Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro DACE AKULE, biedrības Zaļā brīvība tekstila ilgtspējas eksperte.
«Uz savām drēbēm vispirms jāparaugās kā uz ieguldījumu – tā nav nekāda miskaste, bet tavs skapis, kurā esi investējusi naudu!» sākot mūsu sarunu, uzsver biedrības Zaļā brīvība tekstila ilgtspējas eksperte Dace Akule. «Nevajag pie skapja iet tikai ar domu, ka noteikti kaut kas jāizmet. Ilgtspējīgā garderobe ir tā, kas tev jau ir, nevis apģērbs, ko pirksi rīt vai parīt. Visas drēbes, kas der un labi kalpo, jāturpina izmantot. Varbūt kaut kas tikai jāsalabo vai jāpāršuj. Atrodot skapī desmit vai pat vairāk gadu vecu apģērbu, sevi nevis jāšausta, bet atzinīgi jāuzsit uz pleca. Tas nav nekāds ļaunums, no kura jāatbrīvojas! Piemēram, manā skapī ir vairāk nekā desmit gadu veca ādas jaka un ar dabīgo kažokādu apdarināta mēteļa kapuce. Mūsdienās, kad daudz runā par dzīvnieku aizsardzību, šie apģērbi varētu likties galīgi garām, tomēr es tos ārā nemetīšu, jo tas pasaulei nekādi nepalīdzētu.»
Droši vien mums daudzām skapī ir drēbes, kas kļuvušas par mazu. Smejos, ka šis saraušanās process parasti notiek ziemā – droši vien no apkures, no sausa gaisa… Kur likt tās?
– Drēbēm jāmeklē jauns saimnieks. Labu, vēl valkājamu apģērbu var atdot, apmainīt, pārdot, lai atgūtu kaut daļu ieguldītās naudas. Jāapjautājas radiem, draudzenēm, kaimiņienēm – varbūt kādam vajag. Var arī ziedot labdarības vai reliģiskajām organizācijām, sociālajiem uzņēmumiem. Turklāt kopš pērnā gada 1. janvāra pieejami arī atkritumu apsaimniekotāju izliktie konteineri mājsaimniecību lietoto tekstila preču šķirošanai. Šajos konteineros var likt visu veidu tīru tekstilu – gan labas kvalitātes, gan pavisam novalkātu. Ja apģērbam vairs nevarēs atrast jaunu saimnieku, tam atradīs citu pielietojumu, piemēram, no kokvilnas izgatavos tīrīšanas lupatas auto un velo remonta servisiem, citus apģērbus pārstrādās jaunās šķiedrās un materiālos.
Vai tiešām tekstila atkritumu konteineros drīkst likt arī kaut ko pavisam nonēsātu vai nomazgātu?
– Labdarības organizāciju ziedojumu konteineros tiešām jāliek tikai tādas drēbes, ko vēl var valkāt. Savukārt atkritumu apsaimniekotāju tekstila konteineriem ir vienots mērķis un funkcija: savākt no mājsaimniecībām visus lietotos tekstilizstrādājumus – gan labus, gan tādus, kam jaunu saimnieku atrast nevar. Svarīgi tikai, lai tie būtu tīri.
Bet es vēl pavisam nesen dzirdēju, ka atkritumu apsaimniekotāji saka: tekstila konteineros var likt tikai labu, vēl nēsājamu apģērbu!
– Latvijā likumdošana diemžēl saplānota otrādi. Proti, atkritumu apsaimniekotājiem kopš pērnā gada sākuma ir pienākums nodrošināt tekstila šķirošanu. Tikmēr tekstila preču ražotāji un pārdevēji par tekstila atkritumu savākšanu, sašķirošanu, pārstrādi un pielietojuma atrašanu pašlaik Latvijā nemaksā neko. Bet kādam par to ir jāmaksā! Likumdošanas daļa, kas noteiks ražotājiem pienākumu maksāt, stāsies spēkā šogad 1. jūlijā, bet līdz tam izmaksas par tekstila atkritumu savākšanu, šķirošanu un citiem pakalpojumiem sedz atkritumu apsaimniekotāji, kas viņiem, protams, nav izdevīgi. Tieši šā iemesla dēļ atkritumu apsaimniekotāju komunikācija ar sabiedrību bijusi šāda: lūdzu, lieciet tekstila konteineros tikai labas un lietojamas drēbes, novalkātās mums nedodiet!
