Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2016. gada 10. numurā.
Visi mēs nākam no savas bērnības.
Īpaši jau radošie cilvēki liecina par saviem bērnības iespaidiem talanta izpausmēs. Toreiz visas krāsas bija spilgtākas, viss bija jauns atklājums, un reizē ar šiem pārdzīvojumiem – pieredzes uzkrāšana bērnībā arī ir pārdzīvojums – veidojas rakstura pamatkrāsas un cilvēka būtība. Pat ja radošie cilvēki neatzīstas savos bērnības piedzīvojumos, emocijās un iespaidos, tas ir manāms viņu daiļradē. Noteikti!
Es bieži kavējos atmiņās un domās savā bērnībā. Īpaši tuva man bija mamma. Mana māsa Māra (Māra Svīre – A. A.) skaitījās tēva meita, bet man ar mammu bija garīga tuvība. Bija pat tā, ka viņa teica: es ar tevi varu kā ar lielu cilvēku savas problēmas pārrunāt. Mani tas, protams, iepriecināja, centos dzīvot līdzi viņas saspringtajai ikdienai. Mammai bija grūti savienot saimniecību, ģimeni un skolas darbu. Es nāku no Malienas, un mums bija iedalīts dārzs un pat pļavas gabals, turējām lopiņus. Viņa ļoti centās būt laba skolotāja un laba māte. Abas ar māsu esam audzinātas ar uzskatāmiem ikdienas piemēriem, ar stāstiem un nostāstiem. Ulmaņlaikos – tie bija manas agrās bērnības gadi – viņa pasniedza skolēniem ticības mācību, un tad bieži vien arī mums stāstīja ne tikai pasakas, bet Bībelstāstus, ko pavadīja skaidrojumi un paskaidrojumi.
Vēl esmu pateicīga mammai, ka viņa mani ievadīja dzejas pasaulē. Aspazijas Ziedu klēpis man vēl tagad acu priekšā – tāda tumšzila grāmatiņa ar zeltītiem vāka burtiem.
Tikko iemācījusies lasīt, ielūkojos Aspazijas dzejā, kas bija lieliem cilvēkiem domāta.
Brīžos, kad kaut kas sasaucās ar ikdienas darbiem vai vērojumiem, mūsu vecāki to pastiprināja ar kādu dzejoli vai tautasdziesmu, kas glabājās viņu atmiņā. Atceros, kā, maza būdama, skrēju saukdama: mammu, es uzrakstīju dzejoli! Un noskaitīju pantiņu. Tad uz ilgākiem laikiem viss aizmirsās. Apzināti pa kādam dzejolim sāku rakstīt vidusskolas gados.
Ja būtu uzaugusi mājā, kur ada, vērpj un auž, varbūt talants būtu citādi ievirzījies. Tagad šīs jomas man nepadodas. Protu tikai lāpīt, bet neko vairāk no rokdarbiem.
Visu mūžu esmu gribējusi dzīvot Rīgā – tāpat kā mamma. Bet arī pilsētnieks nevar bez dabas tuvuma…
Mamma bija dzimusi un gājusi skolā Rīgā. Pie laukiem, lauku darbiem viņa, kaut arī pūlējās strādāt, nekad gluži nepierada.
Dabas mīlestība man nāk no tēva.
Viņš bija īsts laucinieks, zemnieka dēls. Mamma atmiņās vienmēr kavējās Rīgā, ar to bija saistīti visi viņas sapņi. Arī viņas labākā draudzene dzīvoja Rīgā, kļuva par Māras krustmāti. Māmulīte katru vasaru brauca uz skolotāju kursiem Rīgā un reiz arī mani un māsu paņēma līdzi. Tā es nekad nesaistīju savu dzīvi ar laukiem. No agrām bērnu dienām zināju – es būšu Rīgā! Tāpēc centos labi mācīties, lai tiktu studēt.
Tikai vēlāk, jau gandrīz pusmūžā, kad iepazinos ar savu vīru Jāni, kas bija mežsargs, caur viņa tuvību dabai, mežiem un zemei es varēju atdzīvināt manu bērnības iespaidu otro pusi. Es jutos tik laimīga! Atkal biju klāt tam brīnumam, kā atnāk pavasaris, kā pagalmā uzzied ķiršu koks, kā dārzā asni nāk ārā no zemes. Varēju paņemt rokās vārpatas sakni un sajust, cik dzīva tā, cik silta… Tas šķita ļoti svarīgi, jo atdzīvojās lauku izjūta, kas manī palikusi visu mūžu un tiecās izpausties dzejā.
Liktenis katram kaut ko piešķir – droši vien to, ko cilvēks ļoti vēlas.
