Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā tu pati sevi raksturotu – kas tu esi?
Sieviete, mamma, sieva, cenšos būt laba draudzene. Un šo manu būtību papildina māksla. Līdz 34 gadu vecumam visu laiku kaut kādā veidā biju gājusi pret sevi. Tad kaut kas notika un atnāca lielā apgaismība, ka nē – šādi nevar. Ir jādara tā, lai arī es pati justos labi, nevis tikai visi citi justos labi. Sapratu, ka vairs nevēlos darīt savu darbu kosmetoloģijā, vēlos arī citādi veidot attiecības ar vīru.
Un vēl sapratu, ka abām manām meitām jāredz, ka sievietei dzīvē ir jādara kaut kas tāds, lai viņa būtu priecīga un laimīga, nevis visu laiku neapmierināta.
Un tā pamazām atradu ceļu pie sava mākslinieciskā es. Patiesībā jau tas manī bijis vienmēr, tikai vienmēr biju to likusi malā, jo domāju – ar mākslu taču nevarēšu nopelnīt naudu. Pati biju sevi ierobežojusi. Un laikam arī biju pazaudējusies attiecībās, mammas lomā un darbos.
Gribēji būt neatkarīga no vīra?
Jā. Agri sagājām kopā – man bija tikai 21 gads, un mūsu attiecības vienmēr bijušas tādas visai sarežģītas. Kādā brīdī sapratu, ka mana pašapziņa kaut kur ir pazudusi, jāieslēdz sevī vairāk sievišķības. Man liekas, ir tā – jo vīrišķīgāks vīrietis, jo vairāk sieviete var atļauties būt sievišķīga. Es nolēmu, ka neatkarīgi no ārējiem apstākļiem radīšu šo sievišķības sajūtu sevī pati.
Šī pastiprinātā interese par cilvēka ķermeni – kā tas sākās?
Labs jautājums… Man vienmēr paticis skatīties uz skaistām sievietēm, varu sēdēt kafejnīcā un vērot cilvēkus. Patīk skatīties vecās filmas ar Odriju Hepbērnu un citām tā laika aktrisēm – kā viņas prata sevi pasniegt un būt tik sievišķīgas! Kad pēc vidusskolas domāju, ko darīt, nobijos stāties Mākslas akadēmijā, jo nebiju gājusi mākslas skolā. Izmācījos par stilisti, tolaik man arī patika bodyart – ķermeņu apgleznošana –, braucām uz konkursiem. Pēc tam veidoju make-up fotosesijām un līgavām. Tad mācījos kosmetoloģiju, apguvu masāžu. Kad man bija 26 gadi, piedzima vecākā meita, pēc diviem gadiem – jaunākā, un tad vēl darbs, sadzīve. Tā es kaut kā pavisam aizpeldēju… Labi, ka attapos – nē, nē, tomēr jādzīvo kaut kā citādi.
Kā tu meklēji savu sievišķību, un kā tur parādījās ģipša atlējumu māksla?
Aizgāju no darba un iesākumā nedarīju neko. Tā bija vasara, un es vienkārši biju. Saslēdzos ar dabu – apmīļoju kokus, gulēju zālītē – kā bērnībā –, un rezultātā kaut kādā brīdī sajutos labi. Man vienmēr licies, ka sieviete kā tāda ir kaut kas ļoti īpašs, ļoti skaists. Pusaudzes vecumā man ļoti patika seriāls Sekss un lielpilsēta, un tur bija tāda epizode, kur kāds mākslinieks, kas glezno sieviešu vulvas, uzgleznoja arī Šarloti, vienu no četrām seriāla varonēm, bija arī izstāde. Man likās – riktīgi forši! Filmā to darīja vīrietis, esmu dzirdējusi, ka arī Latvijā ir kāds kungs mākslinieks, kas dara ko līdzīgu – veido gan sieviešu, gan vīriešu formas. Un tad man ienāca prātā – kāpēc to dara tikai vīrieši? Sievietēm ir nepieciešama kaut kāda sievišķās enerģija apmaiņa tajā procesā. Sāku meklēt informāciju internetā un atradu, ka Anglijā pat ir kompānija, kas nodarbojas ar šādiem atlējumiem. Palasīju, kā viņi to dara, un sapratu, ka vispieejamākais materiāls ir ģipsis. Protams, es gribētu iemācīties to darīt no dažādiem materiāliem, kaut vai kā 3D printus, bet sākumam izvēlējos ģipsi. Iegādājos to, griezu marli, mērcēju – riktīgi noņēmos. Vēlāk sāku izmantot arī materiālu alginātu, ko izmanto zobārstniecībā. Iesākumā ģipsī atlēju pati savas formas, lai atgūtu šo sievišķīgo sajūtu.
Tu sāki pati ar sevi?
