«Nāve man palīdz saprast, cik ļoti ir vērts dzīvot.» Bēru izvadītājas Lidijas neparastais stāsts

Nepalaid garām!

Anete Piņķe

«Bezpersoniska arhitektūra rada sajūtu, ka kāds te vienkārši padzīvos un pārcelsies.» Arnita un Kārlis Melzobi

Kristīne Šimpermane

«Esmu droša, ka savu sapņu dzīvi mēs katrs dzīvojam tagad, tieši šajā mirklī.» Silta vēstule no Kuldīgas

Nebaidās būt atšķirīga

«Nekad mūžā nestrādātu par bēru izvadītāju,» savulaik lepni paziņoja Lidija Terlanova. Bet nekad nesaki nekad. Nejauši izteikts piedāvājums draugu kompānijā pilnīgi pārvērta viņas dzīvi. Iepriekš Lidijai jau bija pieredze dažādu pasākumu vadīšanā. Gandrīz 10 gadus viņa bija organizējusi kāzas, bērnu ballītes, prezentācijas. Tas kļuva par pamatu jaunajam darbam. «Aizgāju uz apbedīšanas biroju, tad otru. Acīmredzot manī saskatīja potenciālu un uzticējās.» Pašas pirmās bēres Lidijai joprojām ir spilgtā atmiņā. Mirušā zārks bijis aizvērts, un tieši šis apstāklis viņai palīdzējis pārvarēt psiholoģisko barjeru.

«Man bija grūti visu apjēgt, jo tā nebija ierasta situācija.

Taču spēju emocionāli distancēties un paveikt savu darbu,» atminas Lidija.Viņa teic, ka Latvijā nav mācību iestāžu, kurā māca izvadītājus, tāpēc viss jāapgūst pašmācības ceļā. Viņa joprojām mācās – no katras ceremonijas, sarunām ar tuviniekiem un pieredzējušiem nozares cilvēkiem. Viņa nekad nejautā, kāds bijis nāves iemesls, ja vien tuvinieki paši par to nestāsta. «Man nav vajadzīga informācija, kuru cilvēki nav gatavi uzticēt,» tā viņa.

Lidija ir spilgta, radoša personība, kas raksta dzeju, izdevusi vairākas grāmatas un sociālajos tīklos publicē savas Izvadītājas piezīmes. Viņa ņem vērā savas izjūtas un pārliecību, ka atvadas nav jāpakārto kādam standartam. «Sākumā, meklējot stilu, runās iekļāvu savu dzeju. Ir gadījies, ka pāris minūšu pirms izvadīšanas pēkšņi jūtu: atnāk dzejolis. Pierakstu un uzreiz iekļauju savā runā,» atklāj viņa.