Tam droši vien pamatā ir ekonomiski apsvērumi.
– Atkritumu apsaimniekotājiem ir izdevīgāk, ja tekstila konteineros nonāk labas lietas. Pārdodot tās Latvijā vai eksportējot uz ārzemēm atkārtotai izmantošanai un pārstrādei, var vismaz kaut ko atpelnīt – jo labāka kvalitāte, jo labāki skaitļi. No biznesa puses to var saprast – ja visas izmaksas par tekstila atkritumiem uzveltas atkritumu apsaimniekotāju pleciem, jāmeklē katra iespēja, kā tās samazināt. Tieši tāpēc atkritumu apsaimniekotāji sabiedrībai deva ziņu: tekstila konteineros metiet tikai labas lietas!
Bet kā tad ir patiesībā?
– Patiesībā atkritumu apsaimniekotāju tekstila konteineros var likt pilnīgi visu tekstilu – arī vecu, nolietotu un nevelkamu, galvenais, lai tas ir sauss un tīrs.
Tātad tur var likt arī, piemēram, cauras zeķes (bet tām jābūt tīrām un sausām!), novalkātas drēbes, izdilušus palagus un segu pārvalkus. Taču – uzsvēršu vēlreiz! – to visu var mest tekstila savākšanas konteinerā, bet ne labdarības organizācijas konteineros – tur var likt vienīgi labu, vēl valkājamu apģērbu.
Pati strādāju kā brīvprātīgā labdarības organizācijā, kur nonāk ziedojumi. Cilvēki ziedo tik labas mantas! Tomēr starp tām gadās arī ārā metami štrunti.
Labdarības organizācijām būtu vērts sadarboties ar atkritumu apsaimniekotājiem – lai ir pašiem savs tekstila konteiners, kur salikt vecās, saplēstās drēbes, kas neder valkāšanai.
– Noliktavā, kur strādāju, ir tekstila konteiners. Reiz tajā salikām nelietotas, no maisiņiem rūpīgi izpakotas kokvilnas sejas maskas, kādas kovida laikā bērniem izsniedza skolās. Mums likās – tas taču ir tekstils, jo kā gan citādi varētu dēvēt tīru, sausu kokvilnu? Tomēr atkritumu apsaimniekotājs atteicās konteineru pieņemt, jo tie esot medicīniskie atkritumi.
Jā, ne viss, kas izskatās kā audums, liekams tekstila konteinerā. Ir izņēmumi. Medicīniskās maskas tiešām ir medicīnas prece – neviens taču nevar būt pārliecināts, ka konteinerā saliktās maskas nav lietotas. Ir arī citi iemesli, kāpēc atsevišķus izstrādājumus nevar likt tekstila konteinerā. Piemēram, telts – jā, tā izskatās pēc auduma, bet ir noblīvēta ar plastmasu, tāpēc tomēr nav uzskatāma par tekstilu. Ikreiz, kad rodas šaubas, noteikti jāapjautājas atkritumu apsaimniekotājam.
Ko atkritumu apsaimniekotāji dara ar konteineros savākto tekstilu?
– Vispirms ir pirmreizējā šķirošana, kad tiek atlasīts viss, kam nebija jānonāk tekstila konteinerā, bet derīgo nodod sadarbības partneriem – vairumtirgotājiem. Viņi tekstilu sašķiro sīkāk – apģērbus pa sezonām, pa dzimumiem, bērnu apģērbi, pieaugušo apģērbi utt. Un tad meklē pielietojumu. Lielākā daļa atkritumu apsaimniekotāju konteineru satura aiziet eksportā uz ārzemēm atkārtotai izmantošanai vai pārstrādei.
Tātad arī tās manas labu labās drēbes, ko esmu ielikusi tekstila konteinerā, Latvijā nepaliks?
– Pavisam neliela daļa drēbju – apmēram 10% – paliek tepat. Labākais no labākā – tas, ko vairumtirgotāji var pārdot tepat Latvijā, un arī pēc labdarības organizāciju lūguma kādam noteiktam mērķim atlasītas lietas, piemēram, ziemas jakas Ukrainas bēgļiem.
Un kā ir ar labdarības organizācijām ziedoto apģērbu?