Jā. Pirms tam man pašai likās – ak šausmas, briesmas, esmu tāda un šitāda! Tad sapratu – nē, jādara citādi. Katru rītu skatījos spogulī un stāstīju sev: «Dana, tev ir foršs tas, tas un tas! Tev ir veseli bērni, dzīvē viss ir labi, ļoti labi!» Tā pamazām sāku sevi vairāk pieņemt, audzēju šo savu foršo sajūtu un sapratu, ka man ar to gribas padalīties arī ar citām sievietēm. Lai viņas paskatās uz sevi tā, kā mūs redz vīrieši, jo viņi jau neredz tos mūsu trūkumus: grumbu pierē, celulītu, ļumīgās rokas vai nošļukušo dibenu – kas nu kurai traucē. Viņiem tas ir vienalga. Tāpēc vajag koncentrēties uz skaisto sevī. Sāku ar krūšu atlējumiem, tad izveidoju arī savu bērnu rociņu atlējumus, bet būtībā roku atlējumi – tas nav man. Taisu arī grūtnieču punča atlējumus – tas vienmēr ir skaists brīdis. Tad sekoja dupši, un jau drīz iekšā sēdēja velniņš, ka man vairāk velk uz to leju. Teicu sev: Dana, mierīgāk, tevi var arī nesaprast! Bet svarīgāk man tomēr ir, lai es pati sevi saprotu. Un tad izdomāju to piedāvāt savām draudzenēm – viņas bija manas pirmās modeles un joprojām ir. Vēlāk – arī sievietes ārpus draugu loka.
Kā draudzenes to uztvēra?
Es esmu ļoti atvērts cilvēks visā, kas attiecas uz ķermeni, seksualitāti un tādām tēmām. Līdz ar to mums ar draudzenēm bieži ir sarunas par šīm tēmām, un esam ļoti, ļoti atklātas cita pret citu. Kad viņām ieminējos, ka vēlos ko tādu darīt, dažas bija sajūsmā: «Juhū! Jā, jā, beidzot!» Bet arī tām, kurām uzreiz tāda juhū nebija, tas saslēdzās ar mani, viņas vienkārši pajautāja: ok, cikos man jābūt? Tā ka tas viss notika ļoti organiski, un es savas draudzenes esmu apskatījusi no visiem rakursiem! (Smejas.) Es uzticos viņām, un viņas uzticas man. Mēs tad vienmēr forši pavadām laiku, apmaināmies ar sievišķo enerģiju, darbojamies, runājamies, kādreiz arī iedzeram vīnu, un kaut kā viss tā organiski notiek.
Būtībā tā ir bijusi kā pašterapija?
Noteikti jā. Tas man pašai ļoti nāca par labu, pēc gada jūtos jau kā drusku pavēries zieds, jo sākumā biju tāds pavisam sabēdājies ziediņš.
Intīmajiem atlējumiem piesakās ļoti dažādas atšķirīgu vecumu sievietes – no 25 līdz 50 gadiem, ar bērniem un bez.
Ir bijusi arī četru bērnu mamma. Domāju, ka šim nav vecuma ierobežojuma. Galvenais ir – kā tu pati uz savu ķermeni skaties. Man šķiet, pie mums Latvijā sievietes jau pārāk agri sāk par sevi domāt – ko nu es, es tak jau veca… Pie manis nākušas sievietes ar ļoti augstu pārliecību par sevi, savu izskatu tur, un ar viņām viss ir kārtībā. Bet visbiežāk tās ir sievietes, kuras saka, ka pašai tur nepatīk šis vai tas – viņas spēj sevi novērtēt, bet ne vienmēr līdz galam. Lielākoties šie darbi – gan krūšu atlējumi, gan intīmie atlējumi – ir dāvana vīrietim – draugam, vīram. Sievietes to dara tā paša iemesla dēļ, kāpēc to darīju arī es, – gribas sevi ieraudzīt no malas un spēt sev pateikt: viss smuki.
Plastiskās industrijas popularitāte gan varētu liecināt, ka sievietes nav apmierinātas ar sevi ļoti daudzos veidos!
Normas robežās es plastisko ķirurģiju atbalstu – ja tas kādai palīdz sajusties labāk. Bet, kas attiecas uz intīmo zonu, – nav divu vienādu sieviešu. Līdz ar to – ar ko tieši sevi salīdzināt? Ar pornozvaigznēm? Tur gan visas sievietes tiešām ir pilnīgi vienādas, jo viss ir maksimāli sašūts, nogriezts, pievilkts, aizvilkts, un tas ir saprotami – ar to šīs sievietes pelna naudu. Sievietes, kuras nākušas pie manis, tur neko nav labojušas – kāda ir, tāda skaista.
Kā vīriem patīk šie pārsteigumi?
Parasti viņi ir ļoti priecīgi! Krūtis un dibeni tiek nolikti viesistabā, intīmie atlējumi noteikti stāv guļamistabā. Sievietes ir stāstījušas – kad ciemos brauc vecāki un vecvecāki, tad gan šos darbus paslēpjot skapī. Mans tētis gan, kad bija atnācis ciemos uzdarbnīcu, apskatījās apkārt un teica: «Ok, interesanti!» Un tas arī viss.
