Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1. Bērns tev palīdz pārdzīvot šķiršanos, žēlo un glābj tevi
Kādu laiku pēc šķiršanās tev droši vien visa pasaule rādās drūmās krāsās un pārņem izjūta, ka dzīve ir sabrukusi. Šajā brīdī līdzās ir bērns (vai bērni), kurš pēkšņi kļūst liels un sāk tevi žēlot un mierināt. Tev nevajadzētu to pieļaut, jo bērnam pēc šķiršanās nav jākļūst par mazu pieaugušo, bet jāpaliek bērnam! Šķiršanās sāpes, skumjas un bēdas ir tavas, tāpēc bērns jāatbrīvo no tā, kas ir pieaugušo ziņā. Viņam nav jāglābj ne mamma, ne tētis, tas nav viņa uzdevums. Kad vecāki izšķiras, arī bērna pasaulē daudz kas sabrūk. Kurš tajā brīdī ir stiprāks – tu vai bērns? Stiprākai jābūt tev, bet, ja tāda neesi, atzīsti to un atbalsti bērnu, jo viņam svarīgi nepazaudēt mammu kā mammu un tēti kā tēti. Arī tad, ja viņi nedzīvo kopā. Pasaki mazajam, ka tev ir grūti un ka nevari īsti paspēlēties vai tik daudz būt kopā ar viņu, jo tev jāpaskumst: «Es šobrīd nespēju paspēlēties, bet ticu, ka tas pāries. Es tevi mīlu, esmu tava mamma un būšu, bet man šobrīd ir grūti.»
Reizēm bērns pats metas mammu mierināt ar vārdiem: «Neuztraucies, es tagad būšu tēta vietā!» – un tu par to varbūt pat priecājies un to pieņem.
Taču šāds dzīves modelis nav iespējams, jo bērnam ir bērna vieta. Viņam arī pēc šķiršanās jāpaliek tādam pašam, kāds viņš bija, kad mamma ar tēti dzīvoja kopā. Protams, kaut kas bez tēta būs citādāk, bet partnera vietu mazais ieņemt nevar.
2. Bērns atvieglo tavu ikdienu, esot ērts un it visā palīdzot
Dažkārt tava un bērna dzīve tik labi sarakstās kopā, ka tu pat neapjaut – robežas ir pārkāptas. Tas notiek nevardarbīgi un pat dabiski, jo arī bērns labprāt ieņem partnera lomu. Nevis apzināti, bet tādēļ, ka vieta ir brīva, un būt labam mammas vai tēta dēļ ir bērna dabiska vēlme. Vairākums vecāku sūdzas, ka bērni pretojas un nevēlas palīdzēt mājas darbos. Audzinot vienai, bērnu nereti pārņem izjūta, ka mammai ir grūti. Un, ja tu to pastiprini ar vārdiem, kaut vai telefoniski pasūdzoties draudzenei, kad to dzird arī bērns, viņš pārdzīvo līdzi un vēlas tavu dzīvi atvieglot. Un kļūst ērts – kluss un mierīgs, vienmēr izpalīdzīgs, vienmēr atsaucīgs un atbalstošs. Un pieaugušie priecājas – re, cik labs bērns, cik daudz viņš palīdz! Bet tas nav bērna uzdevums! Bērns nav mamma mammai vai tētis tētim… Bērnam jāpalīdz un jāsadarbojas ar vecākiem, bet viņam arī jāprotestē un jāsaka: «Nē, es negribu!» Jo bērni ir gan paklausīgi un labi, gan nepaklausīgi un niķīgi, un tas ir līdzsvarā! Ja mazais cenšas ar sevi neapgrūtināt, tas ir signāls, ka nav īsti labi.
Bērnam jābūt bērnišķīgam, un viņš var arī kaut ko nedarīt. Ja viņš tagad spēlējas, viņam gribas to darīt, nevis steigties tev palīgā pēc pirmā uzaicinājuma.
