Rīga +23°C 
«Lai cik jocīgi tas būtu, bet līdz četrdesmit gadu vecumam es ļoti baidījos no skatuves – kaut ko sajaukt, nepareizi nodziedāt,» žurnālam IEVAS STĀSTI atzinās Sonora Vaice.
«Pirmā pusstunda ik reizi pagāja, kamēr pieradu pie skatuves. Sākot strādāt ar psiholoģijas tehnikām,
atradu, no kurienes šīs bailes radušās.
Mācoties otrajā klasē, skolotāja mēģināja korī noskaidrot, kurš varētu nodziedāt solo, pēc kārtas norādot uz katru: «Tagad padziedi tu!» Un ar rokas mājienu pārtraucot tos, kuriem nesanāk. Arī es biju starp tiem, kurus atmeta. Un kaut kas manī – tinkš! – salūza, saprotot, ka es nevaru dziedāt. Es to jau biju aizmirsusi, bet tad pēkšņi psiholoģiskās tehnikas laikā atcerējos. Un pieņēmu, ka es tajā dienā neesmu bijusi skolā un pat nezinu, ka solistus meklēja. Ar mani tas nav noticis. Un bailes no skatuves beidzās,» atklāja viņa.
