Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ieslodzījums kā skola
2022. gada 6. janvāris, Salaspils. Esmu ieradies ciemos pie dzejnieka Knuta Skujenieka, Gunāra Astras laikabiedra ieslodzījumā Mordovijā. Pagalmā pretī iznāk pats vārda meistars, pie durvīm ar brīdinošiem rējieniem sagaida suņu meitene Poga. Dzejoli ar šādu nosaukumu Knuts savulaik veltīja savai kundzei Intai, ar kuru laulībā rit jau 61. gads.
Kā ķirsis, kas galotnē sargā
Pēdējo pārpalikušo ogu, –
Tā es sargāju sadilušajā kreklā
Vienu vienīgu pogu.
Kad vairs nav ne suvenīru, ne cerību
Un kad nasta kļūst aplam grūta,
Es azotē paknibinos gar pogu,
Kura ir tevis šūta.
Par spīti gadiem un badiem,
Par spīti sniegiem un miegiem,
Tu mani piediegusi caurumainajai dzīvei
Ar mīlestības un mūžības diegiem.
Nakts dienu pieveikusi. Es raugos
Vienā vienīgā gaišā logā.
Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg
Tevis iešūtā pogā.
Nākamajā dienā šīs dzejas rindas dzirdēšu izskanam skolēnu prezentācijā Siguldas Valsts ģimnāzijā.
Pogu paņēmuši no patversmes pirms gadiem astoņiem, atmiņā cenšas atsaukt Knuts Skujenieks, aicinot pēc precizējošas informācijas vērsties pie kundzes, jo Poga vairāk ir viņas mīlule. Abas no rīta, gaidot manu vizīti, bija devušās iepirkt konditorejas izstrādājumus, lai kafijai nebūtu tik vientuļi. «Sākumā viņa rej, bet, kad apsēdīsieties un sāksiet runāt, tā līdīs klēpī,» mani mierina Inta. Tā arī notiek.
«Viņš man lūdza, lai uzrakstu vienu dzejoli viņa mātei 80 gadu jubilejā,» atmiņās par Astru sāk dalīties Skujenieks. Lūgums ticis izpildīts, taču meistars par tādu faktu bija piemirsis un atgādinājumu gatava dzejoļa veidā ieraudzījis daudzus gadus vēlāk. Gunārs Astra ieslodzījumā bijis liels Knuta Skujenieka daiļrades cienītājs. «Viņš savāca prāvu kolekciju no maniem lēģerī rakstītajiem dzejoļiem,» norāda Skujenieks.
«Es rakstīju uz lapām, bet pēc tam ierakstīju kladēs. Tad tās devu kolēģiem. Diezgan daudzi dzejoļus pārrakstīja un sūtīja radiem pa visu Latviju. Ar domu – ja manis rakstīto konfiscēs, lai saglabājas kāda kopija.»
Skujenieks atminas, ka ieslodzījumā abi pamatā uzturējušies dažādās kompānijās, taču ceļi krustojušies nemitīgi un allaž bijis ko pārspriest. Skujeniekam imponēja Astras lielā interese par literatūru, kas palīdzēja abiem nodibināt kopīgu valodu. «Es ar saviem septiņiem gadiem ieslodzījumā ļoti cīnījos. Bet kad cilvēkam bija jācīnās 15 gadu…
Nekad viņam neteicu, jo viņš bija lepns savā garā, bet – man pret Gunāru bija zināma līdzjūtība.»
Skujenieks ieslodzījumā nonāca, jo pirms Rakstnieku savienības kongresa sāka balsis organizēt tā, lai no valdes izbalsotu staļinistus. Ieslodzījuma termiņa sākumposmā Skujeniekam tika piedāvāts parakstīt atzīšanos «noziegumos», un apmaiņā pret to viņa termiņš tiktu samazināts no septiņiem gadiem uz diviem. «Es priekšniekiem teicu: ja reiz padomju vara uzskata, ka šādam izdzimtenim vajadzīgi septiņi gadi, lai no viņa uztaisītu cilvēku, es taču nevaru būt gudrāks par padomju varu! Pateicu, ka neparakstīšu atzīšanos. Un pareizi darīju.»
Skujeniekam liktenīgais Rakstnieku savienības kongress tika atcelts. Vēlāk, kad balsošana beidzot notika, staļinisti tik tiešām bija izbalsoti no valdes. «Kad mani šī ziņa sasniedza ieslodzījumā, palika viegli ap sirdi –sapratu, ka nesēžu veltīgi,» ar smaidu sejā atminas dzejnieks.
Knuts Skujenieks 85 gadu vecumā vairs nav pie labākās veselības, neapmeklē pat laikabiedru bēres, jo kājas kļuvušas par švaku. Rokas savainojuma dēļ viņš jau gadus desmit vairs neraksta. Taču ar katru savu darbību, lai arī iešana sagādā grūtības, saglabājis taisnu muguru, cēlu gaitu un grimasi (jo sūrāks personīgais pārdzīvojums tiek atstāstīts, jo lielāks smīns sejā) viņš izstaro uzvarētāju, kurš pats labi apzinās savus nopelnus. Ieslodzījumu Skujenieks sauc par labu dzīves skolu, kurā viņš tā pa īstam kļuvis par disidentu.
Padomju vara savu aprobežotību apliecināja, politieslodzītos sakoncentrējot vienā vietā.
Tā nu inteliģenti, izglītoti un raksturā pārdroši cilvēki cits no cita smēlās zināšanas un iedvesmu, lai pēc ieslodzījuma politiskajai iekārtai nodarītu krietni rafinētāku postu nekā līdz iesēdināšanai. Īpaši spilgti lēģera skola nākusi par labu Gunāram Astram. «Viņš auga ļoti acīmredzami,» bija novērojis Skujenieks. «Tas nāca ar laiku, jo viņa sākotnējās darbības bija nedaudz puiciskas.»
Skujenieks uzskata, ka Astras dzīvi ļoti ietekmējusi iepazīšanās ieslodzījumā ar krievu disidentu, literātu un literatūras pētnieku Andreju Siņavski. Tieši Siņavskis daudzus gadus vēlāk publicēs leģendāro Astras pēdējo vārdu otrajā tiesas prāvā un teiks: «VDK uzskata G. Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis gadus nebrīvē, turklāt krieviskā vidē, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers.»
Ieslodzījumā Mordovijā bez Astras un Skujenieka vienlaikus atradušies vēl 50–60 latviešu, lēš Skujenieks. «18. novembri mēs ik gadu svinējām veļas mazgātavā vai kādā noliktavā. Nolikām paši savu sargu, kas pieskatīja, lai spoks neparādās. Mums bija pašiem savi muzikanti – sacerējām paši savas dziesmas, ar saviem tekstiem un melodiju.»
