Rīga +10°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ezra saprata, ka ir slims. Viņš jautāja, kad tiks mājās. Tie bija ļoti sāpīgi jautājumi. Es vienmēr centos atbildēt godīgi, vienlaikus nestāstīt pārāk daudz. Bija kāda forša māsiņa, kura bērnam saprotamā valodā paskaidroja, ka dažas no viņa šūnām ir nevis ļaunas, bet apjukušas. Šīs šūnas vairs nezina, kāds ir viņu darbiņš. To dzirdot, arī man bija vieglāk, jo sapratu, ka bērnā nav nekāds objektīvs ļaunums. Ir vienkārši notikusi kļūda.
Reiz es Ezram pastāstīju par meitenīti, kuras vairs nav starp mums, un viņš noreaģēja ļoti mierīgi, sakot: «Tagad viņa dzīvo augšējā stāvā?» Iesākumā man šķita, ka viņa reakcija nav adekvāta, bet tad padomāju un sapratu, ka – augšējā stāvā patiesībā skan ļoti skaisti. Debesis mēs varētu definēt kā augšējo stāvu.
Starp citu, visu to laiku, ko pavadījām slimnīcā, ne reizi neiegūglēju neko par asins vēzi. Tika vienu reizi atļāvos noskaidrot vairāk, ierakstot meklētājā zāļu nosaukumu metotreksāts.
Pēc piektā ķīmijas kursa Ezram sākās ļoti smaga alerģiska reakcija, viņš nevarēja paelpot. Vajadzēja steidzīgi likt skābekļa masku. Tā bija baiļu pilna epizode. Bija atlicis vēl viens kurss, un es sāku domāt – vai tiešām tas ir nepieciešams?
Pēc katras manipulācijas bērni saņem pērli, ko iever drosmes virtenē. Ezram pērles neinteresē, bet viņš zināja, ka tās patīk man. Šobrīd mums mājās ir trīs ļoti garas drosmes pērļu virtenes. Tās karājas bērnistabā pie loga. Lai gan reizēm iedomājos – kad būšu gatava no tām atvadīties –, bet pagaidām nespēju, jo tās apliecina Ezras spēku un to, kam iziets cauri. Savukārt Bērnu slimnīcas Drosmes kastē ir mantiņas, kuras bērni saņem par izturētajām procedūrām. Šīs mantas var ziedot jebkurš, taču tam nav jābūt nekam lielam.»
Visu Māras Upmanes-Holšteinas un viņas ģimenes stipro stāstu var lasīt žurnālā Ievas Veselība un Santa+.
