Rīga +5°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..) Pārbaudījums tavai mikroskopiskajai pasaulītei bija trīsgadniekam Ezram atklātā leikēmija.
Pagājušā gada septembrī ar Ezru aizgājām pie zobārstes, un viņai kaut kas – tā arī nezinu, kas – šķita aizdomīgs. Viņa lūdza ģimenes ārstei, lai nosūta Ezru uz pilnas asins ainas analīzi. Paralēli vēl Ezra, uz batuta lēkājot, salauza roku. Atnāca analīžu rezultāti, un ģimenes ārste teica: tagad tūlīt, lūdzu, brauciet uz slimnīcu. Mēs, protams, paklausījām. Pēc vairākām dienām, pēc daudzām papildanalīzēm kļuva skaidrs, ka tā tiešām ir leikēmija. Tā bija piektdiena, un mēs, tā īsti par slimību neko nezinot, gribējām pierunāt, lai brīvdienās palaiž Ezru mājās. Bet asins vēzis, izrādās, ir ļoti ātra slimība. Ārstēšana bija jāsāk tūlīt, bez kavēšanās, jo šo dažu dienu laikā – no piektdienas līdz pirmdienai –situācija būtu kļuvusi vēl sliktāki. Kad iestājāmies slimnīcā, kaulu smadzenēs bija 90 procenti ļauno šūnu, bet pēc pirmās ķīmijterapijas to jau bija nulle. Esmu pilnīgā sajūsmā par mūslaiku zinātni, medicīnu. Kādus brīnumus tā spēj darīt neredzamā, šūnu, līmenī!
Vari restaurēt to emociju gammu, kādu piedzīvoji brīdī, kad uzzināji diagnozi?
Lai gan pagājuši vien mēneši, ir sajūta, ka tas viss noticis pirms vairākiem gadiem… Bija pilnīgs apjukums. Pieļauju, arī drausmīgi bail. Medmāsa teica: tūlīt jāpieņem lēmums, kurš no vecākiem paliks ar Ezru slimnīcā. Arī tas bija šoks – kā un ko tagad darīt?! Turklāt Māra mūsu jaunāko meitiņu Hannu vēl baroja ar krūti. Galu galā Māra palika slimnīcā, es uzņēmos mājas soli, vedu Ronju uz dārziņu, bet Hannu pie Māras regulāri uz barošanu. Vēlāk slimnīcā kopā ar Ezru bijām uz maiņām.
Brīdī, kad uzzini par slimību un turpmāko ārstēšanos, emociju gammā ir viss – laime, ka esam nonākuši pie zinošiem speciālistiem, un pilnīga uzticēšanās personālam, vainas izjūta, ka ved bērnu uz procedūru, no kuras viņam ir bail un kas sāp.
Tā brīža emocijas var salīdzināt ar līdz malām pilnu krūzi, no kuras visu laiku kaut kas šļakstās laukā.
Manas ikdienas lielās problēmas pēkšņi šķita pavisam niecīgas. Mums visu laiku mēģina iestāstīt, ka tu vari kaut ko nokavēt, nepaspēt. Muļķības! Vienīgais, ko tu vari nokavēt, ir tava dzīve, būšana kopā ar taviem bērniem, mīļoto cilvēku.
Zinu, ka grūtos brīžos šausmīgi kaitina visādas pārgudrības – gan līdzjūtīgais «Turies!», gan nepārliecinošais «Viss būs labi». Tomēr – vai taisnība, ka piedzīvotie kreņķi padara stiprāku?
Laikam jau. Tikai briesmīgi žēl, ka Ezra tā arī nepaspēja izbaudīt trīsgadnieka posmu. Divus mēnešus pēc ārstēšanas sākuma viņš man teica: es sākumā neko nesapratu, bet tagad saprotu visu. Vienā mirklī viņš tā – tikš – un izauga… Mazais puikiņš palika pagājušajā gadā.
Vecākiem ir ļoti grūti noskatīties bērna ciešanās. Katrs būtu gatavs darīt visu, lai tikai viņa bērnam nav jācieš. Tā kā tas, protams, nav iespējams, noformulēju tā – esmu Ezras bruņinieks. Tā bija viņa cīņa, bet mēs – ieročnesēji, kas palīdz ar ikdienas sīkumiem. Kad vajag, izklaidē, kad vajag – palīdz. Tā viņš soļo uz priekšu – pats noteicējs pār savu dzīvi.
Visu sarunu lasi žurnālā IEVA:
