• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Slavenākais latvietis padomju kinomūzikas pasaulē. Liepiņš vai Ļepins?

    Leģendas
    Aiva Kanepone
    Aiva Kanepone
    9. jūnijs
    1 komentārs

    Drukāt

    Saglabāt

    Anatols Liepiņš jeb Anatolijs Ļepins
    Foto: Kadrs no video
    Anatols Liepiņš jeb Anatolijs Ļepins
    Nesen mūžībā aizgājušais režisors Eldars Rjazanovs viņu dēvēja par savu filmu līdzautoru, bet avīzes – salīdzināja ar padomju kinomūzikas karali Izaku Dunajevski. Taču retais zināja, ka Anatoļij Jakovļevič Ļepin ir latvietis Anatols Liepiņš. Jēkaba dēls. Kāpēc viņš gandrīz aizmirsts?

    Pat Gatves deja!

    «Pjatj minut, pjatj minut…» trallina jauniņā Ludmila Gurčenko, un Eldara Rjazanova komēdiju Karnevāla nakts par Jaungada sagaidīšanu kultūras namā jau kuro Vecgada vakaru pie televizoru ekrāniem vēro miljoni skatītāju. Ir sešdesmitie gadi. Pēc tam septiņdesmitie, astoņdesmitie… Un to joprojām skatās!

    Anatola Liepiņa sarakstītās melodijas Padomju Savienībā dungoja visi. Kaut vai Dziesmiņu par labu garastāvokli un Taņečku no tās pašas 1956. gada filmas Karnevāla nakts. Anatols ir mūzikas autors 33 filmām! Pulka dēls, Sveika, Maskava!, Šveika jaunie piedzīvojumi, Kareivis Ivans Brovkins, Mēs kaut kur esam tikušies, Meitene bez adreses, Ciema detektīvs, Cilvēks no nekurienes, Dodiet sūdzību grāmatu, Čuks un Geks, Stepē…  Plus astoņas operetes, viena opera, trīs baleti, ap 500 dziesmām, dziesmu cikli un instrumentālā mūzika. Viņa Dziesma par Maskavu četrdesmit gadus katru dienu uzsāka radioraidījumus Maskavas radio ēterā.

    Starp citu, padomju laikos arī Latvijā katra diena sākās ar Anatola Liepiņa melodiju! Sešos no rīta to atskaņoja radio – tā bija ne vairāk ne mazāk kā Latvijas Padomju sociālistiskās republikas himna.

    Neviens kārtīgs latviešu tautas deju dejotājs nav izsprucis cauri, kaut reizi svinīgi neizsoļojot pie Gatves dejas – un pat to, izrādās, sarakstījis šis pats neiedomājami ražīgais komponists.

    Jocīgi, bet komponists, par kura mūziku reiz jūsmoja miljoni cilvēku, tagad ir gandrīz aizmirsts. Mūsu Rakstniecības un mūzikas muzejā atrodas vien plāna mapīte ar dažiem portretiem, attēliem no baleta Laima, notīm un ar paša komponista roku aprakstītām lapām.

    Un arī Krievijā, kur reiz visi dungoja Anatola melodijas, viņš ir puspiemirsts. Kad kulta filmai Karnevāla nakts Krievijā svinēja 50. dzimšanas dienu, aizmirsts bija gan Anatols, gan dziesmu tekstu autors Vladimirs Lifšics. Par spīti tam, ka filma burtiski piestūķēta ar mūziku un pats Rjazanovs Liepiņu visās intervijās sauca par filmas līdzautoru.

    Latgales klavieru skaņotājs

    Anatols piedzima Maskavā. Saltā 1907. gada 17. decembra dienā. Viņa tēvs Jēkabs kopā ar sievu Kristīni un Anatola vecāko brāli Leonu jau vairākus gadus no Jēkabpils bija pārcēlušies uz Krieviju – lai arī nācis no zemnieku ģimenes, viņš strādāja par klavieru skaņotāju, un Maskavā ar šo arodu varēja nopelnīt krietni vairāk nekā Jēkabpilī.

