Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Arvien grūtāk ir noskatīties filmu bez pauzēm, mūzikas albumu noklausīties bez pauzēm, debesīs paskatīties bez viedā starpnieka, kaut debesu laika līnija mēdz atjaunināties gandrīz tikpat strauji kā informācija viedtālrunī, īpaši pavasarī – te pelēks mākoņu krāvums, te balti mākoņi, te vakara zilrozā debess…
Es ar sevi ļoti cīnos. Es sev saku tā: «Inga, lūdzu, lasi šo grāmatu tā, it kā neviena cita pasaulē neeksistētu, skaties šo filmu bez pauzēm, it kā atrastos kinoteātrī, klausies šo Induļa Paiča lekciju tā, it kā tā notiktu klātienē, noklausies Zemfiras jauno albumu no sākuma līdz beigām, it kā būtu koncertā!» Mājās esot, parasti neienāk prātā pirms filmas skatīšanās izslēgt mobilo telefonu, bet pavisam nesen esmu pasākusi tā darīt. «No katra pasākuma, lekcijas, satikšanās mēs saņemam tik, cik uzmanības un vērības tajā ieguldām,» tā es sev saku, tad nočiepju vienu sniegpulkstenīti svešā dārzā un iedodu sev uzdevumu – izpētīt un ieraudzīt šo ziedu tā, it kā tas patiešām būtu vienīgais pasaulē. Allaž uz to biju skatījusies no augšas vai sāna, bet šoreiz rūpīgi apskatījos skaisto, pildīto iekšpusi. Zieda vietā var ņemt jebko citu un skatīties uz to līdz brīdim, kamēr pašsaprotamais pārvēršas par maģisko. Savā ziņā man palīdz fotografēšana. Ja es gribu patiešām labu kadru, ne ar ko citu to nevar nopelnīt, tikai ar vērību.
Kad esmu ar tuvajiem, ļoti cenšos klausīties un skatīties ar pilnu esību.
Pirms kāda laika atklāju, ka spējam atcerēties gandrīz visu, ja vien esam klātesoši.
Ir dzīves posms salīdzinoši nesenā pagātnē, no kura atceros visai maz, un kādā brīdī, kad sāku strādāt ar iekšējo apzinātību, secināju, ka tas bijis tieši neklātesamības dēļ. Kā var atcerēties brīžus, kuros garīgi neesi bijis klāt? Franču filozofe Simone Veija nedalītu uzmanību salīdzina ar lūgsnu. Varbūt tāpēc cilvēki iet uz baznīcu vai meditē – viņi atgriežas paši savā dzīvē. Bez jelkādām šaubām varu teikt, ka viens no maniem dzīves mērķiem ir būt klātesošai savā dzīves laika līnijā, un esmu pilnībā pārliecināta, ka tam ir tiešs sakars ar uzmanību.
«Vērība izšķir visu,» saka esejists Svens Birkerts, un es viņam pilnībā piekrītu. Vērība man palīdz atnest mājās iedvesmu dzejoļiem, vērība palīdz izprast un sajust manus tuvos cilvēkus, vērība un uzmanība palīdz kvalitatīvi tikt galā ar saviem darbiem. Uzmanība pret sevi palīdz uzturēt savu veselību.
Marta sākumā, ejot pa Miera ielu, piedzīvoju ļoti skaistu atklāsmi – ka sasniegt kādu ar skatienu ir viens no mūsu skaistākajiem sasniegumiem. Varbūt ne dzīves mērogā, bet dienas mērogā noteikti. Es varu ar kādu ilgi runāties zūmā vai čatot mesendžerā, bet dienas notikums drīzāk būs tieši dzīvā saskatīšanās ar kādu (pat nepazīstamu) cilvēku. Uzmanība satiek uzmanību, un kaut uz brīdi tas patiešām noskaņojumu uzved ar liftu vismaz par diviem stāviem augstāk, nekā tas bijis.
Tieši uzmanības pievēršana ir tas, ko mēs darām, kad mums iepatīkas kāds cilvēks, un tieši uzmanības trūkums liek apšaubīt kāda jūtas.
Uzmanība, ko saņemam, rada sajūtu, ka mūsu dzīvei ir liecinieks. Uzmanība, ko dodam, rada sajūtu, ka esam vajadzīgi. Protams, atkal jau ar norunu, ka otrs to novērtē. Ir cilvēki, kuriem varbūt esam gatavi sniegt vairāk uzmanības, nekā viņiem tā vajadzīga. Tā gadās. Katram no mums ir tāds cilvēks kādā dzīves posmā, un tajā ir savs šarms, bet arī bailes, vai manis nebūs par daudz. Tīņa gadu vasarās mēdzu neskaitāmas reizes klīst gar pagalmu, kurā dzīvoja mana tālaika simpātija, lai kaut uz brīdi viņu ieraudzītu vai cerētu, ka viņš ierauga mani, pat ja tikai garāmejot. Dzīve visu saliek pa plauktiņiem, tomēr uzmanības nozīme nemazinās. Visbiežāk esam kopā ar tiem, kuri kādā brīdī sadūšojās mums uzmanību izrādīt. Uzmanība ir drosme un pazemība vienlaikus, jo, pievēršot uzmanību otram, mēs sevi vismaz uz brīdi pastumjam malā.
«Viņa bija no tiem cilvēkiem, kas redz to, uz ko skatās,» tā Terēze sacīja par Kerolu grāmatā Sāls cena. Lūk, es arī tiecos būt tāds cilvēks! Redzēt to, uz ko skatos, un dzirdēt to, kurā klausos. Varbūt vienkāršs, bet skaists sapnis. Ja par mani kāds pēc nāves tā sacīs, es būšu ļoti priecīga. Vēl labāk, ja novērtēs dzīves laikā.
Bet! Uzmanībai vajag arī klusumu, attiecīgi klusumam – uzmanību. Kāpēc tos nesavest kopā kaut uz brīdi? Varbūt ir vērts noskatīties mazāk filmu, bet ar lielāku uzmanību? Filmu vietā var likt jebko. Atkārtošos, bet es ar sevi ļoti cīnos. Nav brīnums, ka vakaros man uzmanība jāliek kopā kā tūkstoš gabaliņu puzle, jo pa dienu esmu to izmētājusi pa visiem kaktiem. Kā es to daru?
Vispirms eju garā, šķietami bezmērķīgā pastaigā, kur izfiltrēju pa dienu uzņemto uzmanības pārsātinājumu. Tad rakstu dienasgrāmatu, lai kaut uz brīdi atpūstos no tā, ka esmu satura un informācijas patērētāja. Rakstīšana ir pretējs process, kas ļauj izvilkt no sevis laukā visu – gan lieko, gan būtisko. Un trešais process ir grāmatas lasīšana. Tā palīdz atgūt koncentrēšanos. Lai gan tā ir satura uzņemšana, tomēr rāma, klusa, bez bildēm, skaņām, bez atjaunināšanas. Nekas nemirgo, nekas nelēkā, neizlec. Tā ir laba atpūta pirms miega, un labs miegs ir ļoti nepieciešams, lai nākamajā dienā uzmanība būtu labā formā.
Mūsu uzmanība ir dārgākā valūta, ir vērts to tērēt apdomīgi, to grib nopirkt visi tīkli, visas lietotnes – nepārdosim to lēti! Un – paldies par uzmanību!