– Labdarības organizācijām un sociālajiem uzņēmumiem saziedotās lietas absolūti lielākajā vairumā paliek tepat Latvijā.
Pārsteidzoši, ka mūsu lietotais apģērbs vajadzīgs citām valstīm!
– Eiropa pēdējos gados ir ļoti čakla tekstila vācēja, bet vēl valkājamos apģērbus sūta uz trešajām pasaules valstīm, taču īstas skaidrības nav – vai tiešām tie tur atrod saimnieku; vai tiek pārstrādāti vai ne. Par šo notiek diskusijas. Tekstila pārvadāšanai vajadzīgs transports, resursi, un tas nebūt nenāk par labu videi. Piemēram, Francijā ir noteikts mērķis, cik procentiem dalīti savāktā lietotā tekstila preču jauns saimnieks jāatrod konkrētā attālumā no vietas, kur tas savākts. Ir ļoti svarīgi to atrast iespējami tuvāk. Pirms laika kādā Skandināvijas valstī lietoto apģērbu sainī tika ielikta izsekošanas ierīce, un tādējādi izdevās uzzināt, ka apģērbs ceļo apkārt zemeslodei. Rodas jautājums – cik tas ir jēdzīgi?
Eiropa virzās uz to, ka mums pašiem jātiek galā ar saviem lietotajiem tekstila materiāliem, un ir vajadzīgi reģionāli pārstrādes centri, mums tāds varētu būt Somijā.
Kur pašlaik paliek tas, kam jaunu saimnieku Latvijā atrast neizdodas? Caurās zeķes un izdilušos palagus pārstrādā tepat?
Mums nav tādu uzņēmumu, kur no atkritumos nonākušā tekstila tiktu radīts jauns audums. Bet katrā valstī šādu pārstrādes rūpnīcu jau nemaz nevajag. Latvijā tekstila pārstrādes iespējas ir visai ierobežotas, bet iestrādes ir – vecos apģērbus pāršuj jaunos, ir idejas par tekstila pārpalikumu izmantošanu celtniecības materiālu ražošanā, mūsu cementa ražotājs milzis SCHWENK Latvija izmanto atkritumus kā alternatīvu kurināmo, kura sastāvā var būt arī tekstils. Arī vecās, caurās zeķes var noderēt kā kurināmais ražošanas procesā, jo sintētiskais diegs labi deg un dod daudz karstuma.
Tekstila dedzināšanai taču kaitē videi!
– Šajā gadījumā rodas ne vien siltums, bet arī pelni – starpprodukts, kas savukārt vajadzīgs cementa ražošanai. Tā ir bezatkritumu dedzināšana. Pagaidām gan SCHWENK Latvija šāda veida kurināmo importē no ārzemēm.
Kāpēc neizmanto Latvijas atkritumus?
– Lai kļūtu par alternatīvu kurināmo, tekstilam vajadzīga īpaša apstrāde – jānoņem rāvējslēdzēji, pogas, tekstils ir jāsasmalcina; nevar visu vienā gabalā samest kā ugunskurā. Tas varētu būt viens no izmantošanas virzieniem arī Latvijā savāktajam tekstilam, bet svarīgāk, manuprāt, ir domāt no otras puses – darīt visu, lai tekstila atkritumu kalni iespējami saruktu. Ja tikai dragāsim uz priekšu, nesamazinot ražošanu un patēriņu, tekstila konteineru un pārstrādes rūpnīcu skaita palielināšana problēmu neatrisinās. Jāmaina lielais rāmis – jāmazina tekstila atkritumu rašanās.
Tikmēr veikali ir pārpildīti ar apģērbiem viendienīšiem – dažas vai pat tikai vienu reizi uzvelc un tad nezini, kur likt.
– Eiropas Savienībā tekstila ražotājiem tiek un arī turpmāk tiks pievērsta īpaša uzmanība. Piemēram, tiek izstrādāti ekodizaina kritēriji, ražotājiem būs jādomā par produkta ilgtspēju: cik ilgi tas būs nēsājams – ne vien fiziski, bet arī sociāli. Eiropas Savienībā tiek domāts, kā motivēt ražotāju radīt pārdomātākus un kvalitatīvākus apģērbus, neaizmirstot arī par to, kas ar šo apģērbu būs darāms, kad tas nonāks tekstila atkritumu konteinerā, – apģērbam jābūt pārveidojamam vai pārstrādājamam.