    Jēkabs skaņoja klavieres, taču vienmēr bija sapņojis tās spēlēt. Tāpēc mazais Anatols, kurš agri iemācījās lasīt, runāja krievu un vācu valodā, bez ierunām tika piesēdināts pie klavierēm. Zēns labprāt rotaļājās ar melnbaltajiem taustiņiem. Taču pusaudža gados aizrāvās ar kino un pēc skolas beigšanas vispirms iestājās Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta, slavenā VGIK, Aktieru fakultātē. Studiju starplaikos viņš piepelnījās, piestrādājot Maskavas kinoteātros par taperu, klimperējot un improvizējot muzikālo pavadījumu mēmajām filmām.

    Mazliet pamācījās… un pārdomāja. Izņēma dokumentus no institūta un iestājās Rubinšteina Mūzikas tehnikumā. Protams, klavieru klasē.

    Klavieru skaņotāja dēlam bija īstas pianista rokas un mūziķa izjūta, un pasniedzēji prognozēja spožu pianista nākotni.

    Taču liktenis visu sakārtoja pa savam – no lielas centības topošais pianists neatgriezeniski pārpūlēja labo roku. Ārstēšanās īsti nelīdzēja, un no sapņa par pianista karjeru bija jāatvadās.

    Taču Anatolam piemita kārtīgs latgalieša spīts. Viņš izdomāja ko citu, vēl interesantāku, un iestājās Konservatorijā, turklāt uzreiz divās fakultātēs – Kompozīcijas un Mūzikas vēstures. 1938. gadā viņš to pabeidza ar diviem diplomiem – muzikologa un komponista. Un sāka sacerēt mūziku.

    Viņa vecākais brālis Leons tikmēr bija izstudējis par biologu. Anatols līdz pat 1945. gadam dzīvoja brāļa ģimenē.

    Ballīte pie Kirhenšteina

    Anatolam komponēšana gāja viegli un raiti. Kritiķi pamanīja, ka viņam ir: «spilgti izteikta melodija, veiksmīgi ievīti džeza elementi, optimistisks skanējums…» – tā raksta muzikoloģe Guna Goluba. Starp citu, viņas liktenis mazmazlietiņ līdzīgs Liepiņa liktenim. Arī Guna ir latviete, kas, sekojot vīram, krievu žurnālistam, nonāca Maskavā un tur kļuva par populārā Vissavienības radio raidījuma S dobrim utrom! vadītāju.

    Jau trīsdesmito gadu beigās Liepiņa vokāli instrumentālās svītas skanēja pa radio, džeza kompozīcijas aizrautīgi spēlēja vispopulārākais džeza orķestris, bet meitenes dudināja līdzi viņa estrādes dziesmām koncertos un pie skaņuplatēm.  

    Iespējams, par savām latviskajām saknēm Anatols jau sāka piemirst. Bet 1943. gada sākumā nāca negaidīts pagrieziens. Anatola mājās atskanēja telefona zvans, un vada otrā galā viņu uzrunāja pasmalka, mazliet čerkstoša balss. Tas bija LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins: «Ja vakarā neesat aizņemts, atnāciet, lūdzu, pie manis uz viesnīcu Maskava!» Protams, ka Anatols nebija aizņemts, cilvēki nemēdz būt aizņemti, kad pie sevis aicina Augstākās padomes priekšsēdētājs!

    Tajā vakarā Maskavas greznākās viesnīcas istabiņa bija pilna kā vecīša cimdiņš. Operdziedātāji Elfrīda Pakule un Rūdolfs Bērziņš, rakstnieki Vilis Lācis un Anna Sakse, dzejnieki Jūlijs Vanags un Fricis Rokpelnis, komunists Jānis Kalnbērziņš, Liepiņa Maskavas paziņas rakstnieks Aleksandrs Fadejevs, komponists Dmitrijs Šostakovičs un citi slaveni ļaudis.

    Kirhenšteins uzaicināja Anatolu uz Latviju – tūlīt, kā no tās tiks patriekti vācieši. Kad vācu armiju padzina, karš beidzās, un 1945. gada vasarā Anatols devās uz Rīgu.

    Tas gan nebija pirmais aicinājums rakstīt mūziku tautiešiem. Jau 1942. gadā mākslas lietu pārvaldes priekšnieks Līkums, uzzinājis, ka Maskavā dzīvo divi latviešu tautības komponisti, Anatols Liepiņš un Nilss Grīnfelds, uzaicināja viņus piedalīties tikko tapušā Latvijas PSR Mākslas ansambļa repertuāra veidošanā. Bija kara laiks, bet Anatols strādāja uz nebēdu, sacerēja mūziku kinofilmām un braukāja ar koncertiem pie frontiniekiem. Taču viņš neatteicās rakstīt arī mūziķiem.

    1944. gadā Maskavā tika izsludināts konkurss par Latvijas PSR himnu – un Anatols uzvarēja. Dzejnieki Jūlijs Vanags un Fricis Rokpelnis, ar kuriem Anatols jau bija pazīstams, tai sacerēja jūsmīgus vārdus: «Padomju Latvija mūžos lai dzīvo,/ Spoža lai padomju vainagā mirdz!» 1945. gada 19. jūlijā himna tika oficiāli apstiprināta, un turpmākos 45 gadus tā bija jāprot katram latvju skolasbērnam.

    Romāns ar balerīnu

    Bet Anatols šai pašā gadā devās uz Rīgu, kur viņam pēc ilgās mīcīšanās noplukušajā Maskavas komunalkā beidzot bija cienīgi dzīves apstākļi un zaļā gaisma komponēšanai. Te viņš uzrakstīja pirmo latviešu nacionālo baletu Laima un operu Rītausma, sacerēja mūziku pirmajai latviešu pēckara kinofilmai Mājup ar uzvaru un vēlāk, pēc atgriešanās Krievijā, arī filmai Uz jauno krastu. Tam visam pa vidu uz nošu lapām tika uzskrīpātas notis arī Maskavas kinofilmām – Pulka dēls, Sarkanais kaklauts un pēc tam tik populārajai Sveika, Maskava!

    Un vēl viņš iemīlējās. Ikšķiles meitene Milica Svareniece bija jauna balerīna ar gariem pirkstiem un aristokrātisku izturēšanos. Jaunais komponists viņu, protams, satika Operas un baleta teātrī, iestudējot savu baletu Laima. Anatols savu gaišmataino aristokrāti mīļi sauca par Mimī un Milicas Ikšķiles mājas dārzā aizrāvās ar rožu audzēšanu.

    Balets Laima ar Mirdzas Ķempes libretu pirmoreiz tika izrādīts tieši Līgovakarā divus gadus pēc kara beigām – 1947. gada 23. jūnijā. Tās sižetu veidoja stāsts par Laimas un Austra mīlestību, par latviešu un krievu seno draudzību un kopīgu cīņu pret vācu iebrucējiem. Notikumi risinās 13. gadsimtā. Mirdza Ķempe bija pacentusies.

    Starp citu, tieši no baleta Laima arī nāca Gatves deja, bez kuras pēc tam gadiem nebija iedomājami nevieni lielāki deju svētki!

    Pats pārkrievoja uzvārdu?

    Pēc pieciem Rīgas un Ikšķiles gadiem Anatols atgriezās Maskavā. Viņam bija jauka ģimene, sieva balerīna, dēls Leonīds un 1953. gada aprīlī dzimusī meitiņa Taņečka. Kad pēc Karnevāla nakts populāra kļuva Anatola komponētā dziesmiņa Taņa, Taņa, Taņečka, arī viņa mājās jau auga trīsgadīga Taņečka, un tieši viņai tā arī bija veltīta. 1956. gada 28. decembris, Karnevāla nakts pirmizrāde, bija Anatola Liepiņa zvaigžņu stunda. Anatols, starp citu, sacerējis mūziku sešām Eldara Rjazanova filmām.

    Maskavas varenie Anatolu Liepiņu ieredzēja. Gan jau pašiem patika dušā padungot Liepiņa priecīgās melodijas!

    Viņam tika ordeņi, medaļas un goda nosaukumi, četristabu dzīvoklis Gazetnajas šķērsielā piecu minūšu gājienā no Kremļa.

    Pie sienas gozējās liels portrets ar jauno, gaišmataino Mimī zilganos tilla baletsvārciņos. Pie viņiem viesojās Dunajevskis, Rostropovičs un citi slavenie. Mājkalpotāja pasniedza uzkodas, līdz melnai naktij virmoja sarunas un ik palaikam noklaudzēja klavieru vāks, kad atkal kāds piesēdās spēlēt.

    Guna Goluba raksta, ka Anatols bijis aizrautīgs arī citās jomās – sacerējis rakstus un recenzijas laikrakstam Sovetskaja Kuļtura, vairākkārt ticis ievēlēts par Komponistu savienības Kino mūzikas sekcijas vadītāju, braucis tikties ar klausītājiem un koncertceļojumos apceļojis Savienību. Grūti pat iedomāties, pa kuru laiku viņš sacerēja mūziku! Bet vasaras Anatols pavadīja Ikšķilē – tur bija viņa rūpīgi koptais rožu dārzs. Ciemkukulim viņš parasti ņēma līdzi notis, un Latvijas mūziķiem uzticēja vairāku savu darbu pirmatskaņojumus. Pat ar pašu pēdējo darbu – 1984. gada pavasarī pabeigto ciklu Nošu burtnīca ar sieviešu attēliem – vispirms iepazīstināja mūsu mūziķus. Pats viņš vienmēr uzsvēra, ka viņam ir divas mīļas pilsētas – Maskava un Rīga.

    Kā Latvijas radio raidījumā par komponistu atceras diriģents Centis Kriķis un skaņu operators Jāzeps Kulbergs, latviski gan Anatols runāja slikti un parasti vēlējās pāriet uz krievu valodu. Taču ar viņa mūziku bija viegli strādāt, tā bija izcili melodiska un labi pielāgota instrumentiem, bet klausītājam to bija viegli klausīties.

    Tomēr bija viens noteikums – viņu nedēvēt par Liepiņu, bet par Ļepinu. Citādi lielajā Padomju Savienībā tādu Liepiņu neviens nezināšot!

    Varbūt tāpēc Vikipēdijas latviešu variantā divu latviešu, Jēkaba un Kristīnes, dēls Anatols Liepiņš ierakstīts kā krievs?

    Pēdējos gados Anatols bija sācis sacerēt slaveniem mākslas darbiem veltītas romances. Bija jau tapusi Meitene ar persikiem un Džokonda, bet ciklu pabeigt viņš nepaguva. 1984. gada oktobrī, nesagaidījis 77. dzimšanas dienu, viņš aizgāja pie mūžības nošu rakstītājiem. Anatols apglabāts slavenajā Vagaņkovas kapsētā Maskavā. Turpat, kur Visockis, turpat, kur Māris Liepa, turpat, kur simtiem slavenu mākslinieku, rakstnieku un mūziķu. Ar nošu rindiņu rotātajam granīta kapakmenim zem Anatola vārda sievišķīgā graciozitātē pierakstīts vēl viens vārds – Mimi.

