Māra Upmane-Holšteine: Es padodos. Un ļaujos

Pirmie divi mēneši aizritēja kā miglā. Neatceros praktiski neko. Ja nu vienīgi to, ka mēģināju pieņemt situāciju un apjaust, ka šis viss notiek pa īstam.

Miglā

Mūsu saruna notiek grupas Astro`n`out mēģinājumu telpā. Tā ir plaša un gaiša telpa ar augstiem griestiem un logiem pa abām ārsienām. Šī ir Māras teritorija. Viņa iekārtojas dīvānā, pievelkot kājas zem sevis gluži kā savas dziesmas klipā Es padodos, iemalko kafiju no kartona glāzītes un paveras manī nedaudz bailīgu, bet siltu skatu. Un es zinu, šī saruna nebūs viegla.

«Lūk, man pirkstā ir gredzens, kuru nopirku, kad pirmo reizi pēc trim slimnīcā pavadītām nedēļām tiku laukā. Toreiz es palūdzu, lai brālis pieskata bērnus, kamēr ieiešu veikalā. Man vajadzēja šopingu. Ieskrēju savā mīļākajā veikalā & Other Stories, ieraudzīju šo gredzenu un zibenīgi nopirku. Tas ir bruņinieces gredzens. Man vajadzēja savu spēka zīmi. Bet tagad man ir sajūta, ka gribu gredzenu noņemt… Es vairs negribu cīnīties, man tas nav jādara. 

Starp citu, tu zini, kura ir svarīgākā ķermeņa daļa? Tā ir daļa, kura sāp. Bija laiks, kad Ezra bija tas, kurš mūsu ģimenē sāpēja. Kad viņš saslima, visa ģimene saslēdzās vienā veselumā. Pievienojās pat Hanna, mūsu jaunākā meita, kurai tobrīd bija gadiņš. Viņa pielāgojās, pat neskatoties uz to, ka man vairākas nedēļas vajadzēja palikt slimnīcā.  

Viens no sliktākajiem un spilgtākajiem mirkļiem bija nākamais rīts, kad pamodos slimnīcā. Uz mirkli šķita –sasodīts, kāds man bija sapnis. 
Bet tad tu attopies, ka tas nav sapnis. Un tev iedur vēlreiz, jo miegā jau paguvi aizmirst, kas notika vakar.