Priecājos, ka mamma ar lielu mīlestību līdz mūža galam dzīvoja man līdzi. Prasīja: nu, kur tu tagad iesi? Un tad pati atkāpdamās paskaidroja: nevajag jau, ka tu visu tā sīkumos izstāsti, bet man gribas zināt, lai domās ietu tev līdzi – tam, ko tu dari, kā jūties…
Mammas klātbūtne bija visā manā mūžā un ir vēl tagad…
Varbūt tāpēc, ka man bija tāda mamma, esmu vienmēr gribējusi arī pati būt māte… Ilgi tas palika nesasniegts, bet dēls tomēr ienāca manā mūžā, kaut arī pavēlu, – to man atveda vīrs Zigurds. Kad iepazināmies, mazajam Oskaram bija nomirusi mamma, viņam bija deviņi gadi. Mēs uzreiz kļuvām par ģimeni. Es viņam ļoti pieķēros un biju laimīga, ka arī viņš man atsaucās. Šī tuvība turpinās līdz pat šai dienai.
Liktenis katram kaut ko iedod – droši vien tieši to, ko ļoti vēlamies.
Man ir žēl, ka par maz esmu bijusi es pati.
Kad atskatos uz savu mūžu un to, ko esmu un neesmu padarījusi, man ir žēl, ka par maz esmu bijusi es pati. Par maz esmu izjutusi savu savpatnību, patstāvību. Par maz esmu uzsvērusi savus uzskatus dzīvē un savu rīcību. Šķiet, arī tas sakņojas bērnībā, – vecāki mūs mācīja būt paklausīgām. Kaut gan manai māsai tas nebija raksturā jau tad un viņa līdz šai baltajai dienai māk vairāk par sevi pastāvēt. Bet es biju ļoti paklausīga un centīga.
Man allaž gribējās izdarīt tā, lai maniem vecākiem patiktu, vēlāk – lai skolotājiem patiktu. Pēc tam – lai priekšniekiem, lai kolēģiem patiktu…
Tagad par to runāt jocīgi, bet tieši tāpēc es nekad nebūtu varējusi kļūt disidente. Vai kā Vizma Belševica – uzdrošināties uzrakstīt kaut ko, ko ne mūžam nenodrukās, ko nolamās un aizliegs… Tas nebija manā raksturā, tas nebija ieaudzināts. Nu jau ir par vēlu, taču tagad es vismaz to jūtu un apzinos. Laime tikai, ka nekļuvu pavisam par pakalpiņu, jo ļoti agri pratu atšķirt labo no ļaunā, balto no melnā, sapratu, kas ir cieņas vērts un cilvēka dzīvē svarīgākais.
Man pat Mirdza Ķempe reiz tā arī teica: jūsu dzejai nāk par sliktu tas, ka turaties konvencionāla, pārāk apzinīga, pārāk centīgi visu ievērojat. Protams, tas lika padomāt… Studiju gados sāku iet pie Mirdzas Ķempes uz dzejas konsultācijām, pēc tam viņu diezgan labi iepazinu, kopīgi strādājot Rakstnieku savienībā, – mēs diendienā tikāmies. Viņas izcili spilgtā personība, viņas garīgums, viņas rakstura ellīgums – tas viss atstāja uz mani dziļu iespaidu, un kaut kur zemapziņā gribējās viņai līdzināties.
Kad domāju par laimi, tā ir arī manā mūžā piedzīvotā mīlestība.
Parasti saka: laimei vajadzīga pilnvērtīga ģimenes dzīve, veselība, darbā jājūtas labi, jābūt arī pieņemamiem materiālajiem apstākļiem un katrā ziņā dvēseles mieram… Jā, tā visa ir laimes atribūtika.
Bet vēl, kad es domāju par laimi, man ļoti būtiskas ir attiecības starp cilvēkiem, vispirms jau mīlestība.
Tā man kopš jaunības gadiem bijusi svarīga – svarīgi atrast otru cilvēku, allaž domāt, rūpēties par viņu, iejusties viņa dzīvē. Paraugs tādām, manuprāt, ideālām attiecībām kļuva Zigmunda Skujiņa ģimene.
Kad skaitījos jaunā autore, Rakstnieku savienības vadība man piešķīra istabu Patversmes ielā, dzīvoklī, kur dzīvoja rakstnieks Skujiņš. Toreiz dzīvokļi bija ļoti vērtē un komunālie dzīvokļi bija modē. Jānis Plotnieks, kam tur bija viena istaba, apprecējās un aizgāja dzīvot citur. Viņa istaba atbrīvojās, un to piešķīra man. Tā, diendienā dzīvojot vienā dzīvoklī ar Skujiņu ģimeni, viņus iepazinu un abus gribu pieskaitīt pie gara aristokrātiem. Nemaz nerunājot par Zigmundu, arī viņa dzīvesbiedre Valda bija pasakaina sieviete – gan sievišķīgajā attieksmē pret sevi, pret vīru un māju, pret ģimeni un meitiņu Ingu, gan arī cilvēcīgā attieksmē pret ikkatru, pret pasauli, pret visiem. Mūždien laipna, izpalīdzīga, līdzdalīga, sirdsgudra… Zigmunds bez viņas nevarēja. Atceros: kad Valda aizgāja uz veikalu, Zigmunds skraidīja no istabas uz istabu. Es zināju – viņš nespēj rakstīt, viņš nervozē… Viņu attiecības bija skaistas un manī radīja pārliecību, ka tādai jābūt ģimenei.
Pateicos liktenim, ka mīlestībā esmu izdzīvojusi gan to jaunības jūsmu, to apmātību, kad otrs cilvēks vajadzīgs tikai tāpēc, ka viņš ir viņš, un nekas cits nav svarīgi, gan vēlāk arī to, ka otrs cilvēks atver tev savu pasauli un dara tevi bagātāku ar savu dzīves redzējumu, gan vēl arī to, ka līdz šai dienai varu izjust mana cilvēka uzticību, pastāvīgu domāšanu par mani. Ne vien mīlestību, bet arī sapratni, kad kopīgi skatāmies vienā virzienā.
Dzīvē nepietiek tikai skatīties, ir svarīgi, ko redzi, ko paņem sev.
Dzīvē ir ļoti svarīgi, kā tu ievirzi savu domāšanu, savu pasaules uztveri. Nepietiek skatīties, ir būtiski, ko saredzi, ko paņem sev.
Kad mūžībā aizgāja Jānis un es paliku viena, turklāt tajā pašā gadā biju zaudējusi māti (tēvu jau daudz agrāk), bet Mārai bija laimīga ģimene un radošais darbs, es pati vilku sevi aiz matiem ārā no tās melnās tukšuma bedres, no tām šausmām, vientulības un sāpēm. Sapratu – vai nu es nonīkšu tajā vientulībā un sāpēs, neko dzīvē vairs nespēdama izdarīt un sasniegt, jo ko tāds nelaimīgas cilvēks var dot citiem, vai arī jāsaņemas, jāmainās. Ir jāskatās dzīvē ar saulainām acīm, jāmeklē un jārod tās gaišums.
Ir jāiet pretim visam, ko tev piedāvā. Un dzīve piedāvā!
Tām sievietēm, kuras saka – man nav mūžā laimes, esmu tik vientuļa un citādi vairs nebūs –, varu teikt: jā, kā domāsiet, tā arī būs. Mēs esam atkarīgi no savām domām. Domas ir spēcīga enerģija, un viss mums izkārtojas, agrāk vai vēlāk piepildās, izveidojoties no mūsu domām. Ja uzskatāmi iztēlē redzam, kā kaut kam būtu jānotiek, sevī to nostiprinām un tad šo domu pasviežam kosmosā, tā atnāks atpakaļ ar vēlamo rezultātu. Vēl tikai tam ļoti jānotic, jāizlūdzas no Augstākā līdzdalība. Mums taču apkārt ir tik daudz jauku cilvēku! Diemžēl tikpat daudz arī vientuļu un skumju cilvēku, kuri gaida līdzjūtību, tuvību, sapratni… Pozitīvs dzīves skatījums ir ļoti svarīgs. Par laimi, optimisms un pozitīvisms mani nekad nav pavisam atstājuši. Vienmēr ar šo savu domāšanu esmu izķepurojusies arī grūtajos brīžos un situācijās.
Daudz vairāk mums būtu lemts izpausties un sasniegt, ja pastāvētu sieviešu vienotība.
Draudzība ir mirkļa ziedēšana un laika auglis. Cik patiesi vārdi! Brīnišķīga ir katra sastapšanās ar draugu, ik mirklis kopā pavadītais, bet liels ieguvums veidojas ar gadiem, draudzībā augot, mainoties un novecojot. Olga Lisovska bija mana draudzene kopš jaunības, mēs tiešām izdzīvojām mūžus kopā. Jau vēlākos gados ļoti tuvas bijām ar Āriju Elksni. Viņa man uzticēja visu pārdzīvoto, pieredzēto, uzrakstīto, visus savus noslēpumus, kur bija daudz kolīziju, dramatisma un arī laimes. Līdzās būdama, jutos viņai vajadzīga un guvu jūtu pieredzi savai dvēselei.
Jā, es zinu arī, cik nenovīdīgas reizēm kļūst sievietes.