Ko meitas saka par tavu mākslu?
Vecākā meita ir izstāstījusi savām klasesbiedrēm, un viena pat bija pierunājusi atbraukt savu mammu. Viņa atbrauca, bet… aizbrauca. Tomēr nevēlējās, tam laikam bija savi iemesli. Jaunākā meita par krūtīm, vēderiem un dupšiem saka, ka ir ok, bet, kad ieraudzīja intīmo atlējumu, pateica: «Nu, mamm, nu nē!» Nekas – paaugsies un sapratīs. Meitām mācu un rādu, ka sevi jāmīl un ka viņas man ir ideālas. Nav jāklausās citos, pašas viedoklis par sevi ir vissvarīgākais.
Un kāda ir vīra attieksme?
Kopumā mūsu attiecības nav vienkāršas, bet pārsteidzoši, cik ļoti viņš mani šajā atbalstīja. Un kāpēc gan lai tā nebūtu – tās taču ir sievietes, es netaisu atlējumus vīriešiem! Lai gan vienu brīdi par to iedomājos, bet tad sapratu – nē. Lai kā man patiktu vīrieša ķermenis, kad iedomājos to vīrieša tipu, kurš gribētu savu atlējumu sev mājās… Sievietēm tas ir par pašapziņu, bet, ja runa ir par vīriešiem, tas varētu piesaistīt pārāk īpatnēju publiku. Man jau pietiek ar tiem komentāriem, kas pie maniem darbiem ir sociālajos tīklos. Ja kāds izsaka tādu vēlēšanos, atbildu: ok, nāciet, bet ņemiet līdzi arī savu sievu! Vai kāds tāds ir atbraucis? Nē, protams. Bet, turpinot par vīru, – viņš ir priecīgs, ka beidzot esmu izdomājusi, ko gribu darīt, un atbalsta mani: re kur skrūvgrieži, urbis un pārējie instrumenti! Esmu pateicīga, ka viņš man to ļāva – kādu laiku sevi meklēt un atrast šo.
Sanāk, ka tu atgriezies pie mākslinieciskā, par ko biji domājusi agrā jaunībā?
Diemžēl lielākā daļa cilvēku noliedz to, kas īstenībā vēlas būt. Mēs baidāmies neatbilst sabiedrības stereotipiem, spēlējam kaut kādas lomas un tad pazaudējamies. Man palīdzēja, ka paskatījos uz sevi no malas – kāda esmu attiecībās, ko daru profesionāli. Redzu, ka gados jaunākas sievietes kaut kā vairāk apzinās savu vērtību – cita paaudze jau ar citu skatījumu. Bet vecākām sievietēm neiet tik viegli. Ir jāsaprot prioritātes – bērni izaugs un aizies, tu paliksi ar sevi. Bet vai ar sevi jūties labi? Kas notiek ar tevi, kad esi viena pati mājās klusumā? Man šobrīd ir ļoti ok vienai, bet līdz tam bija jānonāk. Jāsāk darīt kaut vai kāda neliela lieta, kas atgriež patikšanu pret sevi, dzīvi, visu pārējo.
Un ko tu teiksi visiem tiem, kas šo ieraudzīs un sacīs: nu ārprāts, briesmīgi, kā nav kauna – traka, vai?!
Nu, drusku trakam te noteikti ir jābūt! Es teikšu tā – šī nav nekāda pornogrāfija, tas ir par sevis pieņemšanu. Jā, es šos darbus lieku internetā, jo kā gan lai citādi cilvēki par to uzzinātu. Ne pie viena no darbiem nav klāt vārda vai personas koda. Sievietes ķermenis ir ticis attēlots visos laikos, tādā ziņā te nav nekā jauna, un kas gan mūsdienās vispār vairs spētu mūs pārsteigt?
Kritizētāji lielākoties ir cilvēki, kas paši nespēj pieņemt savu ķermeni.
Viņi nepatīk paši sev un ir bēdīgākie cilvēki uz pasaules, sevišķi tie, ka skaļi kliedz internetā. Ja šis pēkšņi sakaitina tieši sievietes, tad ir jāpadomā par savu sievišķīgo būtību – kas ar to notiek? Ja pavisam atklāti – manā paziņu lokā ir sievietes, kuras, piemēram, nekad nav piedzīvojušas orālo seksu, jo pašas neatļauj savam vīrietim to darīt, viņām liekas, ka «tur viss ir ļoti nesmuki». Tāpēc es saprotu – noteikti tāpat būs «ak, šausmas, ārprāts!». Mani darbi ir par sevis apzināšanos un pieņemšanu, lai sieviete ieraudzītu, cik viņas ķermenis ir skaists – jebkādā formā, izmērā un vecumā.
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