    Taņečkas skumjais stāsts

    Taču Anatola bērnu liktenis, kā nereti slavenu ļaužu ģimenēs gadās, izvērties skumjš. 2008. gadā mūžībā aizgāja arī Mimī. Bērni, kas paši jau sasnieguši pusmūžu, palika materiāli diezgan nodrošināti – galu galā vecākiem piederēja četristabu dzīvoklis. Dzīvoklis Maskavā! Brīnišķīgs dzīvoklis pašā Maskavas vēsturiskā centra viducī. Tas palika mantojumā Taņečkai, kas tur dzīvoja kopā ar mammu, uz pusēm ar brāli, jau daļēji paralizēto Leonīdu. Leonīds bija precējies, taču viņa sieva, arī vārdā Tatjana, nesatika ar vīramāti, un jaunie sen jau dzīvoja citur.

    Taču jau pēc četriem gadiem savērpās savādi notikumi. 2012. gadā laikraksts Moskovskij Komsomoļec raksta par Anatola meitas likteni. Taņa šai īsajā laikā jau bija zaudējusi mājas un pārējo tēva mantojumu, ar tiesas lēmumu atzīta par rīcībnespējīgu, un vienkārši… pazudusi. Vispirms ievietota psihiatriskajā slimnīcā un pēc tam pazudusi pavisam.

    Žurnālistu rokās bija nonākusi Tatjanas rakstīta vēstule, kurā viņa lūdza paziņot saviem advokātiem, ka nonākusi nelaimē, un rakstīja, ka brāļasieva viņu ar varu tur psihiatriskajā slimnīcā.

    Taņa rakstīja, ka brāļasieva viņu apkrāpusi un viņa nevēlas, lai brāļasieva būtu viņas aizbildne. Kas to zina, kādā veidā, varbūt Taņas veselība pasliktinājusies, varbūt vienkārši viņa izrādījusies pārāk vāja un tēta atstātais mantojums pārāk gards kumosiņš, bet vispirms tiesas ceļā panākts, ka komponista meitai atņemta rīcībspēja un tad par aizbildni iecelta brāļasieva, otra Tatjana Ļepina.

    Cik ironiski, ka viņas abas ir Tatjanas Ļepinas! Diez, kā jutās Anatola Liepiņa meita, zinot, ka pašas lielāko ienaidnieci sauc tāpat kā viņu? Tajā reizē Moskovskij Komsomoļec žurnālistiem Tatjanu atrast tā arī neizdevās.

    Pianiste Irina Butirina, kas kopā ar Taņu savā laikā bija braukusi līdzi Anatolijam, Taņas dzīves drāmu saskatīja gan viņas sarežģītajā raksturā, gan lutinātas meitenes neuzņēmībā. Taņečkai bija muzikāla izglītība, viņa pieteica numurus tēva koncertos. Irina koncertceļojumus atceras kā brīnišķīgu laiku – pārbraucieni, restorāni, romāni. Taču Taņa, atšķirībā no Irinas, tā arī neprata laikā no šīs upes izkāpt. Palika neapprecējusies un bērnu viņai nebija.

    Tatjana tomēr atradās – par viņas likteni 2016. gada pavasarī portālā Openrussia var atrast advokāta Sergeja Fokina blogu. Izrādās, aizbildne brāļasieva pārdevusi vispirms vienu komponista grezno dzīvokli, bet pēc tam arī otru, mazo dzīvoklīti, kurp Taņa bija pārcelta no tēva mājām. Vispirms Taņa ievietota psihiatriskajā slimnīcā, pēc tam pārvesta uz laukiem. Cik var nojaust, cīņa turpinās, un Taņai ir aizstāvji. Vismaz aizbildnis viņai ir nomainīts.

    Skumji. Kā raksta Moskovskij Komsomoļec, uz komponista kapa Vagaņkovas kapsētā jau sen nav likti svaigi ziedi.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    1 komentārs

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    8 veidi, kā gardi pagatavot VIČI surimi

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+