Tāpēc pavēro savu atvasi un novērtē, cik bieži viņš tev atsaka? Ja reti, mācies atteikt pati, sakot: «Paldies, nevajag palīdzēt, tikšu galā pati!» Centies mazliet slāpēt jūsu partnerību un paņemt atbildību uz sevi. Iespējams, parādīsies bērna izmisums, jo viņš vēlas palīdzēt no visas sirds. Viņš var arī sajusties apdraudēts, ka iztiksi bez viņa. Mierini viņu, sakot: «Jā, es iztikšu bez tevis, bet es turpinu tevi mīlēt!» Lai viņa vēlēšanās palīdzēt ir dabiska un tik liela, cik bērnam viņa vecumā piederas.
3. Jūs visu laiku esat kopā, un bērns maz kontaktējas ar vienaudžiem
Ja ģimenē ir gan mamma, gan tētis, bērns bieži dusmojas, ka vecāki nevēlas mazo ņemt līdzi uz kino vai kādu citu pasākumu. Audzinot vienai, pastāv risks, ka tu bērnu velc līdzi visur un iesaisti viņu pilnīgi visās savās aktivitātēs, jo nevēlies būt viena. Negribas iet vienai uz veikalu, un tu bērnu stiep līdzi, aizved viņu uz kino, kas patiesībā nav domāts bērnam, bet viņš klusām sēž un skatās. Protams, arī bērnam dažkārt negribas palikt mājās, un ir ļoti grūti atšķirt, vai viņš baidās palikt viens vai viņš baidās nebūt tev līdzās? Par to jātiek skaidrībā, lai saprastu, kā rīkoties tālāk.
Nozīme ir arī bērna vecumam. Jo viņš kļūst pieaugušāks, jo vairāk viņam vajadzētu būt kopā ar saviem draugiem un vienaudžiem.
Ja viņš visu laiku pavada kopā ar tevi, ja viņam ar tevi ir interesantāk nekā ar vienaudžiem, nav īsti labi. No vienas puses, tas nav slikti, jo bērns no sarunām ar pieaugušo daudz ko iegūst. No otras puses, bērnam jāatrodas arī savu vienaudžu vidē. Ja ikdiena paiet tikai kopā ar tevi, viņam nereti ir grūti saprasties ar saviem vienaudžiem, jo viņš ir atšķirīgs. Arī sarunas vienaudžu vidē ir pavisam citādas, nekās tās, ko viņš risina ar tevi. Tas bērnu padara pārāk pieaugušu. Tad viņam ir gan grūti vienaudžu vidē, gan vēlāk būs grūti atdalīties no tevis, jo tu esi kļuvusi par ideālu partneri. Kāpēc meklēt citu?
4. Par saviem lēmumiem konsultējies ar bērnu
Uzdodot bērnam jautājumus, kas attiecas tikai uz pieaugušo, nozīmē uzlikt viņam atbildību. Par partnerību liecina, ja tu bērnam, piemēram, jautā: «Kā tu domā, man iet no tā darbiņa projām vai neiet?», «Vai tev nebūs nekas pretī, ja paņemšu vēl vienu darbu?», «Ko tu teiktu, ja man būtu draugs?». Tās nav lietas, kas jāizlemj bērnam. Ja plāno mainīt darbu, tā ir tava izvēle. Ja tev izveidojušās jaunas attiecības, speciāla bērna izprašņāšana nav vajadzīga, jo tas neattiecas uz viņu – tas tik un tā būs tavs lēmums. Nekāda labuma nav arī no jautājuma, kā bērnam patika tavs jaunais draugs vai kāpēc atvase pret viņu slikti izturējās? Attiecības jaunajam partnerim ar bērnu jāveido pašam, tev nav jābūt vidutājai starp abiem. Ja ir kādas neskaidras situācijas, tās jāizrunā pieaugušo vidū, un bērns par lēmumiem tikai jāinformē.
Patīk tas vai ne, bet bērns ir atkarīgs no pieaugušā un nelemj ne mammas, ne tēta dzīvi. Ja bērnam to liek darīt kaut vai neapzināti, tas viņam ir smags krusts.
Protams, bērnam var stāstīt, ka tu vēlētos draugu un meklēsi viņu, jo tev tas ir svarīgi. Un bērns, visticamāk, protestēs, bet tas ir iemesls sarunai par sievietes un vīrieša attiecībām. Bet kāda jēga jautājumam: «Ko tu teiktu, ja man būtu draugs?» Uzzināt bērna reakciju? Bailes sāpināt viņu? Tev skaidri jāsaprot, ka ir pieaugušo un bērnu dzīve un bērns ir atkarīgs no pieaugušā lēmumiem. Bērns ir jāinformē par saviem lēmumiem, nevis ar viņu par tiem jākonsultējas.
