Ārstēšana sākas ar sarunu

SADARBĪBĀ AR

www.lorklinika.lv 📞25727676

LOR klīnikas ausu, kakla un deguna ārste DIĀNA KATOVIČA uzskata, ka uzticēšanos ārstam nenosaka ne viņa vecums, ne izskats, bet gan spēja ieklausīties pacientā, saprast viņa problēmu un atrast veidu, kā palīdzēt. Viņa pati medicīnā vēl tikai krāj pieredzi, taču jau labi zina – labs ārsts nekad nepārstāj mācīties.

• Vecums: 30 gadi.
• Rūpes par savu veselību: doties gulēt līdz pulksten 22, pirms tam neskrollējot telefonu, sekot līdzi vakcinācijas kalendāram un reizi gadā nodot analīzes. Regulāri lieto D vitamīnu.
• Hobiji: izšūšana un pastaigas ar ģimeni un suni.
• Dzīves moto: Darīt no sirds, nepārstāt mācīties un neaizmirst to, kas patiesi svarīgs.

Kad profesija atrod tevi

«Pēc dabas esmu cilvēks, kuram patīk strādāt ar rokām, tāpēc otorinolaringoloģija bija tā specialitāte, kurā saredzēju iespēju apvienot gan teorētisko, gan praktisko pusi. Šajā profesijā varu gan diagnosticēt pacientam slimību, gan uzreiz palīdzēt, turklāt rezultātu var novērtēt salīdzinoši ātrā laikā. To, ka vēlos būt tieši ausu, kakla un deguna ārste, zināju jau trešajā kursā, tādēļ arī mērķtiecīgi volontēju. Kad pienāca laiks stāties rezidentūrā, par savu izvēli biju pilnībā pārliecināta, tāpēc citās specialitātēs nemaz nepieteicos. Iespējams, interese par lora specialitāti radusies arī tādēļ, ka pati bērnībā bieži biju šo ārstu paciente. Domāju, ka, iespējams, profesija mani atrada, jau pirms es pati sapratu, ko gribu.

Manā ģimenē neviens nav saistīts ar medicīnu, vecāki ir tehniskas dabas cilvēki, tāpēc sanāk, ka esmu pirmā, kas izvēlējusies ārsta profesiju un uzsākusi ceļu medicīnā. Uzskatu, ka vēl esmu tikai sava ceļa sākumā, bet man bijuši skolotāji un kolēģi, no kuriem esmu daudz ko mācījusies – kā komunicēt, kā neapjukt nestandarta situācijās, kā operēt, kā attīstīt klīnisko domāšanu… Esmu pateicīga ikvienam!»

Nozares progress

«Pieņemu dažādu vecumu pacientus, tāpēc arī risināmo problēmu loks ir plašs – sākot no vienkāršām saaukstēšanās ierosinātām kaitēm līdz pat onkoloģijai vēlīnās stadijās. Strādāju gan ambulatori, gan stacionāros – P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Latvijas Onkoloģijas centrā. Un tieši šī dažādība padara šo specialitāti tik interesantu. Medicīnā ļoti daudz kas strauji mainās. Piemēram, šobrīd labā prakse paredz gan ambulatorās pieņemšanās, gan veicot operācijas izmantot endoskopiju – ar to varam precizēt diagnozes un operējot piekļūt grūti sasniedzamām vietām, neveicot lielus griezienus. Priecē, ka šobrīd Latvijā attīstās arī endoskopiskā laringoloģija, kad varam veikt dažādas manipulācijas kaklā, pacientam pat neatrodoties vispārējā anestēzijā. Arī mani pašu ļoti aizrauj tieši endoskopiskā izmeklēšana.»

Šaubām nav pamata

«Es personīgi daudz laika ārstēšanas procesā pievēršu tieši sarunai ar pacientu. Jo, tieši pareizi ievācot anamnēzi, pareizi uzdodot jautājumus, ļoti bieži diagnozi var uzstādīt, pat nepaskatoties uz pacientu. Protams, tā mēs nedarām – vienmēr veicu arī izmeklēšanu un apstiprinu savas domas. Nenoliedzami arī pieredzei medicīnā ir ļoti liela nozīme. Tieši tāpēc jaunie ārsti nekad nav vieni, aiz viņiem ir pieredzējuši kolēģi, pie kuriem ārsts var vērsties sarežģītākās situācijās vai neskaidros gadījumos. Tā dēļ, ka izskatos jauneklīga, pacienti man nereti vaicājuši, vai esmu medmāsiņa, bet, izrunājot pacienta problēmu, sastādot ārstēšanas plānu, šaubas parasti pazūd un veidojas uzticēšanās.»

Sakārtot tevi

«Daudziem ārstiem, un arī es neesmu izņēmums, visvairāk atmiņā paliek tie sarežģītākie pacienti un gadījumi, kad ārstēšanās ceļš nebija tik viegls, kā gribētos. Bet tieši šādi gadījumi mums nereti liek visvairāk domāt, analizēt un profesionāli augt. Īpaša vieta sirdī ir arī pirmajām operācijām, kas veiktas patstāvīgi. Ķirurģijā ir tāda tradīcija, ka pēc pirmās patstāvīgās operācijas ārstu aplej ar ūdeni. To ļoti labi atceros! (Smejas.)

No prāta neiziet arī gadījumi, kad saproti, ka visas iespējas palīdzēt ir izsmeltas. Tādās reizēs mēdzu papildus meklēt literatūrā, varbūt vēl ir kāda neizmēģināta taktika, un lielākā vilšanās ir izlasīt, ka tur rakstīts viss tas, ko jau esi darījis. Bet arī no tā jāprot atslēgties – jāatpūšas un jāatsvaidzina domas. Tā kā esmu mamma, būtībā, aizejot mājās, darba lomu man nomaina vecāka loma, līdz ar to atslēgties no darba sanāk pavisam dabiski. Sevi sakārtot man palīdz arī labs miegs, bet ļoti lielu prieku sagādā pastaigas pa mežu ar ģimeni un mūsu suni. Mums patīk aizbraukt visiem līdz jūrai – sākumā pastaiga cauri mežam, tad pastaiga gar jūru, svaigs gaiss… Tas lieliski izvēdina galvu! Otrs mans hobijs ir izšūt brošas – tā ir mana sirdslieta. Vienlaikus smalkās darbības palīdz attīstīt smalko motoriku, kas ļoti noder arī operējot.»

Ar pašiem mazākajiem

«Darbā ar bērniem jo īpaša loma ir spējai uzticēties. Piemēram, es nekad bērnam neteikšu, ka procedūra nesāpēs, ja es zinu, ka tā būs kaut nedaudz nepatīkama. Manuprāt, godīgi jāizskaidro, kas ir kas un kā tas notiks, jo, tieši iegūstot uzticību, var panākt ļoti daudz. Tāpat ļauju bērniem izpētīt instrumentus, paturēt tos rokās, saprast, ka tas nav nekas bīstams vai biedējošs. Ja bērniņš atnāk ar mantiņu, sākumā mēs apskatām un izārstējam to. Šķiet, ka tikai tagad, kopš pati divus gadus esmu mamma, es labāk spēju iejusties citu vecāku sajūtās – kad man nebija bērnu, vecāku satraukumu bija grūtāk uztvert. Tāpēc komunikācijai ar vecākiem piešķiru lielāku lomu.»