«Nespēju noturēt krūzīti. Grūti sakošļāt ēdienu.» Kā atpazīt un ārstēt reto un mulsinošo miastēniju

IZLASI TAGAD

Ginta Auzniece-Jaunzeme

«Man 38 gadu vecumā apstājās sirds.» Četru meitu mammas Gintas stiprais stāsts

Rīgas saldākais noslēpums: 27 vietas, kur nobaudīt «Vecrīgu», un klasiskā recepte tavai virtuvei

Skaidro Dr. Ieva Glāzere, neiroloģe P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reto neiroloģisko slimību centrā, specializējas neiromuskulāro slimību diagnostikā un ārstēšanā.

Sākumā mazliet par šīs retās slimības būtību… Miastēnijas gadījumā organisma imūnsistēma vēršas pati pret sevi, izraisot vājumu dažādās muskuļu grupās. Normālā variantā, kad smadzenes raida kustību impulsu muskuļiem, no nerva gala tajā vietiņā, kur nervs savienojas ar muskuli (medicīnā to sauc par neiromuskulāro sinapsi), izdalās īpaša viela acetilholīns, kas aktivē acetilholīna receptorus, un turpmākā bioķīmiskā reakcija ierosina muskuļu saraušanos. Savukārt, ja ir miastēnija, organisma imūnsistēma kļūdaini ražo antivielas, kas piesaistās pie šiem receptoriem un bloķē to darbību. Tas nozīmē, ka nerva izdalītajam acetilholīnam nav, kur piesaistīties, un impulsa pārraide muskuļu šūnās tiek ievērojami samazināta vai pat apturēta. Ja lielākā daļa receptoru ir bloķēti, cilvēks izjūt izteiktu muskuļu vājumu.

Tāpat kā vairumam autoimūno slimību, arī miastēnijai nav viena skaidra cēloņa – ir cēloņu summa. Te savu lomu spēlē gan ģenētiski riska faktori, gan ikdienas vide – pastāvīgs stress, lieli emocionāli pārdzīvojumi, negulētas naktis, arī akūta saslimšana ar kādu infekcijas slimību, tas viss var izjaukt imūnsistēmas līdzsvaru.

Miastēnija netiek pārmantota, bet, ja tā bijusi tuviem radiem, tas nozīmē, ka ģimenē ir nedaudz lielāka tendence uz autoimūnām slimībām.

Dažādās izpausmes