5. Jūs guļat kopā
Gulēšana vienā gultā pastāv, ne tikai audzinot vienai, bet arī dzīvojot pilnā ģimenē. Bet bērnam nav jāguļ kopā ar pieaugušo. Ja gultā ir tukša vieta, bieži vien gulēšana kopā ir abpusēji izdevīga. Bērnam ir kaut kādas bailes un trauksme, un viņš raušas tavā gultā, un arī tev, kamēr otra gultas puse ir tukša, tā ir vieglāk. Bet tā nav īsti pareizi. Ja jūs guļat atsevišķi, tas daudz ko paskaidro arī bērnam. Simboliskā tukšā vieta tavā gultā parāda, ka turi to brīvu un ka tavā dzīvē varētu ienākt cits vīrietis. Un ja arī neienāks, bērnam tur nav vietas. Tā ir skaidra robeža. Jā, gulēt kopā ir ērtāk, bet tu esi tā, kura palīdz bērnam aizmigt, tāpēc labāk pasēdi pie viņa gultiņas, nevis aicini viņu gultā pie sevis. Varbūt izklausās grūti, bet nav neiespējami…
Labāk gan tev, gan bērnam būs, ja
- Meklēsi piepildījumu citur, nevis bērnā! Ilgstoši dzīvojot divatā ar bērnu, attiecības gribot negribot kļūst īpaši ciešas. Taču tev jāsaprot, kādas ir tavas vajadzības un kā tās apmierināt, nevis aizstāt trūkstošo ar bērnu. Ko tu darītu, ja bērna nebūtu? Sēdētu un adītu vai ietu ar draudzenēm uz teātri? Tad kāpēc tu dodies uz bērna istabu? Lai aprunātos ar viņu par viņa dzīvi vai lai pastāstītu, kā iet tev? Meklē piepildījumu ārpusē, nevis bērnā, un, ja to nevari, apzinies, ka tā šobrīd ir tava izvēle un ka neesi gatava neko savā labā darīt, bet neizmanto bērnu.
- Pieņemsi un respektēsi bērna nē. Izšķiroties no partnera, mājas pienākumi, protams, mainās, bet tiem jābūt skaidri definētiem, lai nesanāk bērnu pārslogot. Jā, ir pāris darbiņu, kas bērnam jāpaveic – viņš to zina un izdara. Pārējās reizēs tev jāpieņem viņa atteikums un darāmais jāpaveic pašai. Ļauj bērnam spēlēties! Ļauj bērnam palikt bērnam! Pavaicā sev: «Ja man būtu partneris, vai arī tad es no bērna gaidītu to, ko gaidu tagad?»
- Ļausi bērnam dzīvot viņa dzīvi. Jā, jums abiem var būt lieliska saskaņa, taču bērnam jābūt arī savai pasaulei ar savām aktivitātēm. Pārlieku paklausīgs, rātns un izpildīgs bērns, kurš nerada nekādas grūtības, nav bērns… Jo bērni ir delverīgi, viņi taisa ziepes, un viņiem tas jādara! Bērns ir bērns, nevis prātīgs mazs pieaugušais.
- Neļausi bērnam aizņemt brīvo vietu. Ja viņš pats vēlas ieņemt partnera vietu, neļauj to, uzsverot, ka bērns ir labs, bet tēva vietu aizņemt nevar. Viņam jāpaliek bērnam, nevis jākļūst par pieaugušo – tādu kā tētis.
Zināji?
Vienlīdz labi partnerību var izveidot gan ar meitu, gan dēlu, jo abi var būt lieliski aizvietotāji. Ja ģimenē aug vairāki bērni, arī tad viens no viņiem, kurš šķiršanos uztvēris jūtīgāk, var aizpildīt partnera vietu. Tas reizēm pasliktina bērnu attiecības, un var pat izvērsties cīņa par tukšo vietu, jo visi vēlas būt mammas labā roka.