It kā jau neviens mūs nespiež pirkt šos vienas sezonas apģērbus… Vienkārši gribas!
– Tas ir mārketings. Mēs visi esam tirgus virpulī, turklāt Latvijā šīs iepirkšanās tradīcijas pastāv salīdzinoši īsāku laiku un nav tik stipras kā daudzās citās valstīs, kur ierasts regulāri doties uz apģērbu veikalu, lai sapirktu pilnu maisu. Lielākā laime ir ieraudzīt preci, pielaikot un nopirkt, bet nereti, jau atnākot mājās, izrādās – ak vai, naudu iztērēju, bet pirkums tomēr īsti neder vai nepiestāv, turklāt tonis izrādās pavisam citāds, nekā izskatījās veikala apgaismojumā. Ja cilvēks iepērkas nepārdomāti, rezultāti nemaz nevar būt citādi.
Un visu laiku ir sajūta, ka skapis pilns, bet tik un tā nav, ko vilkt mugurā, tāpēc atkal jāiet uz veikalu. Daudzas no mums vispār varētu kādu laiku iztikt bez apģērba pirkšanas – nav taču tā, ka staigājam kailas! Katrā ziņā – apģērbs jāizvēlas ļoti pārdomāti, un, pērkot ātrās modes ražojumus, nav ko cerēt, ka tas būs kvalitatīvs un labi izskatīsies desmit gadu. Neapdomība beigsies tāpat kā iepriekš: laizīsi ķepu skumjās par to, ka atkal izdarīji muļķību, nevis rīkojies prātīgi.
Zelta padoms: Iepērcies ar sarakstu!
Pirms ej pirkt apģērbu, izveido sarakstu – tieši tāpat, kā dodoties uz pārtikas veikalu pēc produktiem. Jā, protams, var iekrist acīs un iepatikties arī kaut kas neplānots, tomēr pamatu pamats jauna apģērba iegādei ir formula: tas, ko man vajag. Jo īpaši svarīgi to ievērot atlaižu laikā – precīzi zinot, ko tev vajag, iepirksies daudz gudrāk.
Vai tiesa, ka Latvijas atkritumu problēmu vēl sarežģītāku padara no citām valstīm atvestie lietotie apģērbi? Šīs valstis, šķiet, savu tekstila atkritumu problēmu atrisina ļoti vienkārši – visu nevajadzīgo tekstilu sūta mums.
– Latvijā tiešām nokļūst tekstils, kas kādā citā valstī vairs nav vajadzīgs. Daudz lietoto apģērbu Latvijā nonāk, piemēram, no Lielbritānijas. Lietotie apģērbi Latvijā pašlaik ir pieprasīti, un tas rada piedāvājumu – lietotās preces veido trešo daļu no apģērba un cita tekstila kopējā Latvijas patēriņa. Bet šim stāstam ir arī otra puse: joprojām turpinās diskusijas par to, kas vispār uzskatāms par lietotu apģērbu, bet kas – par tekstila atkritumiem. Diemžēl šī neskaidrība rada iespēju, ka arī Latvijā ienāk nešķirots tekstils – kādu maisu ar mājās savāktajām lietām Lielbritānijā kāds ielicis konteinerā, tādu to nopērk lietoto apģērbu veikaliņš Latvijā. Runājot ar vairākiem lietoto apģērbu tirgotājiem, ir dzirdēti arī ļoti interesanti stāsti par to, ko viņi saņēmuši. Reiz nešķirota tekstila maisā pat esot bijis beigts kaķis! Mēdz teikt – nepērc kaķi maisā, un tas te pierādījās ļoti precīzi.
Un, protams, rodas arī jautājums – vai tiešām Latvijai jābūt valstij, kas savāc citu valstu nešķiroto lietoto tekstilu? Šķirošanai tomēr vajadzētu notikt tajā valstī, kurā tekstila atkritumi savākti, – nedrīkst izlikties, ka pieņemam otrreiz izmantojamas drēbes, ja patiesībā atkārtoti izmantojama ir vien niecīga daļa maisa satura.
Nešķirotā tekstila plūsma Latvijai varētu būt interesanta tikai tad, ja te būtu sava tekstila pārstrādes rūpnīca. Bet mums tādas nav.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
