmest nekā dzeršanu. Bet no tā laika neesmu rokās paņēmis nevienu cigareti!»
Varēja būt sliktāk!
«Bieži vien brīnos par cilvēkiem, kas vaid, ka viņiem ar veselību nav labi, un meklē arvien jaunus dakterus…
Es savukārt ļoti uzticos dakteriem – pie saviem ārstiem turos no mūžseniem laikiem.
Arī dažādus speciālistus, pie kuriem mani nosūta ģimenes ārste, nemainu. Pats galvenais, ka saviem dakteriem ļoti ticu un uzticos.
Esmu paklausīgs un apzinīgs. Pie savas ģimenes ārstes eju ne tikai tad, kad esmu saslimis, bet katru ceturksni aizeju vienkārši atrādīties.
Tāpat kā vienmēr esmu gājis pie zobārsta, lai gan man nekad nav sāpējuši zobi, ir bijusi tikai nojauta, ka varētu sāpēt…
Dakterei tā arī saku, ka man nekas nesāp, taču viņa vienmēr kaut ko labojamu ir atradusi! Katram jau ir kādas ķibeles un kaites, bet es cenšos tās kaites neielaist, tādēļ klausu dakterus ar zināmu pietāti un bijību. Asinsspiediena tabletītes un vēl citas zāles dzeru, kā dakteris teicis, arī torpēdiņas. Tas viss pieder pie lietas.
Ziniet, ja kādas dāmas uzteic, ka es izskatos tā tīri nekas, tad es viņām stāstu, ka mans noslēpums ir – es vienmēr izliekos labāks, jaunāks, varošāks, nekā esmu.
Un izdodas arī! Lai tu patiesi justos labāks un varošāks, negribot savu varēšanu pārspīlēt, priecājies par to, ko tu vari, nevis domā, ka es to vairs nevaru un to nevaru. Protams, ir dažādi dzīves pārbaudījumi bijuši, taču mana psiholoģiskā garastāvokļa uzturēšanas pamattēze ir – varēja būt vēl sliktāk!
Pat ļoti dramatiskos brīžos ir tā, ka varēja būt vēl sliktāk.
To man iemācīja Egons Ozols, Limbažu rajona kolhoza priekšsēdētājs, ar kuru Tērvetē sanatorijā dzīvoju vienā istabiņā. Kad man paziņoja, ka diloņa dēļ būs ilgstoši jāārstējas un es biju nokāris degunu, viņš teica: «Nenokar degunu, Ērik! Varēja būt sliktāk.» Un tā ir. Patiešām tā ir.»
Hānbergs nekur nesteidzas…
«Vēl viens princips, ko ievēroju, – arī nesteiga uztur pie labas veselības. Starp darāmībām vajag ieturēt pauzi. Ātrāk uz priekšu var tikt nevis steidzoties, bet nenokavējot! Kā nenokavēt? Visu darāmo ieplānojot. Varbūt arī tas man nāk no mammas…
Tagad, kad vairs neesmu aktīvā apritē, tik un tā esmu režīma cilvēks, man vienmēr nepieciešama skaidrība, kad, cikos un ko daru.
Un tad varu brīvi iet un klaiņot. Regulāri dodos pastaigās – vai nu viens pats, vai kopā ar Velgu. Gan tāpat pastaigāt, gan iepirkties, gan uz izstādēm vai teātriem izejam. Bieži vien staigāju divas, trīs stundas – tā ir mana galvenā vingrošana. Kad rokas ir aukstas, kājas ir aukstas, nevar iesildīt ķermeni, tad es eju un eju, lai gan, protams, mana gaita vairs nav skrejoša.»
Otrais ģībiens mūžā
«Tā kā esmu cilvēks vērtos gados, atmiņa man vairs nav tik laba. Gadu desmitiem strādājot žurnālistikā un iesaistoties dažādās sabiedriskajās aktivitātēs, atmiņā nevar visu paturēt. Tāpēc, ja redzu cilvēku, kuru, šķiet, pazīstu, bet viņa vārdu esmu aizmirsis, tad dodu roku un ar zināmu humoru saku: «Joprojām Ēriks Hānbergs!» Un klausos, ko man saka pretī. Jā, tā ir zināma neērtība…
Pandēmijas laikā trīs reizes izslimojām kovidu, lai gan abi bijām potējušies.
Iespējams, ka tad, kad pandēmija vēl nebija izsludināta, mēs jau to vīrusu bijām saķēruši – pazīmes bija gluži tādas pašas. Ticam, ka potes mums ir palīdzējušas, citādi būtu daudz smagāk. Pēc slimošanas bija vājuma brīži, ēstgriba ilgu laiku bija nekāda.
Kovida slimošana varbūt nebūtu mani tik ļoti ietekmējusi, ja pagājušā gada jūlijā, kad atvadījāmies no dzejnieka Knuta Skujenieka, man nebūtu gadījies unikāls piedzīvojums.
Stāvu Skujenieka atvadu ceremonijā, pēkšņi blīkšķis un esmu gar zemi.
Noģību. Atbrauca ātrie, pārbaudīja mani. Tāda jauka, smuka dakterīte teica, ka man esot ļoti labi rādītāji, bet tāpat vajadzētu braukt uz slimnīcu. Uz ko es atbildēju: «Labprāt, bet šoreiz ne!» Ģimenes ārste vēlāk aizsūtīja uz pārbaudēm… Izrādījās, ka nebija nekāds pamats ģībšanai.
Māra Zālīte pēc tam teica: «Hānbergs vienmēr pamanās būt pamanāms, pat bērēs!»
(Smejas.) Tā no nopietnības jokā. Pēc tam bija periods, kad vairījos auditorijas un negribēju iet pastaigāties viens. Tas ir tas neizskaidrojamais – it kā tu esi atlabis, bet droši nejūties. Bet nu jau tas ir pārgājis…
Zini, tā bija otrā ģībšana mana mūžā. Pirmo reizi paģību studiju laikā Liepājā, kad bija jākārto sanitārā grāmatiņa un mani nosūtīja uz pārbaudi veneroloģiskajā dispanserā. Es nekad tādā nebiju bijis, un tur smuka māsiņa saka, lai nolaižu bikses… Nākamais – es pamostos uz kušetes ar ožamo spirtu pie deguna!»