Taču mums būtu sabiedrībā lemts vairāk izpausties un sasniegt, ja pastāvētu sieviešu vienotība, ko cilvēki mēdz saukt par brālību. Ja būtu savstarpējā izpalīdzība, ja mēs cita citu aizstāvētu, uzmundrinātu, celtu. Par nožēlu jāteic, ka bieži tā nav. Sievietes vairāk paradušas kalpot vīriešiem vai arī sev, savam stāvoklim un darbavietai. Tas atņem spēkus, nevis pilnveido. Man vienmēr prieks skatīties, kā sievietes, cita citu balstot, izjūt arī sevi, izpauž sevi, strādā. Manu uzmanību domās un rakstos allaž piesaistījušas talantīgas, veiksmīgas sievietes. Vēlu viņām labu, iedvesmojos no viņām. Varbūt tā ir tāpēc, ka nekad ne ar vienu man nekas nav bijis jādala. Iespējams, ja būtu bijusi cīņa, teiksim, par kādu vīrieti, manā raksturā parādītos tādas šķautnes, par kurām pat nenojaušu. (Smejas.)
Nevaru teikt, ka tie bija tikai briesmīgi, riebīgi, melni gadi. Nē! Tā bija mūsu jaunība, mūsu dzīve!
Kad lasu jaunu cilvēku darbus, to autoru, kuri padomju laiku maz piedzīvojuši un tagad izspēlē tikai to melno, kas bijis – melīgumu, baiļu izjūtu, varas uzmācību un iejaukšanos it visā (protams, tā arī bija) –, tomēr jūtos pretrunīgi. Ja es tajos laikos nebūtu tik optimistiska, visu to panest būtu bijis grūti. Bet tā taču bija dzīves oficiālā puse. Līdztekus tai mums bija draudzības gaisotne, turklāt ļoti izteikta. Šķiet, mēs toreiz savstarpēji bijām daudz tuvāki nekā tagadējie jaunie rakstnieki un dzejnieki. Mēs cits citu jutām, zinājām, mēs sapratām, kas kurš ir, un bija tik labi dalīties savās izjūtās un domās. Tā toreiz bija galvenā dzīve, nevis oficiāli deklarētā, tāpēc es nevaru teikt, ka tie bija tikai briesmīgi, riebīgi, melni gadi. Nē! Tā bija mūsu jaunība, mūsu vienīgā dzīve! Ko varējām, to centāmies izdarīt. Ne tik daudz noliedzot, bet iemanoties, kā ar viltu, reizēm arī zemtekstos un ar izdomu pateikt iecerēto.
Tā kā manī nebija disidentes gara, uzskatīju, ka varu ar tautu sasaukties latviskuma izjūtā – atgādināt latvisko gan dvēseliski, gan seno tradīciju un dzimtenes dabas izjūtā, dalīties nacionālajā pašapziņā un uz to mudināt, lai mēs, latvieši, nepazustu šajā pasaulē. Tagad atkal ir pienācis tas brīdis, kad sevi aizstāvēt tautai kļūst ļoti svarīgi.
Šobrīd, kaut gan daudz tiek runāts par nacionālās identitātes nostiprināšanu un izkopšanu, būtībā pārāk daudz notiek pretējais – identitātes izpausmju mazināšana.
Mēs kļūstam aizvien lielāki kosmopolīti, globāli modernie pasaules cilvēki, un tas izpaužas pat valodā.
Atnāk cilvēks, arī inteliģences pārstāvis, uz radio un sāk runāt ar vārda uzsvariem uz pēdējās zilbes… Senāk bija kārklu vācieši, tagad vairojas kārklu angļi. Kas tā par latviešu valodu? Vai tiešām paši nejūt, cik smieklīgi tas skan? Un kā tas nepiestāv? Tā runā pat cilvēki, kas šeit vien dzīvojuši… Svešvārdos, svešatnīgi domājoši… Atceros, ko teica Kārlis Sebris: valoda ir kā termometrs, kas pirmais brīdina par briesmām… Ja bērnībā nav ielikta dabas, valodas, vecāku pieredzes un mīlestības izjūta, savas dzimtas un sakņu izjūta, tad nav nekāds brīnums, ka ir vienalga, kur dzīvot. Kas tad tur – nieks vien pamest šo zemi, kur viss ir tāpat kā citur plašajā pasaulē. Tad nekam vairs nav nozīmes un nav nekādas atšķirības… Tad labāk dzīvot tur, kur var vieglāk un vairāk pelnīt. Taču – kas būs Latvija bez latviešiem? Dzīvosim tā, lai nākamajām paaudzēm būtu šeit dzimtene!
